— Vai jūs domājat, ka pietika ar vienu šāvienu, lai nogalinātu šo cilvēku, vai arī viņš nogalināts vēlāk?
— Šāviens noteikti bijis nāvējošs. Ja nāve neiestājās acumirklī, tad pēc pāris minūtēm vai varbūt pat sekundēm visādā ziņā.
— Jūs sakāt, ka galva bija nocirsta. Vai tā bija pilnīgi atdalīta no ķermeņa?
— 'Pilnīgi, kaut arī tā gulēja cieši klāt pie ķermeņa, it kā ne galva, ne ķermenis pēc sakropļošanas nebūtu pakustējušies.
— Vai griezums bija gluds, izdarīts ar asu ieroci?
— Jā.
— Ar kādu ieroci, pēc jusu domām?
— Man šķiet, ka ar parasto cirvi, bet var jau būt, ka ar mednieku nazi. Ja ar visu svaru spiež uz nazi…
— Kā jūs domājat, vai galva bija nogriezta vienā paņēmienā?
— Šķiet, ka ne.
— Vai jums neradās aizdomas, kas un kāpēc pastrādājis noziegumu?
— Tobrīd man nebija ne mazāko aizdomu. Es biju tik pārsteigts, ka nespēju pat domāt. Negribējās ticēt savām acīm. Kad biju mazliet nomierinājies un vēlreiz pārliecinājies, ka noziegums tiešām pastrādāts, es iedomājos, ka te bijuši komanči un ka viņi, sastapuši jauno Poindeksteru, nogalinājuši to aiz tīrās pārgalvības. Taču skalps nebija noņemts, un pat cepure bija savā vietā.
— Un jūs nospriedāt, ka tie tomēr nav bijuši indiāņi?
— Jā.
— Kas tad tas varētu būt bijis?
— Tobrīd es neturēju aizdomās nevienu. Es nekad nebiju dzirdējis, ka Henrijam Poindeksteram būtu ienaidnieki te vai kaut kur citur. Bet tad man radās aizdomas. Man tās ir arī tagad.
— Stāstiet.
— Es iebilstu pret šo nopratināšanas metodi, — iejaucās prokurors. — Mēs nevēlamies iepazīties ar apsūdzētā aizdomām. Pietiek ar to, ka viņam ļauj gari un plaši izklāstīt savu «ļoti ticamo stāstu».
— Lai viņš turpina, — pavēl tiesnesis, aizdedzinādams jaunu cigāru.
— Pastāstiet, kā jūs pats rīkojāties, — saka aizstāvis. — Ko jūs darījāt pēc tam, kad bijāt visu to atklājis?
— Kādu brīdi es neaptvēru, ko lai iesāk, tik ļoti mani bija satriecis redzētais. Es biju pārliecināts, ka ir notikusi slepkavība un ka jaunekli nogalinājis tas pats šāviens, kuru biju dzirdējis. Bet kas varēja būt šāvējs? Tikai ne indiāņi. Par to es biju drošs.
Man ienāca prātā bandīti, kas varbūt uzbrukuši laupīšanas nolūkā. Taču tas likās tikpat neticami. Mans meksikāņu apmetnis maksāja ne mazāk kā simts dolāru. Tas būtu paņemts. Bet nē. Un vispār Poindeksteram nekas nebija paņemts. Slepkava neko nebija aizticis. Pat pulkstenis, kuru viņš nēsāja ķēdītē piesietu, bija palicis vestes kabatā. Es nospriedu, ka tā bijusi atriebība, un mēģināju atcerēties, vai neesmu dzirdējis par kādu strīdu ar jauno Poindeksteru vai par naidu pret viņu. Man nekas nenāca prātā. Bez tam — kāpēc tad vajadzēja nocirst galvu? Tas mani pārsteidza un šausmināja visvairāk. Nespēdams izskaidrot šo notikumu, es apsvēru, ko darīt tālāk.
Palikt pie līķa nebija nozīmes. Apglabāt to turpat būtu tikpat muļķīgi. Es nolēmu jāt atpakaļ uz fortu un lūgt kādu palīgā, lai nogādātu līķi Kasadelkorvo.
Bet, ja es atstātu līķi mežā, koijoti un lijas to uzietu un saplosītu, pirms es būtu paguvis atgriezties. Maitasputni jau bija at- laidušies izlūkot. Lai kā bija sakropļots jaunekļa ķermenis, es nevarēju to atstāt, lai saplosa vēl vairāk. Es domāju par tuviniekiem, kas drīz mirks asarās, ieraudzījuši drausmīgo skatu.
XCIV NODAĻA
NOSLĒPUMS TIEK ATMINĒTS
Apsūdzētais apklust. Neviens viņu nepārtrauc, neviens nesteidzina. Visi baidās pārraut stāstījuma pavedienu, kas aizvien vairāk tuvina atminējumam.
Tiesnesis, zvērinātie un skatītāji, elpu aizturējuši, daudzi pat mutes pavēruši, klausās apsūdzētajā. Viņam liek stāstīt tālāk.
— Tad man ienāca prātā cita doma — ietīt līķi serapē, kas bija palicis viņam ap pleciem, un apsegt ar manu apmetni. Tādējādi tas būtu pasargāts no vilkiem un lijām, vismaz tik ilgi, kamēr mēs atgrieztos.
Es jau biju noņēmis apmetni, kad man radās vēl labāks plāns. Nolēmu jgiemt līķi līdzi uz fortu. Uzcelšu zirgā un ar laso piesiešu pie segliem. Es atvedu savu zirgu un jau grasījos celt līķi tam mugurā, kad ieraudzīju vēl vienu zirgu. Ar to bija jājis nelaiķis. Zirgs netālu grauza zāli tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Tā kā pavada vilkās pa zemi, man nebija grūti noķert dzīvnieku. Grūtāk nācās piespiest zirgu stāvēt mierīgi, īpaši, kad tas bija pievests pie beigtā saimnieka.
Paņēmis pavadu zobos, es mēģināju uzdabūt līķi zirgā. Tas gan izdevās, taču līķis negribēja turēties. Tas bija sastindzis un slīdēja nost. Bez tam, redzot neparasto nešļavu, zirgs kļuva ļoti nemierīgs. Vēl vairākas reizes pamēģinājis, es sapratu, ka velti pūlos.
Gribēju jau atmest visam ar roku, kad man uzausa jauna doma. Es biju lasījis, ka Dienvidamerikas gaučo, ja pampās nomiris vai nejauši nonāvēts kāds no viņu biedriem, uzsēdina līķi zirgā un piesien pie segliem, lai nogādātu atpakaļ mājās. Viņš sēž zirgā kā dzīvs. Kāpēc man neizdarīt tāpat ar Henrija Poin- dekstera līķi?
Vispirms es pamēģināju uzsēdināt nelaiķi viņa paša zirgā. Bet, tā kā segli nebija pietiekami dziļi un zirgs joprojām niķojās, man nekas neiznāca. Atlika vēl viena iespēja, kā tikt atpakaļ visiem kopā — apmainīties zirgiem. Es zināju, ka manējais nepretosies. Bez tam mani meksikāņu segli ar dziļo sēdekli būs šim nolūkam piemērotāki.