To pateikusi, jaunā kreoliete nomērīja savu brālēnu ar sašutuma un nicinājuma pilnu skatienu un aizrāva ciet karietes aizkarus. Kapteinim vajadzēja saprast, ka viņa vairs nevēlas runāt.
Satriektais kapteinis bija priecīgs, kad izdzirdēja dzinēju skaļos «Aiziet!», un furgoni brauca tālāk pa drūmo apvidu, kas bija tikpat drūms, cik viņa domas.
III N O D A Ļ A
PRĒRIJAS CEĻRāDIS
Braucēji vairs neraizējās par ceļu.
Laso atstātās pēdas vijās kā bezgalīga čūska, un pat bērns nenomaldītos, turēdamies pie tām.
Pēdas gāja nevis pa taisnu līniju, bet līkumoja starp krūmiem, vietumis nogriežoties sānis, kad ceļš veda pa pilnīgi kailu līdzenumu. Tas bija darīts ar nepārprotamu nolūku — lai furgoniem neiznāktu aizkavēšanās: katrā tādā līkumā ceļinieki redzēja, kur ir dziļas gravas vai citi šķēršļi.
— Cik jaunais cilvēks bijis rūpīgs! — teica Poindeksters. — Es tiešām nožēloju, ka nepajautājām, kā viņu sauc. Ja viņš ir saistīts ar fortu, mēs varētu viņu satikt.
— Es ceru, ka mēs viņu vēl satiksim, — atsaucās Henrijs.
Poindekstera meita dzirdēja šo sarunu. Viņa neko neteica,
taču skatiens pauda, ka viņa lolo tādu pašu cerību.
Iepriecināts, ka nogurdinošais ceļojums drīz būs galā un ka vēl pirms saulrieta viņš varēs aplūkot savu jauno īpašumu, plantators bija pacilātā noskaņojumā. Viņa aristokrāta sirdi pildīja labvēlība pret visiem apkārtējiem. Viņš draudzīgi tērzēja ar uzraugu, apstājās, lai pajokotu ar tēvoci Skipio, kas klumburoja ar noberztām kājām, un uzmundrināja krustmāmiņu Hloju, kas brauca kopā ar bērneļiem.
«Brīnišķīgi!» iesauktos nomaļš vērotājs, pārsteigts par tādu ārkārtīgu gadījumu, ko tik patētiski jau aprakstījuši daži skribenti. «Cik jauks patriarhāls iestādījums tomēr ir verdzība! Pat pēc visa tā, ko esam runājuši un veikuši, lai darītu tai galu! Mēģinājums iznīcināt šo seno ēku, šo «bruņinieku» nācijas dižo stūrakmeni nav nekas vairāk kā vienkāršs filantropisks joks. Ak, jūs, verdzības iznīcināšanas fanātiķi! Kādēļ gan jūs esat pret to? Vai tad nezināt, ka vieniem ir jācieš, jāstrādā un jābadojas, lai citi varētu dzīvot dīkā? Ka vieniem ir jābūt vergiem, lai citi varētu būt brīvi?»
Tādi argumenti, par kuriem pasaulei būtu jāraud, tiek likti lietā pārāk bieži. Ak vai tam, kas tos min, un tautai, kas tos Uzklausa!
* * *
Plantatora labais noskaņojums pielipa visiem, izņemot Kol- haunu. Tas pārņēma arī viņa melnos kalpus, kuriem viņš bija visvarens, gandrīz kā pats dievs. Kalpi mīlēja viņu mazāk nekā dievu, bet baidījās no viņa vairāk, kaut gan Poindeksters nekādā ziņā nebija slikts saimnieks — vismaz salīdzinājumā ar citiem vergu īpašniekiem ne. Viņam nesagādāja baudu vergu spīdzināšana. Viņam patika redzēt tos labi paēdušus un apmierinātus. Tas viss runāja viņu saimniekam par labu. Šad tad viņš samizoja tos ar pītu govsādas pātagu — viņš bija pārliecināts, ka tas nebūt nekaitē. Un tomēr šis vergu īpašnieks no Misisipi bija lepns, ka neviens no viņa «saimes» locekļiem nestaigā ar nežēlīgas spīdzināšanas pēdām uz melnās ādas.
Nebija nekāds brīnums, ka plantatora labais garastāvoklis pielipa arī viņa ceļabiedriem, un tie sāka atkal pļāpāt.
Tomēr pēc kāda laika priecīgais noskaņojums izkūpēja. Vainīgi bija apstākļi, pār kuriem ceļiniekiem nebija varas.
Piepildījās svešinieka paredzējums: saule nozuda, kad ņo cipreses vēl nebija ne miņas.
Taču bažām pagaidām nebija iemesla. Laso pēdas joprojām bija labi saskatāmas, un viņiem nevajadzēja vadīties pēc saules. Nomāca pats fakts, ka saule iegrimusi mākoņos.
— Var domāt, ka saule jau riet, — ierunājās plantators, izvilkdams zelta pulksteni, — bet ir tikai trīs. Laime, ka puisis atstājis mums tādas pēdas. Ja nebūtu viņa, mēs maltos pa šiem pelniem līdz vakaram. Varbūt vajadzētu nakšņot tepat.
— Tā nu gan būtu melna gulta! — mēģināja jokot Henrijs. — Un, ja man te būtu jāguļ, man rādītos briesmīgi sapņi!
— Hi-hi-hi! — ieķiķinājās uz bukas sēdošais nēģeris Džehu, kas plantācijas grāmatās bija ierakstīts ar iesauku Pluto Poindeksters. — Jaunā mis sapnī ieraudzīs mani šitās mellās prērijas vidū. Šitas gan ir joks! Hi-hi-hi!
— Nelīksmojiet par agru, — piejādams tuvāk un iejaukdamies sarunā, teica saērcinātais Kolhauns. — Nevar zināt, vai mums nebūs jāguļ tepat. Ka tikai neatgadās vēl kas ļaunāks.
— Ko tu ar to gribi teikt, Kaš? — jautāja tēvocis.
— Es domāju, tēvoc, ka tas zellis ir apvedis mūs ap stūri. Galvot es nevaru, bet tā rādās. Mēs esam nobraukuši jau piecas, varbūt pat visas sešas jūdzes, bet kur ir koks? Man ir laba redze, es nopētīju apvārsni, bet nekas tamlīdzīgs nav saskatāms.
— Bet kāpēc svešais lai būtu mūs krāpis?
— Kāpēc? Kā lai es to zinu? Varbūt viņam ir vairāki iemesli.
— Nosauc kaut vai vienu! — no karietes atskanēja sidrabaina balss. — Mēs klausāmies.
— Jūs klausīsieties visā, kam būs sakars ar svešinieku, — dzēlīgi atteica Kolhauns. — Zinu, līdzko pateikšu, ko domāju, jūs to mīļuprāt nosauksiet par trauksmi nevietā.
— Tas atkarīgs no tā, ko tu pateiksi, Kasij. Pamēģini mūs pārliecināt. Vai nu tā būs, ka tik pieredzējis karavīrs un ceļotājs cels trauksmi ne par ko!
Kolhauns saprata izsmieklu un laikam būtu atturējies no tālākiem paskaidrojumiem, ja uz to nebūtu pastāvējis Poindeksters.
— Klāj vaļā, Kasij! — stingri noteica plantators. — Ar saviem vārdiem tu esi pamodinājis vairāk nekā ziņkāri vien. Kāda iemesla dēļ svešais jauneklis būtu mūs maldinājis?
— Labi, tēvoc, — atbildēja atvaļinātais virsnieks, un viņa balsī vairs nebija iepriekšējās pārliecības. — Es neapgalvoju, ka tas patiešām tā ir, man tikai tā izliekas.