Kolhauns saprot, ka zirgs nevar paiet, jo pavada ir aptinusies ap akācijas stumbru.
«Beidzot tu man esi rokā! Paldies dievam, paldies dievam!»
Kapteinis tikko spēj savaldīties neiegavilējies. Viņš kā vējš drāžas uz priekšu. Brīdi vēlāk viņš jau ir līdzās jātniekam bez galvas, šai spokainajai parādībai, kurai viņš tik ilgi veltīgi sekojis!
XCII NODAĻA
PIESPIEDU ATGRIEŠANAS
Kolhauns satver no segliem noslīdējušo pavadu.
Zirgs cenšas izrauties, bet nekas neiznāk. Galva ir stingri piesieta, un dzīvnieks var to tikai grozīt, ne vairāk.
Jātnieks pat nemēģina vairīties no gūsta; viņš sēž seglos stīvs un mēms.
Pēc īsas cīņas zirgs ir sagūstīts. Uzvarētājs līksmi iekliedzas. Pēkšņi viņam ienāk prātā kāda doma. Vēl viss nav paveikts līdz galam. Kas? Tas ir Kolhauna noslēpums, un zaglīgais skatiens, ko viņš aplaiž visapkārt, liecina, ka viņam nav ne mazākās patikas dalīties tajā vēl ar kādu.
Nopētījis krūmmalu un pāris sekundes paklausījies, Kolhauns ķeras pie darba. Viņš izvelk nazi, paceļ serapē stūri un noliecas pie jātnieka bez galvas, it kā gribēdams iedurt tam nazi sirdī.
Roka jau pacelta. Dūriens šķiet nenovēršams.
Kolhauna nodoms tomēr paliek nepiepildīts. Kāds ir izjājis laukā no krūmiem un uzkliedz. Šis cilvēks ir Zebs Stamps.
— Izbeidziet to spēlīti! — ātri jādams šurp cauri zemajiem krūmiņiem, sauc Zebs. — Sasodīta būšana, izbeidziet!
— Kādu spēlīti? — apjucis jautā kapteinis, nemanāmi iebāzdams nazi atpakaļ makstī. — Kāda velna pēc jūs bļaustāties? Tas lops ir sapinies pavadā. Es baidījos, ka tas atkal neaizbēg, un gribēju pārgriezt tam rīkli.
— Ak tādas tās lietas! Nu, es domāju, ka nav nekādas vajadzības pārgriezt tam lopiņam rīkli. Mēs varam iztikt arī bez asinsizliešanas. Jūs runājat par zirga rīkli, vai ne tā?
— Protams, par zirga.,
— Tā. Kas attiecas uz cilvēku, tad tas jau ir izdarīts. Ja tas ir cilvēks … Ko jūs par to domājat, mister Kaš Kolhūn?
— Ja es zinātu, kas to izdarījis! Man nav bijis laika viņu kārtīgi apskatīt. Es tikai nule piejāju. Ak dievs! — viņš turpina mākslotā izbrīnā. — Es domāju, ka tas ir cilvēka ķermenis, pie tam beigta cilvēka …
— Vārds vietā. Kā lai šis būtu dzīvs, ja galvas nav uz pleciem? Vai zem tā apsega nekas nav paslēpts, ko?
— Nē. Man liekas, ka nav.
— Paceliet to drusciņ un paskatieties.
— Man negribas ķerties klāt. Viņš izskatās tik baismīgs!
— Jokaini! Pirms brīža jums nebija bail. Kas jums pēkšņi uznāca?
— Ak … — Kolhauns stostās. — Mani bija uztraukuši pakaļdzīšanās. Sadusmojos uz to lopu un gribēju darīt galu tā stiķiem.
— Nekas, — atsaka Zebs, — es pats paskatīšos. Jā-ā, — viņš turpina, piejādams tuvāk un aplūkodams dīvaino stāvu. .— Jā-ā, tas ir cilvēka ķermenis, par to nav divu domu. Beigtāks par beigtu un ciets kā maize lielā salā. Pagaidiet! — viņš iesaucas, paceldams serapē malu. — Tas tak ir tas pats cilvēks, par kura noslepkavošanu pašreiz notiek tiesa! Jūsu brālēns Henrijs Peintdeksters. Augstā debess, tas ir viņš!
— Man šķiet, ka jums taisnība. Tas tiešām ir viņš.
— Lai velns par stenderi! — Zebs turpina, notēlojis pārsteigto.
— Tas nu ir visdīvainākais. Es domāju, ka mums nav vērts te stā- sēž seglos. Rādās, ka viņš turas stingri. Zirgu arī es pazīstu. Sa- vēt un gari spriedelēt. Labāk vedīsim līķi atpakaļ tā, kā viņš odis manu veco ķēvi, tas nāks līdzi bez spītēšanās. Nu, vecenīt, sasveicinies ar viņu. Redzi nu! Vai tad tu neredzi, ka tas ir tavs vecs paziņa? Pēdējā laikā viņam gan plāni klājas, tā ka ir piedodams, ka tu viņu uzreiz nepazīsti. Viņš ir kļuvis diezgan mežonīgs.
Kamēr mednieks ta runā, bērais un veca ķeve jau sagrūduši purnus kopā un sasveicinoties nosprauslājušies.
— Tā jau es domāju! — Zebs izsaucas, atraisīdams pavadu no akācijas. — Manas ķēves sabiedrībā ērzelis mums sekos kā piesiets. Vismaz nebūs vajadzības griezt pušu viņam rīkli, lai neaizlaistos lapās. Nu, mister Kolhūn, — viņš turpina, cieši paskatīdamies uz kapteini, lai redzētu, kādu iespaidu atstās viņa vārdi,
— vai jūs nedomājat, ka mums būtu jājāj? Tiesa droši vien turpinās, un, ja tā, tad mūsu klātbūtne var izrādīties vēlama. Man rādās, ka mēs te esam dabūjuši liecinieku, kas palīdzēs šo to noskaidrot, un mustangu mednieku vai nu pakārs, vai — kas ir visticamākais — pilnīgi attaisnos. Nu, vai esat gatavs jāt atpakaļ?
— O, protams. Jums taisnība, nav nozīmes te kavēties.
Zebs sāk jāt pirmais, vezdams līdzi gūstekni. Tas nepretojas,
drīzāk, šķiet, priecājas, ka viņu pavada.
Kolhauns lēni un, kā teiktu uzmanīgāks novērotājs, negribīgi jāj nopakaļ.
Takas līkumā viņš pievelk pavadu un acīmredzot nevar izlemt, jāt uz priekšu vai auļot atpakaļ. Viņš izskatās ārkārtīgi uztraukts.
Zebs Stamps, vairs nedzirdēdams pakavu dipoņu, noprot, ka ceļabiedrs ir apstājies. Viņš pagriež ķēvi un jautājoši uzlūko kapteini. Viņš ievēro, ka tas ir uztraucies, un tūlīt noprot šā uztraukuma iemeslu. Ne vārda neteikdams, Zebs noņem no pleca savu garo šauteni un pavērš pret Kolhaunu. Tā nu viņš sēž un nenolaiž acu no kavalērijas kapteiņa.
Netiek bilsta ne zilbe. Vārdi ir lieki. Pietiek ar Zeba žestu. Tas nepārprotami saka: «Pamēģini tik griezties atpakaļ!»
Kolhauns izliekas neko nemanām un klusi jāj tālāk.
Taču ilgi viņš nepaliek aizmugurē. Vecais mednieks neko gan nesaka, bet laikam taču viņam radušās aizdomas: viņš atvainojas, ka mazliet atpaliks, un viņa ceļabiedrs ir spiests samierināties.
Kavalkāde gausi virzās cauri krūmiem. Drīz viņi izjās atklātā prērijā. Beidzot jātnieki ierauga apvārsni.