— Bet kā lai mēs aizvedam viņu atpakaļ? Viņa zirgs jau aiz- auļojis.
— Tas nav sarežģīti, mister Džerald. Viņš ir tikai drusku paģībis, bet var jau būt, ka izliekas miris. Nekas, es viņu drīz uzmodināšu. Ja viņš nevar paiet, lai jāj ar manu ķēvi. Man segli jau līdz kaklam, un rādās, ka es savai vecajai ķēvei arī esmu apriebies. Kā nu ne — tā sabakstīt nabaga lopiņu! Es jāšu atpakaļ ar Šenka ķēvi, bet misters Kašs Kolhūns, ja viņam labpatīk, atceļā var ieņemt manu vietu. Ja viņš nebeigs muļķoties un negribēs sēdēt, mēs viņu uzsviedīsim šķērsām pāri zirgam kā nošautu briedi. Are, sāk atdzīvoties! Drīz būs pie pilnas samaņas un tad varēs pats kāpt mugurā vecajai ķēvei. Augšā! — Zebs turpina, sagrābdams Kolhaunu aiz apkakles un krietni sapurinādams. — Augšā, kad es jums saku, un jāsim! Jūs gaida. Daži grib aprunāties ar jums.
— Kas? Kur? — jautā gūsteknis, palēnām nākdams pie samaņas un neizpratnē raudzīdamies apkārt. — Kas grib aprunāties ar mani?
— Vispirms es. Bez tam …
— A, tas esat jūs, Zeb Stamp! Un … un …
— Un tas ir misters Moriss Džeralds. Jūs viņu, jādomā, esat jau redzējis. Viņš arī grib aprunāties ar jums. Bez tam tur, pie forta, ir vēl daudz ļaužu, kas grib jūs redzēt. Tādēļ labāk rausie- ties kājās un jājiet mums līdzi.
Kolhauns pieceļas. Rokas viņam sasietas ar laso.
— Mans zirgs? — viņš iekliedzas, vaicājoši palūkodamies apkārt. — Kur ir mans zirgs?
— Velns viņu zina, kur tas aizlaidies. Jādomā, ka atgriezies pie Riograndes, no kurienes nācis. Jūs bijāt nabaga lopiņu tā nodzinis, ka tas nolādēja jūsu apmaiņu un aizskrēja uz dzimtajām ganībām maķenīt atvilkt elpu.
Kolhauns skatās uz veco mednieku un ir vairāk kā pārsteigts. Maiņa? Pat to viņš zina?
— Nu, — Zebs turpina un nepacietīgi sakustas, — nevajadzētu likt tiesai gaidīt. Vai esat gatavs?
— Kam gatavs?
— Vispirms un galvenokārt — kopā ar mani un misteru Dže- raldu jāt atpakaļ. Otrkārt, stāties tiesas priekšā.
— Tiesa? Man jāstājas tiesas priekšā?
— Jums, mister Kaš Kolhūn.
— Par ko mani apsūdz?
— Par Henrija Poindekstera, jūsu brālēna, noslepkavošanu.
- — Tie ir meli! Zemiski meli, lai kas to teiktu!
— Muti ciet! — pavēloši uzkliedz Zebs. — Jūs sevi tikai no>- gurdināt. Ja vien Zebs Stamps nav pāršāvis buku, jums būs vēl daudz jārunā. Jājam nu! Tiesnesis gaida, gaida arī zvērinātie un sešdesmit regulatoru.
— Es nejāšu atpakaļ! — stūrgalvīgi atbild Kolhauns. — Kas jums devis tiesības man pavēlēt? Jūs neviens nav pilnvarojis.
— Ak tā gan? — Zebs viņu pārtrauc. — Un ko jūs sacīsiet par šito? — viņš turpina, rādīdams uz savu šauteni. — Rau, kur mana pilnvara ar paša dieva žēlastību. Un Zebs Stamps izmantos šo pilnvaru. Tāpēc mitējieties kult tukšus salmus, jo es neesmu no tiem, kuriem patīk klausīties tādas lietas. Mister Kaš Kolhūn, sēstieties mugurā manai vecajai ķēvei un mierīgi jājiet līdzi, citādi vajadzēs jūs piesiet pie zirga kā paudeli. Jums ir jāatgriežas, lūst vai plīst!
Kolhauns neatbild. Viņš bezcerīgi raugās te uz Stampu, te uz Džeraldu, te apkārt, tad zagšus uz savu revolveri, kas rēgojas no kabatas. Viņš mēģina aizsniegt ieroci, bet tas neizdodas. Traucē laso un vecais Zebs, kas ar zīmīgu kustību pagriež pret gūstekni savu garo šauteni.
— Žigli! — mednieks uzkliedz. — Kāpiet zirgā, mister Kolhūn! Ķēve jūs gaida. Seglos, kad es jums saku!
Kavalērijas kapteinis paklausa kā aiz diedziņa raustīta lelle, zinot, ka citādi draud nāve, neglābjami draud nāve. Viņš automātiski uzkāpj zirgā.
Zebs paņem ķēvi aiz pavadas un ved sev līdzi.
Mustangu mednieks domīgi jāj nopakaļ. Viņš domā ne tik- daudz par to, kas sasiets ar viņa laso, bet par meiteni, kas, augstsirdīgi uzupurējoties, šodien ar zelta saiti piesaistījusi viņa sirdi tik stipri, ka šo saiti var pārraut vienīgi nāve.
XCIX NODAĻA
SLEPKAVĪBAS MĒĢINĀJUMS UN PAŠNĀVĪBA
Pēc otrā negaidītā pārtraukuma, kas ir īsāks par pirmo, vēlreiz atsākas tiesas sēde zem mūžzaļā ozola.
Ir jau vakars, un rietošās saules slīpie stari apspīd viefTTzem kuplā koka. Stari vairs nav zeltaini kā dienā: tie kļuvuši tumši sarkani, it kā debesis dusmotos. Taču tas ir tikai uz laika maiņu — tuvojas vētra. Šķiet, ka debesu spēku dusmas sasaucas ar notikumiem uz zemes.
Uzmanības degpunktā vairs nav Moriss Džeralds. Viņš ir vienbalsīgi attaisnots un turpmāk piedalīsies tiesas sēdē tikai kā liecinieks.
Viņa vietu tagad ieņēmis Kasijs Kolhauns. Tā ir vienīgā izmaiņa tiesas ainā.
Tiesnesis ir tas pats, zvērinātie un skatītāji arī tie paši. Starpība ir vienīgi attieksmē pret apsūdzēto. Par viņa vainu neviens vairs nešaubās. Tā ir acīm redzama. Visi fakti ir neapgāžami. Pierādījumu ķēdē trūkst tikai viena posma, ja to vispār var nosaukt par posmu — iemesla.
Kāpēc tāda slepkavība un sadistiska rīcība? Džeralda liecība- izrādās pareiza, kad līķis vēlreiz apskatīts. Kara ārsts apstiprina, ka Henrijs Poindeksters miris tūlīt pēc šāviena.
Kāpēc Kasijs Kolhauns nogalinājis pats savu brālēnu? Kāpēc viņš nocirtis tam galvu? Neviens nevar atbildēt uz šiem jautājumiem, izņemot pašu slepkavu. Neviens arī necer, ka viņš to darīs, izņemot viņa radītāju.
Tiesas sēde drīz ir galā. Ir pieņemts spriedums: «Vainīgs,» — un tiesnesis, noņēmis panamu, jau grib likt galvā melno cepurīti, drūmo nāves simbolu, lai pasludinātu spriedumu.
Kā jau parasts, apsūdzētajam dod pēdējo vārdu.