Runātāji skatās uz Kasiju Kolhaunu, kas nobijies, it kā pret viņu būtu pavērsts revolvera stobrsf
— Tas ir taisnība, ka es satikos ar mis Poindeksteri. Šī cēlā meitene ar savu atklāto atzīšanos ir paglābusi mani no grēka, un man vairs nav jāmelo. Lūdzu jūs ticēt visam, ko es tagad teikšu.
Taisnība ir arī tas, ka šī satikšanās bija slepena un ka to pārtrauca cilvēks, kurš vairs nevar pastāstīt, kas norisinājās tālāk . . . Taisnība ir tas, ka starp mums notika asa vārdu apmaiņa, pareizāk sakot, viņš mani rāja. Bet tas, ka mūsu strīds atsākās no jauna, — tie ir meli. Un cilvēks, kas to apzvērēja, nebūtu uzdrīkstējies to teikt, ja man būtu iespējams izsaukt viņu uz divkauju, kā viņš to pelnījis.
Apsūdzētais atkal paskatās uz Kolhaunu, kas joprojām slēpjas pūlī. /
— Gluži otrādi, — Džeralds turpina, — vēlāk, saticis mani, Henrijs Poindeksters atvainojās, un es apliecināju viņam savu
draudzību. Es piedevu viņam pārsteidzīgi izteiktos vārdus un biju neizsakāmi laimīgs, ka esam izlīguši.
— Tātad jūs izlīgāt? — izmantojot pauzi, jautā tiesnesis. — Kur tas notika?
— Apmēram četrsimt jardu no slepkavības vietas. Tiesnesis pielec kājās. Zvērinātie arī. Pūlī satraukums. Pirmo
reizi kāds skaidri norāda vietu, kur notikusi slepkavība.
— Tas bija tur, kur tika atrastas asinis? — nedroši jautā tiesnesis.
— Es runāju par vietu, kur bija nogalināts Henrijs Poindeksters.
Zvērinātie ir pārsteigti un paklusām sarunājas. Dzirdami izsaucieni. Vienlaikus atskan arī Vudlija Poindekstera vaids: beidzot viņam izgaisušas šaubas, ka dēls zudis uz visiem laikiem. Līdz šim tēva sirdī vēl mājoja cerība, ka dēls varbūt tomēr ir dzīvs,
ka viņš varbūt ir apmaldījies, saslimis vai kritis indiāņu gūstā. Pagaidām nebija drošu pierādījumu, ka viņa dēls ir miris, bija tikai nejauši un ne visai pārliecinoši minējumi. Tagad, kad šo faktu apstiprinājis pats apsūdzētais, cerība ir iznīcināta.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka Henrijs Poindeksters ir miris? — apcietinātajam jautā prokurors.
— Pilnīgi pārliecināts, — atbild apsūdzētais. — Ja jūs būtu redzējis to, ko es, jūs saprastu, ka šis jautājums ir nevietā.
— Vai jūs redzējāt līķi?
— Man jāiebilst pret tādu nopratināšanas metodi, — iejaucas aizstāvis. — Tā ir nelikumīga.
— Mūsu zemes tiesa to nepieļautu, — piebalso īru advokāts. — Pie mums prokurors nedrīkst runāt, iekams nav sākusies sīka nopratināšana.
— Tāds likums pastāv arī šajā zemē, — saka tiesnesis, bargi paceldams pirkstu pret likuma pārkāpēju, — Apsūdzētais, varat turpināt savu stāstu. Jūsu aizstāvim ir atļauts jautāt jums, ko viņš vēlas, bet vairāk nevienam, pirms neesat beidzis runāt. Turpiniet! Mēs gribam dzirdēt visu, kas jums sakāms.
— Es runāju par izlīgšanu, — apsūdzētais turpina, — un teicu jums, kur tā notika. Tagad man jāpaskaidro viss pārējais. Jūs jau zināt, kā mēs šķīrāmies — mis Poindekstere, viņas brālis un es. Atstājis viņus, es peldēju pāri upei, pa daļai tādēļ, ka biju pārāk uztraukts, pa daļai tādēļ, ka negribēju, lai viņš uzzinātu, kā esmu nokļuvis dārzā. Tam bija savi iemesli. Pārpeldējis pāri upei, es devos uz ciematu. Kā daudzi no jums droši vien atceras, nakts bija ļoti silta, un, kamēr tiku līdz viesnīcai, manas drēbes bija gandrīz jau izžuvušas. Bārs vēl bija vaļā, un saimnieks stāvēja pie letes. Tā kā viņš nebija pret mani visai viesmīlīgs, man vairs negribējās palikt zem šā jumta, un es nolēmu tūlīt jāt atpakaļ uz Alamo, izmantojot nakts vēsumu. Kalpu es jau biju aizsūtījis un pats gribēju jāt otrā rītā, bet notikums Kasadelkorvo mudināja mani doties prom, cik drīz vien iespējams. Nokārtojis rēķinus ar misteru Oberdoferu, tā arī izdarīju.
— Bet nauda, ar ko samaksāt? — jautā prokurors. — Kur jūs ņēmāt…
— Es protestēju pret tādu jautājumu! — viņu pārtrauc aizstāvis.
— Ir gan kārtība! — iekliedzas īru advokāts, izaicinoši paskatīdamies uz prokuroru. — Ja tas būtu noticis Īrijā, ar jums runātu pavisam citādu valodu!
— Mierā, džentlmeņi! — apsauc tiesnesis. — Lai apsūdzētais stāsta tālāk.
— Es jāju lēni. Man nebija nekur jāsteidzas. Aizmigt tajā naktī es tik un tā nebūtu varējis, un man bija vienalga, kur es pārlaižu nakti — prērijā vai savā būdā. Es zināju, ka varu sasniegt Alamo līdz rītausmai, un ar to man pietika.
Iegrimis pārdomās, es' neskatījos atpakaļ. Man nebija ne mazāko aizdomu, ka man kāds seko. Tikai tad, kad biju nojājis apmēram pusjūdzi pa krūmiem un sasniedzis vietu, kur iet ceļš uz Riograndi, es aiz muguras izdzirdēju pakavu klaboņu.
Es tikko biju pajājis garām ceļa līkumam — ceļš tur nogriežas ļoti spēji —, un man neizdevās ieraudzīt jātnieku. Taču es dzirdēju, ka tas tuvojas rikšiem. «Varbūt labāk izvairīties no sastapšanās?» tāda bija mana pirmā doma, kaut gan es sevišķi ne- lauzīju galvu, kas tas varētu būt par cilvēku. Vairāk paraduma pēc — tāds paradums man bija izveidojies, dzīvojot kaimiņos ar indiāņiem, — es nogriezos biezoknī un gaidīju svešo piejājam tuvāk. Pēc brīža viņš parādījās.
Varat iedomāties manu pārsteigumu, kad es ieraudzīju nevis svešinieku, bet cilvēku, kuru pirms neilga laika biju atstājis ar dusmām! Kad pieminu dusmas, es nerunāju par sevi — es runāju tikai par viņu. Es nezināju, kāds noskaņojums viņam ir pašreiz. Varbūt tikai māsas klātbūtne atturējusi viņu uzbrukt man? Varbūt viņam ir aizdomas, ka esmu apkaunojis viņa māsu, un viņš prasīs gandarījumu? Godātā tiesa! Neslēpšu, ka tāda doma man pavīdēja, ieraugot Henriju.