Kolhaunu atkal sagrābj bailes, un viņš vēlreiz apstājas. Viņš ir pilnīgi panikas varā. Vai viņš drāzīsies atpakaļ krūmos un paslēpsies no ļaudīm? Bet varbūt viņš kā īsts vīrs sagaidīs negaisu, kas jau savilcies pār viņa galvu?
Viņš atdotu visu, kas viņam ir, un visu, ko viņš vēl cerējis iegūt, pat Luīžu Poindeksteri, lai tiktu vaļā no ienīstā Zeba Stampa un kaut desmit minūtes paliktu vienatnē ar jātnieku bez galvas.
Tomēr tas nav iespējams. Sumpurnis,, kas neatlaižas no viņar izskatās nepielūdzams. Kolhauns nojauš, ka par īsto gūstekni vecais mednieks uzskata viņu un, ja viņš mēģinās bēgt, dabūs lodi mugurā.
Bet ko Zebs Stamps galu galā var pateikt vai izdarīt? Vēl nav- zvanīts, ka tas mežainis vispār kaut ko zina. Un ko viņš galu galā var zināt?
Zebam ir aizdomas, to var redzēt. Bet kas par to? Tikai tam, kuram nav draugu, ir jābaidās no aizdomām, taču kapteinim draugu netrūkst. Ja vien šis nodevīgais notikums neuzpeldēs virspusē, viņam nav ko baidīties. Un kas var galvot, ka tas nāks gaismā? Viens pret desmit, ka lode nevis palikusi tur, kur ieurbušies, bet nokritusi kaut kur krūmu biezumā.
Šī cerība iedrosmina Kolhaunu, un viņš šķietami vienaldzīgi izjāj prērijā. Viņam cieši uz pēdām jāj Zebs Stamps ar savu veco ķēvi, kurai savukārt seko bērais ar Henrija Poindekstera līķi.
XCIII NODAĻA
LĪĶIS BEZ GALVAS
TRīs ceturtdaļas skatītāju ir izklīduši, puse zvērināto arī ir prom, un tiesnesim neatliek nekas cits kā pasludināt pārtraukumu.
Pārtraukums ilgst apmēram stundu. Tiesnesis pa to laiku izkūpina divus cigārus, krietni iestiprinās no viskija pudeles, familiāri tērzē ar palikušajiem zvērinātajiem vai tiem skatītājiem, kuriem nav zirgu vai arī nav bijusi patika auļot.
Viela sarunām tālu nav jāmeklē. Par nesenajiem notikumiem var runāt simts gadu, kur nu vēl stundu. Visi cer, ka jātnieks bez galvas tiks sagūstīts. Visi tic, ka līdz ar to būs ne vien atminēta dīvainā parādība, bet arī izskaidrota slepkavība.
Viens no klātesošajiem zina, kas ir jātnieks, bet nezina neko par slepkavību. To viņš pateiks, kad varēs turpināt runu.
Pēc kāda laika vajātāji atgriežas — ne visi kopā, bet izklaidus. Visi stāsta vienu un to pašu. Neviens nav piekļuvis jātniekam bez galvas tik tuvu, lai uzzinātu par viņu kaut ko vairāk, nekā ir jau zināms. Viņš joprojām ir un paliek mīkla.
Drīz atklājas, ka divi no vajātājiem nav atgriezušies. Tie ir vecais mednieks un brīvprātīgo kapteinis. Pēdējais redzēts auļojam pa priekšu, Zebs viņam sekojis. Pēc tam neviens no viņiem vairs nav manīts. Vai viņi turpina dzīties pakaļ? Varbūt viņiem ir laimējies?
Visi saspringti skatās uz prērijas pusi. Viņi cer ieraudzīt abus pazudušos. Varbūt viņiem līdzi būs arī jātnieks bez galvas .. .
Paiet stunda, bet no vajātājiem ne čiku, ne grabu.
Vai tiesa nebūtu jāturpina?
Prokurors uzstāj, ka ir jāturpina, turpretī aizstāvis ne mazāk uzstājīgi pieprasa atlikt tiesu līčJz nākamajai dienai. Savu prasību viņš motivē ar to, ka nav klāt tik nozīmīgs liecinieks kā Zebs Stamps, kas vēl nav uzklausīts.
Atskan balsis, kas pieprasa turpināt lietas izskatīšanu. Šajā teksasiešu barā ir arī uzpirkti ļaudis, tāpat kā Parīzes teātrī. Šie kliedzēji ir īsta sērga. Tomēr viņi panāk savu. Tiek nolemts turpināt tiesāšanu — vismaz tik ilgi, kamēr var iztikt bez neesošā liecinieka. Iespējams, ka viņš pagūst atgriezties laikus. Ja ne, tad tiesa domās par atlikšanu.
Tā ierosina tiesnesis, un zvērinātie piekrīt. Skatītāji arī neiebilst.
Atkal tiek izsaukts apsūdzētais, un viņš turpina savu runu.
— Jūs gribējāt stāstīt mums, ko jūs ieraudzījāt, — saka aizstāvis, uzrunādams savu klientu. — Stāstiet tālāk. Ko jūs redzējāt?
—. Zālē gulēja cilvēks.
— Vai viņš bija aizmidzis?
— Jā, mūžīgajā miegā.
— Miris?
— Vairāk kā miris, ja tas ir iespējams. Noliecies pār viņu, ieraudzīju, ka šim cilvēkam ir nocirsta galva.
— Ko? Nocirsta galva?
— Tieši tā. Es to nepamanīju, pirms nebiju notupies viņam blakām. Viņš gulēja uz mutes, un galva bija savā vietā. Pat cepure nebija nokritusi. Man gribējās domāt, ka viņš ir iemidzis, kaut arī es noģidu, ka kaut kas nav kārtībā. Gulošam cilvēkam nekad nav tik nedzīvi izstieptas rokas. Tāpat kājas. Bez tam zālē es ieraudzīju kaut ko sarkanu, bet vārajā rīta gaismā nevarēju saskatīt, kas tas ir. Kad pieliecos tuvāk, nāsīs man iesitās sājā asins smaka. Es vairs nešaubījos, ka cilvēks ir miris, un sāku aplūkot līķi uzmanīgāk. Es ieraudzīju kaklā dziļu brūci, kas bija pilna ar pussarecējušām asinīm. Galva bija pavisam nocirsta!
Klausītāji ir šausmās, un, kā parasts šādos gadījumos, dzirdami satraukti kliedzieni.
— Vai jūs pazināt šo cilvēku?
— Ak vai, jā.
— Pat neielūkojies viņam sejā?
— Tas man nebija jādara. Man viss bija pārāk skaidrs no apģērba.
— No kāda apģērba?
— No svītrainā serapē, kas bija viņam uz pleciem, un no cepures, kas bija viņam galvā. Tie piederēja man. Ja nebūtu notikusi šī apmaiņa, varētu domāt, ka es pats guļu zemē. Tas bija Henrijs Poindeksters.
Atkal dzirdams dvēseli plosošs vaids, kas pārskan pūļa dūkoņu.
— Turpiniet, ser, — saka aizstāvis. — Sakiet, ko vēl jūs atklājāt?
— Pataustījis ķermeni, es jutu, ka tas ir auksts un stīvs. Es sapratu, ka nāve iestājusies jau pirms vairākām stundām. Asinis bija gandrīz pilnīgi sažuvušas un kļuvušas melnas. Vismaz pelēcīgajā gaismiņā tā likās, jo saule vēl nebija uzlēkusi.
Kas attiecas uz nāves cēloni, tad es varēju būt kļūdījies, domājot, ka jauneklis nogalināts, nocērtot galvu. Bet tad es atcerējos naktī dzirdēto šāvienu un nospriedu, ka kaut kur jābūt vēl kādam ievainojumam, ne šim griezumam vien. Es nebiju kļūdījies. Apgriezis līķi uz muguras, es atradu serapē caurumiņu. Audums ap to bija piesūcies ar asinīm. Es pacēlu serapē un ieraudzīju nelaiķim uz krūtīm sarkanu plankumu. Nebija grūti pateikt, ka tur gājusi iekšā lode. Atbilstoša ievainojuma mugurā nebija, tātad lode bija palikusi ķermenī.