Kopš tā brīža es atceros tikai baismīgus murgus, kas jaucās ar patīkamiem sapņiem. Vakar es pamodos cietumā un uzzināju, ka tieku apsūdzēts slepkavībā.
Džentlmeņi zvērinātie! Es beidzu.
Viņa grēksūdze ir nākusi viņam par labu vairāk nekā daudz izsmalcinātākā aizstāvja runa. Tomēr — tie ir tikai apsūdzētā vārdi, un ir vajadzīgs vēl viens liecinieks. Kur kavējas šis cilvēks, no kura tik daudz kas atkarīgs? Kur ir Zebs Stamps?
Piecsimt acu pāru pagriežas uz prērijas pusi un pētī apvārsni. Piecsimt siržu degtin deg nepacietībā, gaidot atgriežamies veco mednieku — ar Kasiju Kolhaunu vai bez viņa, ar jātnieku bez galvas vai bez viņa,, kas vairs nav nekāda pārdabiska parādība. Visi klātesošie zina, ka viņa klejojumos nav nekā pārdabiska. Viņi dzīvo Dienvidrietumteksasā, kas robežojas ar Ljanoesta- kado, kur sākas dzidrā Leona un kur Riodenuesesa savāc simtiem strautu ūdeņu; viņi dzīvo zemē, kur trūdēšana nav pastāvīgs nāves pavadonis, kur skrējienā nošauts briedis vai prērijā nejauši bojā gājis savvaļas zirgs, ja vien to neaprij plēsoņas, pēc neilga laika met izaicinājumu trūdēšanas likumam un koijotu zobiem, kur neapbedīts un neapsegts cilvēka līķis pēc četrdesmit astoņām stundām kļūst līdzīgs ēģiptiešu mūmijai.
Retais no klātesošajiem nezina klimata īpašības šajā Teksasas daļā, kas atrodas netālu no Sjerramadres kalnu grēdas un it īpaši starp Ljanoestakado atzarēm.
Ja jātnieku bez galvas atvestu zem ozola, neviens nebrīnītos, ka Henrija Poindekstera līķim nav gandrīz nekādu trūdēšanas pazīmju. Šī stāsta daļa nerada klausītājos ne mazākās šaubas.
Viņu nepacietībai ir cits iemesls — aizdomas, kas radušās tiesas procesa sākumā un kļuvušas aizvien stiprākas, līdz beidzot kļuvušas par pārliecību.
Gandrīz katrs deg nepacietībā dzirdēt liecinieku, kas vai nu atdos apsūdzētajam brīvību, vai arī aizraidīs viņu uz karātavām.
Lūk, kāpēc visi saspringti raugās turp, kur debesu safīra zilums saplūst ar prērijas smaragda zaļumu.
XCV NODAĻA
PĒDĒJAIS LIECINIEKS
Saspringtās gaidās svinīgā klusumā' aizrit desmit minūtes. Šad un tad atskan pa vārdam vai pa izsaucienam: te vienam, te otram šķitis, ka viņš redz prērijā kādu punktu. Tad pūlis satraukti iedūcās un visi paslejas uz pirkstgaliem, lai labāk redzētu.
Trīs reizes atskan brīdinājuma saucieni, taču izrādās, ka notikusi pārskatīšanās. Pacietība ir jau gandrīz pilnīgi izsmelta, kad atskan ceturtais sauciens, daudz skaļākā un noteiktākā balsī.
Šoreiz laužu cerības nav pieviltas. Pie apvāršņa parādās tumši plankumi, kas ātri vien iegūst apveidu. Pūlī ap ozolu nodimd «urā», kad prērijā kļūst saredzami trīs jātnieki.
Divus no viņiem nav grūti pazīt — Zebu Stampu un Kasiju Kolhaunu. Bet pazīt trešo ir vēl vieglāk — tas ir jātnieks bez galvas, kas tik ilgi devis vielu pārdabiskiem spriedelējumiem un minējumiem. Kaut gan ir noskaidrots, kas ir šis jātnieks, visi to uzlūko ar tādu kā bijību.
Kliedzieni apklust, līdz beidzot trīs jātnieki ir klāt. Pūli pāršalc čuksti, it kā ļaudis baidītos izteikt savas domas skaļi.
Daudzi iet uz priekšu, lai labāk aplūkotu trīs jātniekus. Drī2 vien tos no visām pusēm apstāj ļaudis. Divi no jātniekiem jau nolēkuši no zirgiem, trešais paliek seglos.
Kolhauns aizved zirgu sānis un iejūk pūlī. Nevienam vairs nav daļas par viņu. Visu acis un domas pievērstas jātniekam bez galvas.
Zebs Stamps, atstājis savu veco ķēvi, saņem Poindekstera zirgu aiz iemauktiem un pieved pie koka.
— Nu, tiesnesi un zvērinātie, — viņš saka, — te ir liecinieks, kas palīdzēs jums tikt pie skaidrības. Kā būtu, ja jūs apskatītu viņu?
— Ak dievs, tas ir viņš! — atskan sauciens. Gara auguma vīrs izstreipuļo priekšā un nostājas blakām jātniekam bez galvas. Tas ir Henrija Poindekstera tēvs. Tālāk dzirdams sievietes kliedziens un apslāpēts vaids. Tā ir vioa māsa.
Pēc kāda laika Vudliju Poindeksteru aizved prom. Viņš nepretojas, acīmredzot pat neapzinās, kas notiek ap vinu. Veco plan- tatoru pieved pie karietes un apsēdina blakām meitai.
Taču kariete nekustas no vietas. Luīza apņēmusies palikt te, kamēr tiesa pasludinās spriedumu, jā, pat līdz sodīšanai, ja tāda notiks.
Zebu Stampu aicina ieņemt liecinieka vietu. Nopratināšana turpinās. Daudzas formalitātes tagad atkrīt. Vecajam medniekam, kas vienu reizi ir jau zvērējis, liek stāstīt visu, ko viņš zina un kā prot. Viņš runā aprautām frāzēm, it kā tiesā būtu nepieciešams runāt tieši tā.
— Pirmo reizi par šito nesmuko lietu es uzzināju otrā dienā pēc jaunā Peintdekstera pazušanas. Es tikko biju atgriezies no medībām. Man teica, ka mustangu mednieks tiekot apvainots
slepkavībā. Es zināju, ka viņš nav uz to spējīgs, bet, lai būtu mierīgs prāts, aizjāju uz viņa būdu. Morisu neatradu mājā. Viņa kalpu Felimu gan atradu, bet to bija tā pārbiedējuši visādi notikumi, ka es netiku gudrs, ko viņš man stāsta.
Kamēr mēs. pļāpājām, atskrēja suns. Skatos, kaut kas piesiets pie kakla. Paskatos tuvāk — mustangu mednieka vizītkarte. Uz tās bija ar asinīm uzrakstīti vārdi. Šie vārdi norādīja, kur puisis meklējams. Kopā ar Felimu un suni steidzos turpu. Mēs ieradāmies pašā laikā, lai izglābtu mustangu mednieku no tā plankumainā kaķa, kuru meksikāņi sauc par tīģeri. Es biju dzirdējis, ka jauneklis sauc to par jagvāru. Es ielaidu zvēram lodi ribās, un tas bija uz vietas beigts.
Pēc tam mēs aizvedām mustangu mednieku uz viņa būdu. Mums vajadzēja viņu stiept uz tādām kā nestuvēm, jo mēs redzējām, ka viņš pats nevar paspert ne soli. Bez tam prāta viņam nebija ne tik, cik tītaram riesta laikā. Tātad mēs nogādājām viņu būdā. Tur viņš arī palika guļam, kamēr ieradās regulatori un atrada viņu.