Jātnieks neuzstāja. Viņš lika uzraugam kāpt tuvākajā furgonā, un tas paklausīja bez ierunām. Tagad svešinieks varēja padomāt arī par sevi.
Atri izpletis serapē, viņš uzmeta to zirgam uz galvas un sasēja tam ap kaklu. Tikpat veikli viņš noņēma ķīniešu krepa šalli, aptina to ap sombrēro un, vienu galu aizbāzis aiz lentes, bet otru nolaidis lejā, izveidoja kaut ko līdzīgu vizīram.
Pirms aizsegt seju, jauneklis vēlreiz pagriezās pret karieti un pārsteigts ieraudzīja, ka Kolhauns joprojām sēž zirgā.
Līdzjūtība guva virsroku pār sākotnējo nepatiku.
— Vēlreiz lūdzu jūs, ser, kāpt karietē! Lai nebūtu jānožēlo. Pēc desmit minūtēm jūs būsiet beigts.
Šie vārdi nepalika bez sekām. Aci pret aci ar mirstīgu ienaidnieku Kasijs Kolhauns nebija gļēvulis, bet šis ienaidnieks nebija no mirstīgajiem. Tas jau pieteica sevi pērkonīgā balsī, tas tuvojās melns kā pusnakts. Kuram gan nenodrebētu sirds tāda postītāja priekšā?
Kapteinis paklausīja zemes un debesu brīdinājumiem; viņš šķietami negribīgi noslīdēja no segliem un iekāpa karietē.
* * *
Tālākie notikumi ir grūti aprakstāmi. Neviens neredzēja šo dabas izrādi, jo neviens neiedrošinājās paskatīties uz to. Ja arī kāds būtu mēģinājis, tas neko nebūtu redzējis. Piecas minūtes pēc tam, kad mūļiem bija aptītas galvas, karavāna pazuda aklā tumsā.
Ceļinieki redzēja tikai pašu viesuļvētras sākumu. Viena no baisajām kolonnām atdūrās pret furgoniem, sašķīda melnos putekļos un nolija kā pulvera lietus. Tas bija ievads tālākajiem notikumiem.
Tad uzdvesa tāds karstums kā no cepļa. Pēc tam sacēlās brāzmains vējš, kas nesa līdzi stindzinošu aukstumu un tādu troksni, it kli visas Eola kokles sludinātu vētru valdnieka ierašanos.
Brīdi vēlāk ziemelis bija klāt. Subtropu joslā apstājušos karavānu apņēma tāds aukstums, kāds parasts Ziemeļu Ledus okeānā.
Neko vairs neredzēja, neko vairs nedzirdēja, ja neskaita vētras kaucienus un aizsmakušos rēcienus, tai triecoties pret furgonu pārklājiem. Mūļi klusi stāvēja, pagriezuši muguras pret vētru. Cilvēku balsis aprija viesuļa auri.
Visi caurumi bija ciet, jo izbāzt degunu no audekla apakšas nozīmētu nosmakt. Gaiss bija pilns ar putekļiem, kurus trakojošā stihija bija pacēlusi no izdegušās prērijas un samalusi smalkā jo smalkā pulverī.
Smacējošie mākoņi neizklīda apmēram stundu, un visu šo laiku ceļinieki sēdēja kā cietumā.
Beidzot pie pašas karietes atskanēja svešinieka balss. Viņi bija brīvi.
— Varat kāpt laukā, — teica jauneklis, noņemdams no sejas krepa šalli. — Vētra nav mitējusies, tā turpināsies visu jūsu ceļojuma laiku, varbūt pat vēl trīs dienas ilgāk, bet jums nav ko baidīties. Visi pelni ir aizmēzti. Tie ir aiznesti jums pa priekšu, un maz ticafhs, ka jūs tos panāksiet šaipus Riograndes.
— Ser, — sacīja plantators, steigšus izkāpdams no karietes, — mēs esam jums pateicību parādā par… par…
— … savām dzīvībām, tēv! — pabeidza Henrijs. — Ceru, ka jūs būsiet tik laipns, ser, un nosauksiet savu vārdu.
— Moriss Džeralds, — atbildēja svešinieks, — kaut arī fortā mani vairāk pazīst kā mustangu mednieku Morisu.
— Mustangu mednieks! — nicīgi nopurpināja Kolhauns, bet tik klusu, ka vienīgā to dzirdēja Luīza.
«Nekas vairāk kā mustangu mednieks!» nodomāja aristokrāts Poindeksters, kvēlajām pateicības jūtām stipri atsalstot.
— Tagad es jums vairs neesmu vajadzīgs, — teica savvaļas zirgu mednieks. — Ciprese jau ir saredzama, brauciet taisni turp. Pārkļuvuši pāri upei, jūs ieraudzīsiet virs forta plīvojam karogu. Jūs būsiet galā vēl pirms tumsas iestāšanās. Esmu spiests atvadīties no jums.
Pats sātans tartariesu zirga mugurā neizskatītos velnišķāks' par mustangu mednieku Morisu, kad viņš pēc īsa brīsniņa jau jāja prom no plantatora un viņa ceļabiedriem.
Taču nedz viņa pelniem klātā seja, nedz paziņojums par necilo nodarbošanos nemazināja svešinieka pievilcību Luīzas Poin- deksteres acīs.
Izdzirdējusi viņa vārdu, Luīza vēl maigāk piekļāva kartona gabalu pie savām sniegbaltajām krūtīm un čukstēja:
— Mustangu mednieks Moriss! Par spīti savam nokvēpušajam apģērbam, par spīti savai vienkāršībai, tu esi satraucis kreolu meitenes sirdi. Mon Dieu, mori Dieu! Viņš man nozīmē pārāk daudz, lai es viņu nicinātu!
V N O D A Ļ A
MUSTANGU MEDNIEKA MĀJOKLIS
Tur, kur Riodenuesesa (Riekstu upe) savāc ūdeņus no simtiem pieteku, kas aizstīdz pa karti kā milzu ģenealoģiskā koka zari, jūsu skatienam atklājas sevišķi skaistas vietas. Paugurainajā prērijā parādās ozolu un valriekstu koku puduri, kas piekrastēs šur un tur veido birzis.
Dažviet sastopami īsti biezokņi, kur kopā ar akācijām aug balzāma koki un kreozota krūmi, savvaļas alojes, lielziedu kaktusi un kokveidīgā juka.
Šie dzeloņainie krūmi, kas atbaida zemkopi, jo tie mīl liesu augsni, pievelk botāniķi un dabas draugu, īpašie kad savas it kā no vaska darinātās milzīgās ziedlapiņas pleš lielziedu kaktuss vai augstu pār apkārtējiem krūmiem savus greznos ziedus kā sarkanu karogu slej Fouquiera splendens
Taču šajā apgabalā ir arī dāsnākas vietas, kur melnās kaļķainās augsnes baro kokus, lai tie stiprāk tiektos pretī saulei ūn plestu kuplāku lapotni. Te draudzīgi sadzīvo indiāņu ziepju koki, Ziemeļamerikas valriekstu koki, vīksnes, cipreses, vairāku sugu ozoli un Kanādas apses, veidojot mežu, kas sava zaļuma dažādo nianšu un mūždien mainīgo aprišu dēļ ir pelnījis, ka to sauc par skaistu.
Upes šajā apvidū ir kristāltīras un, tāpat kā debesis, safīra krāsā. Sauli, mēnesi un zvaigznes reti kad aizsedz mākoņi. Neviena slimība pagaidām nav atradusi ceļu uz šo paradīzes dārzu.
Un tomēr, par spīti šīm priekšrocībām, civilizēts cilvēks te savu kāju vēl nav spēris. Pa mežu takām klīst vienīgi lipano jeb komanči[8] un arī ne citādi kā jāšus. Varbūt tieši tādēļ — kaut gan dažreiz šķiet, ka galvenais iemesls ir gleznainās dabas valdzinājums, — šo vietu par mājotni izvēlējušies īstie dabas bērni un savvaļas dzīvnieki. Nekur citur Teksasā jūsu priekšā tik bieži neizlēks briedis vai biklā antilope. Tāpat bieži redzams trusis. Sesks, oposums un ziņkārā meža cūka sastopami nedaudz retāk.