— Ko jūs par to teiksiet, mister Stamp? — otro jautājumu uzdod aizstāvis.
— Neko lielu, — mednieks atsaka. — Tas jau katram pienapuikam ir skaidrs kā diena, ka jauno Peintdeksteru nogalinājusi šitā lode.
— Bet kas to izšāvis, kā jūs domājat?
— Arī tas, rādās, ir ne mazāk skaidrs. Ja cilvēks uzraksta vēstule savu vārdu, nevar būt šaubu, kas sūtījis vēstuli. Te gan ir tikai trīs iniciāļi, bet es tā domāju, nav grūti uzminēt, ko tie nozīmē.
— Es tur nesaskatu nekā sevišķa, — iejaucas prokurors. — Lode ir iezīmēta, tas taisnība, ar simbolu un burtiem, kas pieder, bet varbūt arī nepieder visā kolonijā pazīstamam džentlmenim. Lietas labad pieņemsim, ka pieder. Un ko no tā var secināt? Nav pirmā reize, kad slepkavība tiek izdarīta ar nozagtu ieroci. Tā ir viltība, vecs triks. Kas var apgalvot, ka tā nav? Bez tam, — prokurors turpina, — ar ko motivējama tāda slepkavība? Kāpēc jūs domājat, ka to izdarījis cilvēks, kuru jūs tagad turat aizdomās? Nesaucot vārdā, mēs visi zinām, kam pieder šie iniciāļi. Cerams, šis džentlmenis nenoliegs, ka tie ir viņa. Taču tas vēl neko nenozīmē, kamēr nav citu pierādījumu, kas dotu iespēju saistīt viņu ar šo noziegumu.
— Ak tā? — ierunājas Zebs Stamps, kas nepacietīgi gaidījis, kad jurists beigs. — Bet kā jūs sauksiet šito te?
Zebs izņem no sava tabakmaka saburzītu un pulvera dūmu apkvēpinātu papīra gabalu.
— To es atradu, — vecais mednieks saka, sniegdams papīru zvērinātajiem, — kokā netālu no slepkavības vietas. Tas nācis no tās pašas šautenes, no kuras lode. Uz šitā aploksnes gabala rakstīts vārds, kas pilnīgi atbilst iniciāļiem. Zvērinātie paši var izlasīt vārdu.
Zvērināto vecākais paņem papīra skrandu un, izgludinājis to, lasa:
— «Kapteinis Kasijs Kolhauns»!
XCVI NODAĻA
AIZBĒDZIS!
Šis vārds atstāj stipru iespaidu uz tiesu.
Vienlaikus pūlī atskan kliedzieni. Tie nav pārsteiguma kliedzieni: tie nozīmē attaisnojumu tam, kas nepatiesi apsūdzēts, un apsūdzību tam, kas bijis visdedzīgākais apsūdzētājs.
Zeba Stampa liecība savu ir paveikusi. Ar katru jaunu faktu aizdomas kļuva lielākas, līdz beidzot visi bija pārliecināti, ka Mo- riss Džeralds nav tas cilvēks, kuru vajadzētu tiesāt par Henrija
Poindekstera noslepkavošanu. Ne mazāk stingri ļaudis ir pārliecināti, ka īstais vainīgais ir Kolhauns.
Netīrā papīra strēmele ir bijusi pierādījumu ķēdes pēdējais posnis. Retais vairs šaubās, kas izlējis nevainīgā jaunekļa asinis.
Kad, laizdami no rokas rokā, zvērinātie ir aplūkojuši papīru, vārdu atkal dod Zebam, kas ieminējies, ka viņam vēl šis tas sakāms. Zebs runā par to, ka aizdomas viņam radušās, meklējot prērijā pēdas. Viņš pastāsta, ka Kolhauns šāvis no krūmiem, ka pēc tam sākusies pakaļdzīšanās un apmainīti zirgi. Visbeidzot nāk aina biezoknī, kur jātnieks bez galvas noķerts. Pēdējo epizodi mednieks apraksta visos sīkumos, neslēpdams savas domas par šo gadījumu.
Tad Zebs apklust, it kā gaidītu, ka tiesa kaut ko jautās. Taču pūlī neviens vairs neskatās uz viņu. Ļaudis zina, ka viņš visu izstāstījis, un, ja arī Zebs vēl nav beitfzfš, tad viņiem ir gatavs pašiem savs spriedums.
Ļaudis pat negaida, ko teiks tiesa. Viņiem, kas pieredzējuši, kā tiesa un līdz ar to viņi paši vazāti aiz deguna, un iesvilušies nevaldāmā atriebības kārē, tiesas rīcība šķiet pārlieku gausa. Atskan kliedzieni:
— Atbrīvojiet īru, viņš nav vainīgs! Mums vairs nekādi pierādījumi nav vajadzīgi! Viss ir skaidrs. Laidiet viņu vaļā!
Atskan vēl kāda, ne mazāk uzstājīga prasība:
— Apcietiniet Kasiju Kolhaunu un nododiet tiesai! Viņš ir pastrādājis noziegumu. Tāpēc viņš tā ēdās uz mustangu mednieku. Ja viņš nebūs vainīgs, viņš to pierādīs. Tiesāt viņu! Tiesnesi, mēs gaidām! Pavēliet misteru Kolhaunu nosēdināt uz apsūdzēto sola! Pietiekami ilgi uz tā ir sēdējis nevainīgs cilvēks. Lai viņa vietu ieņem īstais vainīgais!
Prasība, kuru sākumā izklieguši tikai daži, tagad kļūst vispārēja. Tiesnesis neuzdrošinās pretoties un, kaut gan tas nav likumīgi, aicina Kasiju Kolhaunu tiesas priekšā.
Saucējs trīs reizes skaļi izsauc viņa vārdu. Atbildes nav, un visi ar acīm meklē Kolhaunu.
Vienīgi Zebs Stamps skatās uz pareizo pusi. Pēkšņi viņš piesteidzas pie savas vecās ķēves, kas vēl joprojām stāv blakām spokainā jātnieka zirgam.
Ar veiklību, kas pārsteidz visus klātesošos, vecais mednieks ielec seglos un jāj prom.
Vienlaikus visi ierauga kādu lavāmies starp attālāk piesietajiem zirgiem. Šis cilvēks kustas piesardzīgi, tomēr ātri.
— Tas ir viņš! Tas ir Kolhauns! — iekliedzas kāds, kas viņu pazinis.
— Mēģina aizšmaukt! — kāds piebalso.
— Noķeriet viņu! — sauc tiesnesis, un tas nozīmē pavēli. — Noķeriet un atvediet atpakaļ!
Rīkojums nav jāatkārto. Vārdi nav paguvuši lāgā izskanēt, kad desmitiem cilvēku reizē metas pie saviem zirgiem.
Kolhauns sasniedz savu mustangu pirmais. Tas ir tas pats pelēkais .mustangs, ar kuru viņš nesen vajāja jātnieku bez galvas. Segli tam vēl ir uz muguras un laužņi mutē. Skatītāju satraukums un kliedzieni liek Kolhaunam noprast, ka nu jāglābj āda. Slēpties vairs nav nozīmes. Kapteinis liek kājas pār pleciem un drīz ir mugurā savam mustangam. Pametis skatienu atpakaļ, viņš kā plēsts aizauļo prērijā. Viņam pakaļ aizdrāžas piecdesmit jātnieki, kurus spārno majora atvadu vārdi: «Atvediet viņu dzīvu vai mirušu!»
Nav svarīgi, kurš to izdarīs. Nekāda oficiāla atļauja vairs nav vajadzīga. Vajātājus iedvesmo naids pret ļaundari un lielā cieņa, kādu viņi izjutuši pret tā upuri. Visi traucas uz priekšu, it kā būtu jāatriebj miesīga brāļa nāve, it kā katrs gribētu būt taisnīgā sprieduma izpildītājs.
Kavalērijas kapteiņa dzīvībai nekad vēl nav draudējušas tādas briesmas: ne tad, kad viņš cīnījās asinīm slacītajā Buena- vistas kaujas laukā, ne tad, kad gulēja uz smiltīm nokaisītās grīdas Oberdofera viesnīcā un kuru katru brīdi varēja dabūt galvā mustangu mednieka lodi.