Liecinieks apklust, it kā pārliktu, vai ir vērts stāstīt par visiem neparastajiem notikumiem, kurus viņš pieredzējis, uzturēdamies būdā. Vai apsūdzētajam nebūtu labāk, ja viņš tos nepieminētu?
Zebs nolemj klusēt.
Prokurors nav ar to mierā un sāk izvaicāt liecinieku. Tādējādi viņam rodas pilnīgs priekšstats par visu, kas noticis pirms tam, kad apsūdzētais saņemts ciet un ieslodzīts fortā.
— Bet tagad, — saka Zebs Stamps, — kad jūs esat izvilkuši no manis visu, ko zinu, es gribētu piemetināt vēl ko tādu, ko jūs man nejautājāt.
— Turpiniet, mister Stamp, — saka aizstāvis no Sanantonio.
— Rau, tas, ko es gribu teikt, attiecas ne tikdaudz uz apsūdzēto, cik uz cilvēku, kuram, pēc mana prāta, būtu jāstājas viņa vietā. Es nesaukšu šo cilvēku vārdā. Es izstāstīšu jums, ko zinu, bet pārējo jūs, zvērinātie, uzminēsiet paši.
Vecais mednieks ievelk elpu, it kā gatavotos plašai runai. Neviens viņu netraucē. Visi nojauš, ka Zebs ir tas, kuram zināms slepkavas vārds. Kas ir jātnieks bez galvas — par to vairs nav jāmokās minējumos.
— Zvērinātie! — Zebs turpina. — Pēc ta, ko biju dzirdējis un, galvenais, redzējis, es sapratu, ka nabaga jaunais Peintdek- sters ir pagalam, nav vairs starp dzīvajiem. Tāpatās es nešaubījos, ka šo neģēlību nav pastrādājis mustangu mednieks Moriss Džeralds. Bet kas tad? . .. Sitas jautājums urdīja mani tāpatās kā jūs visus. Nešaubīdamies, ka īrs nav vainīgs, es nolēmu pats izdibināt patiesību. Es negribu teikt, ka nekas neliecināja pret viņu. Tomēr tas nespēja pārliecināt mani, un es devos prērijā pētīt pēdas.
Es zināju, ka jābūt vienām zirga pēdām, kas ved uz to vietu, un otrām, kas ved prom. Sasodīts! Tur bija tik daudz pēdu, ka nezināju, no kura gala sākt. Mani sevišķi intresēja amerikāņu zirga pēdas. Trīs pakavi tam bija veseli, ceturtais salauzts. Te ir tas dzelzs gabals.
Liecinieks iegremdē roku sava kamzoļa kabatā un izvelk no turienes pakavu. Viņš paceļ to augstu gaisā, lai varētu saredzēt visi — tiesnesis, zvērinātie un skatītāji.
— Sitas zirgs, mister tiesnesi un zvērinātie, bija šķērsojis prēriju tajā pašā naktī, kad bija notikusi slepkavība. Tas bija gājis nopakaļ nogalinātā jaunekļa zirgam, kā arī apsūdzētā zirgam. Tas bija gājis tieši pa abu pēdām un apstājies netālu no tās vietas, kur notikusi slepkavība. Taču ilgi stāvējis tas jātnieks nebija. Viņš bija devies tālāk līdz asiņu peļķei. Izlietās asinis ir vina roku darbs. Slepkava ir tas, kas jājis ar trešo zirgu, ar to, kuram bija salauzts pakavs.
— Turpiniet, mister Stamp, — saka tiesnesis. — Paskaidrojiet, ko jūs ar to gribat teikt.
— Rau, ko, tiesnesi. Cilvēks, par kuru es runāju, paslēpās biezoknī un no turienes raidīja lodi, kura nonāvēja nabaga jauno Peintdeksteru.
— Kas? Kas ir šis cilvēks? Nosauciet viņa vārdu! Viņa vārdu! — vienlaikus iekliedzas vairākas balsis.
— Man rādās, ka viņa vārdu jūs atradīsiet tur.
— Kur?
— Kur? Jātniekā bez galvas. Skatieties, — Zebs saka, norādot uz nekustīgo stāvu, — te uz svītrainā serapē redzams sarkans plankums. Vidū ir caurums. Tā kā uz muguras tāda cauruma nav, tad es domāju, ka lode iestrēgusi ķermenī. Noģērbsim viņu un paskatīsimies.
Visi klusuciešot piekrīt lieciniekam. Divi vai trīs no skatītājiem — viņu vidū arī Sems Menlijs — iznāk priekšā un uzmanīgi noņem līķim serapē. Skatītāji stāv mēmā klusumā kā pieminekļa atklāšanas svinībās. Neviens neuzdrošinās pat čukstēt.
Nelaiķis ir ģērbies uz krūtīm krokotā un līdz kaklam cieši aizpogātā zilā blūzē un tādas pašas krāsas biksēs ar gaišāku svītru pa vīli. Taču nekas liels no tām nav redzams, jo kājās viņam cieši pieguloši lāsumainas ādas zābaki. Ap vidu divas reizes aptīta zirga astru virve. Priekšā un aizmugurē tā piesieta pie
* segliem. Šī virve notur ķermeni stāvus. Viss ir tā, kā apsūdzētais stāstījis. Jā, bet kur ir galva?
Neviens no klātesošajiem nejautā. Visi, acis nenovērsdami, aplūko līķi.
Redzami divi ložu caurumi: viens virs sirds, otrs — mazliet augstāk par vēderu.
Visu skatienus piesaista otrs caurums, jo ap to sarecējušas asinis. Mīkstais blūzes audums piesūcies ar asinīm.
Augšējais caurums ir citāds. Tas vārda tiešā nozīmē ir blūzē izrauts caurums, kurā varētu iebāzt zirni. No tālienes tas gan; drīz nav saskatāms. Arī asinis no tā nav tecējušas.
— Tam, — ierunājas Zebs Stamps, norādīdams uz mazāko caurumu, — nav nozīmes. To es pats izšāvu. Redziet, ap to nav asiņu, un tas pierāda, ka lode trāpījusi jau līķim. Otrs caurums — tā ir cita lieta. To atstājis nāvējošs šāviens, un, ja nemaldos, lodei vēl jābūt iekšā. Es domāju, ka jūs uzgriezīsiet un paskatīsieties.
Neviens neiebilst pret šo priekšlikumu. Gluži otrādi — tiesnesis mudina darīt tā, k^ ierosinājis Zebs.
Līķi atsien vaļā un noceļ no zirga. Tā rokas un kājas šķiet kā pārakmeņojušās, bet ķermenis jau sažuvis un vairs nav daudz smagāks par mūmiju. To saudzīgi nogulda zālē. Ķirurgi ar Semu Menliju priekšgalā klusēdami sastājas apkārt.
Kreisajā plaušā tiek atrasts meklētais priekšmets. Mednieku naža smaile atduras pret kaut ko cietu. Jā, tā ir lode.
Beidzot lode ir izņemta, notīrīta un to nodod zvērinātajiem.
Par spīti vītņveida nobrāzumam, kas radies, lodei skrienot caur stobru, par spīti iedobei tajā vietā, ar kuru nāvējošais metāla gabaliņš atdūries pret ribu, uz tā vēl skaidri saredzams iespiests pusmēness un burti «K.K.K.».
Ak, šie nodevīgie iniciāļi! Daži atceras dzirdējuši par tiem jau agrāk. Daži var apliecināt, ka to īpašnieks lielījies ar iezīmētajām lodēm; tas bijis toreiz, kad izcēlies strīds par nogalināto jaguāru. Tagad lielībniekam ir iemesls nožēlot savus vārdus.
«Bet kur viņš ir?» šo jautājumu jau sāk uzdot pūlī.