Vēlreiz tiek izsaukts Kolhauns. Viņa papildus liecība vēl vairāk uzkurina naidu pret apsūdzēto. Katrs vārds ir meli, tomēr Kolhauna stāsts izklausās pārāk ticams, lai to uzskatītu par izdomātu:
Pūlis atkal iedūcās. Atkal dzirdami kliedzieni: «Pakārt!» — šoreiz daudz skaļāki un prasīgāki nekā agrāk. Vīrieši rauj nost svārkus un sviež gaisā cepures. Šķiet, ka sievietes furgonos — arī tās, kas stīvi sēž karietēs, izņemot vienu, — tāpat iedegušās neprātīgā naidā pret apsūdzēto.
Arī Luīza ir neapmierināta, tikai cita iemesla dēļ. Ja viņa dreb, tad ne jau no bailēm: meiteni sāpina apziņa, ka viņa pati ir šā satraukuma vaininiece. Šajā nestundā viņa atceras Kolhauna zīmīgos vārdus: viņa pati ar savu muti apliecinās, ka Moriss Džeralds ir slepkava.
Klaigāšana pieņemas spēkā. Tienesim Robertsam jābaidās, ka viņš nepazaudē vadības grožus un ka tos nepārņem Linča tiesa. Un kas tad notiks? Nebūs vairs ne pratināšanas, ne tiesāšanas, tās jau ir notikušas. Pāris pieredzējušu kārēju uzmetis apsūdzētajam cilpu kaklā un uzraus kā nieku ozolā, kas izstiepis zaru pār apsūdzētā galvu.
Tāda doma ienāk prātā gandrīz katram no klātesošajiem, tā stāvot un gaidot, lai kāds drošāks iznāk priekšā un pārņem iniciatīvu. Paldies dievam, visi skatītāji tā nedomā. Daži ir apņēmušies ievirzīt lietu citās sliedēs.
Grupa uniformētu cilvēku satraukti sarunājas. Tie ir forta virsnieki, viņu vidū arī komandants. Apspriede ir īsa. To pārtrauc taures skaņas. Šis signāls atskanējis pēc majora pavēles.
Gandrīz tajā pašā mirklī parādās pārdesmit dragūnu un tikpat daudz strēlnieku, kas jāj šurp no forta. Viņi klusi izvēršas un no trim pusēm ielenc tiesu. Ļaudis vairs neklaigā, bet, acis iepletuši, vēro neparasto izrādi. Iestājas ne vien klusums: visi arī nomierinās, jo labi saprot, ko tas nozīmē un ka šo drošības pasākumu veicis forta komandants. Skaidrs arī tas, ka Linča tiesas piekritēji negūs virsroku un ka godā atkal tiks celts likums.
Tiesnesi Robertsu neviens vairs netraucē, un viņš var turpināt darbu.
— Pilsoņi! — viņš skaļi saka, un viņa skatienā ir vairāk pārmetuma nekā lūguma. — Likums ir visur vienāds — kā Teksasā, tā Savienotajās Valstīs. Jūs to labi zināt, tāpēc nedrīkstat pakārt cilvēku, vispirms neuzklausījuši, ko viņš var teikt par labu sev. Tas būtu ne likums, ne tiesa, bet tīrā slepkavība.
— Vai tad viņš nav slepkava? — jautā kāds no strīdoņām, kas stāv netālu no Kolhauna. — Tā būtu tikai pelnīta atmaksa par to, ko viņš nodarījis jaunajam Poindeksteram.
— Tas nav pierādīts. Jūs vēl neesat dzirdējuši visas liecības. Pagaidiet, kamēr mēs nopratināsim pretējās puses lieciniekus. Izsaucēji — Robertss uzrunā tiesas darbinieku. — Aiciniet šurp aizstāvības lieciniekus.
Izsaucējs paklausa, un tiesas priekšā nostājas Felims O'Nīls.
Mustangu mednieka kalpa juceklīgais, vietām neticamais stāsts nenāk par labu viņa saimniekam. Aizstāvis no Sanantonio ar nepacietību gaida, kad Felims beigs, — viņš vairāk paļaujas uz nākamo liecinieku. Tas drīz tiek izsaukts.
— Zebulons Stamps!
Ozola zaros vēl nav izskanējusi sauciena atbalss, kad cauri dzīvajam biezoknim jau laužas garš, brašs vīrs, kuru visi pazīst kā Zebu Stampu, kolonijas labāko mednieku.
Panācies trīs četrus soļus uz priekšu, mežainis apstājas, bet ne tur, kur stāvējuši iepriekšējie liecinieki.
Kā jau pieklājas, viņam tiek pienesta klāt svētā grāmata; tiesnesis norunā pazīstamos zvēresta vārdus, un Zebam ir jānoskūpsta grāmata. To viņš izdara tik skaļi, ka dzird pat pūļa ārmalā stāvošie.
Kaut gan brīdis ir svinīgs, kāds nervozi iesmejas, taču tūlīt pat apraujas, jo tiesnesis viņu bargi uzlūko un arī Zebs skatās apkārt, it kā meklētu cilvēku, kuram seja savilkta grīnā smaidā. Vecā mednieka raksturs ir labi pazīstams, un visi zina, ka Zebs neļaus smieties par sevi. Redzot viņa caururbjošo skatienu, ļaudis atkal kļūst vai izliekas kļūstam rāmi.
Daži ievadjautājumi, un Zebs tiek lūgts izklāstīt savas domas par zināmo notikumu, kas turējis visu koloniju satraukuma kā spīlēs.
Skatītāji saausās, un iestājas gaidpilns klusums. Visi uzskata, ka Zebam ir noslēpuma atslēga.
— Tā, mister tiesnesi, — teica Zebs, skatīdamies taisni acīs tiesas priekšsēdētājam. — Man nav iebildumu pastāstīt, ko es zinu par šito lietu, bet, ja jums nekas nebūtu pretī, es labprāt gribētu, lai vispirms jaunais cilvēks sniedz savus paskaidrojumus. Pēc tam es sniegšu savējos, un tie var noderēt par apstiprinājumu viņa vārdiem.
— Par kuru jauno cilvēku jūs runājat? — jautā tiesnesis.
— Par mustangu mednieku, par ko citu. Par to pašu, kuru apsūdz jaunā Poindekstera noslepkavošanā.
— Tas būs mazliet pret noteikto kārtību, — iebilst tiesnesis. — Bet galu galā mūsu uzdevums ir uzzināt patiesību. Kas attiecas uz mani, es neesmu par vecajām tiesāšanas formām, un, ja zvērinātajiem nav iebildumu, lai notiek pēc jūsu prāta.
Divpadsmit zvērināto vecākais atbild, ka tās ir arī viņu domas. Teksasas pierobežas iedzīvotāji nepiešķir sevišķu nozīmi formalitātēm, un Zeba lūgums tiek izpildīts.
LXXXIX NODAĻA
APSŪDZĒTĀ LIECĪBA
Apsūdzētais gatavojas izmantot šo izdevību. Tiesnešu aicināts, viņš panākas uz priekšu; sargi seko viņam divu soļu attālumā.
Lieki teikt, ka tagad valda kapa klusums. Pat sienāži, kas līdz šim čirpstējuši ozola zaros, it kā piepešā klusuma sabiedēti, pārtraukuši spalgo sisināšanu. Visu skatieni pievērsti apcietinātajam, visi gaida viņa runu, kurai jābūt viņa grēksūdzei.
— Tiesnesi un zvērinātie! — saka Džeralds, sākdams runu Teksasā pieņemtajā formā. — Esmu pateicīgs, ka jūs devāt man iespēju runāt. Es jūs ilgi neaizkavēšu. Vispirms es gribētu teikt, ka, lai gan te tika minēti divi apstākļi, kas jums var likties ne vien dīvaini, bet arī neizskaidrojami, mans stāsts ir gaužām vienkāršs un daļēji izskaidros šos apstākļus. Ne visam, ko jūs dzirdējāt, var ticēt. Dažas liecības ir nepatiesas, tikpat nepatiesas kā cilvēks, kas tās sniedzis.