Furgoni patiešām pieder plantatoram, kas izkāpis malā India- nolā, Matagordas līča krastā, un tagad šķērso prēriju ceļā uz savu īpašumu.
Pajūgu rindas korteža priekšgalā, kā paradis, jāj pats planta- tors — Vudlijs Poindeksters, garš, tievs, skarbi lepns piecdesmit gadus vecs vīrs ar iedzeltenu sejas krāsu. Ģērbies viņš vienkārši, bet gaumīgi: brīvi krītoši alpaka svārki, melna atlasa veste un kokvilnas bikses. Vestes izgriezumā saskatāms smalka auduma krekls, kura apkaklīte nošūta ar melnu lentu. Kāpšļos iemauktajās kājās mīkstas ādas zābaki. Seju apēno salmenīcas platās malas.
Viņam blakām jāj divi vīri, viens labajā, otrs — kreisajā pusē. Viens no viņiem ir jauneklis, kuram tikko palicis divdesmit gadu, otrs — sešus vai septiņus gadus vecāks. -Pirmais ir Poindekstera dēls, kura atklātā, dzīvespriecīgā jaunekļa seja kontrastē ne tikai ar tēva bargajiem, bet arī ar brālēna drūmajiem vaibstiem.
Jauneklim mugurā ir debeszila kokvilnas blūze un kājās tādas pašas bikses. Apģērbs, kuru papildina panama, ne vien atbilst dienvidu klimata prasībām, bet arī lieliski piestāv jauneklim.
Radinieks, atvaļināts brīvprātīgo virsnieks, ir ģērbies tumši zilā formas tērpā, galvā viņam naģene.
Drusku attālāk no šiem trim jāj vēl viens baltais. Viņa sejas panti ir rupjāki, apģērbs pieticīgāks. Spriežot pēc tā, kā viņš tur labajā rokā pletni un cik izveicīgi ar to rīkojas, var droši apgalvot, ka tas ir melno ceļinieku uzraugs un pātagotājs.
Karietē, kuru sauc par «carriole» (kaut kas vidējs starp Džer- sijas ori un divasu karieti ar nolaižamu jumtu), sēž divas meitenes. Vienai no viņām āda ir žilbinoši balta, otrai — cik melna var būt. Pirmā ir Vudlija Poindekstera meita, vienīgā meita, melnā — viņas kalpone.
Pārceļotāj brauc no Misisipi krastiem, no Luiziānas štata. Pats plantators nav dzimis šajā štatā, viņš nav kreols Turpretī viņa dēla sejā un it īpaši jaukajā sejiņā, kas nejauši pavīd karietes aizkaru spraugā, tās smalkajos vaibstos spilgti izteikts pirms simts gadiem pāri Atlantijas okeānam atbraukušo senču franciskais daiļums.
Vudlijam Poindeksteram pieder milzīgas cukurniedru plantācijas dienvidos. Viņš ir viens no augstprātīgākajiem savas šķiras pārstāvjiem, viesmīlīgs līdz izšķērdībai. Tās dēļ izputējis, viņš bijis spiests atstāt savas plantācijas Luiziānā un ar visu «saimi» un atlikušajiem melnādainajiem kalpiem pārcelties uz Dienvidrietumteksasas mežonīgajām prērijām.
* *
*
Saule ir gandrīz zenītā. Ceļotāji min virsū paši savām ēnām. Karstuma nomocītie baltie jātnieki klusi sēž seglos. Pat noputējušie kājām gājēji, kas vairāk pieraduši pie tveices, beiguši savas garlaicīgās sarunas un gurdos bariņos mēmi slāj nopakaļ furgoniem.
Klusumā, kas atsauc atmiņā bēru gājienu, paretam kā pistoles šāviens noplīkšķ pātaga vai, pavēris biezās lūpas, basā iekliedzas kāds no melnajiem dzinējiem.
Karavāna virzās uz priekšu lēni, it kā taustītu ceļu. Nekāda īsta ceļa te nav. To iezīmē agrāk braukušu ratu atstātā sliede, kas tikko samanāma pieliektajā zālē.
Kaut lēnām, pajūgi tomēr kustas. Plantators lēš, ka viņi atrodas nepilnas divdesmit jūdzes no ceļojuma gala mērķa. Viņš cer sasniegt to pirms tumsas iestāšanās, tāpēc pavēlējis braukt pat dienas vidus svelmē.
Piepeši uzraugs ar zīmēm liek visiem apstāties. Viņš jāj simts jardus pa priekšu un negaidot apstājas, it kā būtu atdūries pret kādu šķērsli.
Uzraugs rikšiem laiž atpakaļ pie saimnieka. Pēc viņa žestiem noģiedams, ka kaut kas nav labi. Ko tas varētu nozīmēt?
Klīst baumas, ka šajā,apvidū varot satikt indiāņus.
Vai tiešām tie būtu sarkanādainie laupītāji? Diezin vai — uzrauga žesti nevēstī briesmas.
— Kas noticis, mister Sansom? — uzraugam tuvojoties, jautā plantators.
— Zāle ir nodegusi. Prērijā plosījies ugunsgrēks.
— Plosījies, bet vai šobrīd arī plosās? — raudzīdamies uz priekšu, atjautā furgonu īpašnieks. — Es nekur neredzu dūmus.
— Nē, ser, nē, — stostīgi atbild uzraugs, pārliecinājies, ka velti sacēlis trauksmi. — Es neteicu, ka pašlaik deg. Es teicu tikai to, ka prērija ir degusi un viscaur kļuvusi melna.
— Nu un tad? Manuprāt, mēs varam braukt tikpat labi kā pa melnu, tā pa zaļu prēriju.
— Cik muļķīgi, Džon Sansom, nieku dēļ sacelt tādu traci un biedēt ļaudis! Ei, nēģeri, kustieties! Uz priekšu! Veicīgāk, veicīgāk!
— Bet sakiet, kapteini Kolhaun, — uzraugs iebilst kungam, kas viņu tik nepelnīti sarājis, — kā tad mēs atradīsim ceļu?
— Kā atradīsim ceļu! Ko tu muldi? Vai tad mēs esam to pazaudējuši?
— Baidos, ka jā. Riteņu sliedi vairs neredz. Tā ir nodegusi līdz ar zāli.
— Un kas par to? Es domāju, ka mēs tiksim pāri prērijas nodegušajai daļai arī bez šīs sliedes. Gan mēs otrā pusē to atkal uziesim.
— Jā-ā, — vientiesīgi novelk uzraugs, kas diezgan labi pazīst prēriju, — ja vien tur ir palikusi otra puse. Vismaz es, zirgā sēžot, nevaru to saskatīt.
— Veicīgāk, nēģeri! Veicīgāk! — neatbildējis uzraugam, uzkliedz Kolhauns un, iecirtis zirgam sānos piešus, drāžas uz priekšu, likdams saprast, ka viņa pavēle nav apstrīdama.
Karavāna sakustas, bet, nonākusi izdegušās prērijas malā, atkal apstājas, šorēiz bez jebkāda rīkojuma.