— Pēc šīs runas premjers aizbraukšot no parlamenta, lai pa radio un televīziju tieši uzrunātu tautu… — Nakada paskaidroja. — Amerikā prezidents vispirms grieztos pie pašas tautas, bet Japānā tas nav iespējams…
— … Pašreiz valdība veltī visas pūles tam, lai nodrošinātu Japānas pilsoņiem dzīvības saglabāšanu un normālu darbību, gatavojas tautas organizētai pārvešanai uz ārzemēm. Deputātu kungi, es griežos pie jums ar lūgumu, kas nāk no manas sirds dzijumiem. Kā valsts darbinieks, kam piešķirta augstākā izpildvara, un arī kā cilvēks es aicinu jūs apvienoties, pareizi izprast tagadējo situāciju un ziedot visus spēkus mūsu dārgās dzimtenes simtmiljonu tautas izglābšanai no šī vēsturē nepieredzētā posta …
— Vai tu nenokavēsi? — Jukinaga jautāja Onoderam.
— Nē, mēs esam norunājuši divos satikties pie šosejas, kas ved uz Naritas lidostu.
— Kāpēc tu tāds noskumis? Tev priekšā medus mēnesis Šveicē! Skaties uz dzīvi jautrāk!
— Jā, bet patiesībā… — Onodera sastomījās. — Bet ko jūs, Nakada-san un Jukinaga-san, domājat darīt tālāk? …
— Ko darīsim turpmāk? — Jukinaga vērsās pie Na- kadas. — Pāriesim uz glābšanas darbu štābu … Acīmredzot turpināsim novērojumus līdz evakuācijas pabeigšanai. Klīst valodas, ka Nakada-san pārcelšot uz eva- kuācijasž štābu …
— Kaut kā savādi… — Onoderas sejā parādījās samocīts smaids. — Vēl nesen man bija viena vienīga vēlēšanās — pēc iespējas ātrāk teikt «sveiki» un pazust, bet kopš vakardienas man nez kāpēc vairs negribas braukt prom.
— Ij nedomā par to! — Jukinaga uzsvēra. — Tas nav tavā raksturā. Vai tu pats neteici, ka «jāsaņem sava prēmija»? Japānai tas nāks tikai par labu, ja vēl kaut viens cilvēks pratīs evakuēties saviem spēkiem. Tādējādi pasaulē paliks par vienu japāni vairāk. Ja vēlies darīt kaut ko Japānas labā, to vari veikt arī Eiropā.
— Bet jūs taču paliekat?
— Pacentīsimies nenošaut buku! — Jukinaga iesmējās. — Neesam jau mazi bērni! Mēs sen esam pieraduši rast izeju jebkurā situācijā. Protams, esam vecāki par tevi un smagāk pārdzīvojam šādus triecienus, tomēr netaisāmies traģiski iet bojā kopā ar Japānu. Kad pienāks izšķirošais brīdis, tad bēgsim, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi.
Iezvanījās telefons. Nakada pacēla klausuli.
— Laikam sākas Fudzi izvirdums… — viņš teica, pabeidzis sarunu. — Hoei krātera tuvumā vairākās vietās vērojami tvaika izvirdumi… No rīta pamodusies arī Kamijamas virsotne Hakones kalnos — tāpat tvaika izvirdumi un viegli sprādzieni.
— Fudzi… — Onodera čukstēja, nojauzdams kaut ko ļaunu.
— Jau vakar sākusies iedzīvotāju evakuācija no Hakones, Gotembas, Odavaras un Austrumfudzi rajoniem. Tas bija nepieciešams tādēļ, ka Tonosavas iecirknī ceļas augsne — par diviem centimetriem dienā, bet Asitakas kalna ziemeļu nogāzē par veseliem pieciem centimetriem dienā…
— Nu tad… — Onodera piecēlās no krēsla. — Palieciet sveiki. Gan jau kaut kur tiksimies vēl šajā pasaulē. Rakstiet uz Šveici. Jā… parūpējieties par Jūki. Viņa ģimene izbraukusi uz Taivānu …
Pēkšņi tasītes un tintnīcas uz galda ar troksni palēcās. Zīmulis noripoja uz grīdas.
— Sākas… — Nakada īgni noburkšķēja, lūkodamies uz loga pusi. — Jā, tiešām sākas…
Piecēlies no krēsla, Jukinaga arī paraudzījās logā. Parasti pa istabas rietumu sienas logu labi saredzamais Fudzi siluets bija pazudis, tā vietā līgojās sēņveida mākonis, no kura pret gaišzilajām marta debesīm stiepās tumšu mutuļu virtene. Tad līdz ar pirmo gaisa vilni iešķindējās logu rūtis.
— Izvirdums laikam diezgan spēcīgs… Uzkāpsim uz jumta? — Nakada ierosināja.
Atkal iezvanījās tālrunis, Šoreiz klausuli pacēla
Jukinaga. Laikam bija slikti dzirdams. Pēkšņi viņš nobālēja un pastiepa klausuli Onoderam.
— Tevi… — Jukinaga teica. — Kāda sieviete…
Onodera metās pie aparāta.
— Hallo, hallo, — viņš kliedza klausulē.
Atbilde nebija dzirdama, tikai trokšņi, dūkšana, nesaprotami kliedzieni.
— Hallo, hallo… — pēkšņi cauri visiem trokšņiem atskanēja Reiko balss.
— Kur tu tagad atrodies? — Onodera iekliedzās, aizsedzis ar delnu otru ausi.
— Pie Manadzuru šosejas nobrauktuves… sastrēgums… • 1 -
— Manadzuru šoseja? — Onodera uztraucās. — Kātu tur gadījies? Mums taču pusčetros jāizlido no Naritas.
— Vakar… dēļ… uz Idzu… — traucējumi un trokšņi gandrīz pilnīgi noslāpēja Reiko balsi. — Vilciens … agri no rīta … automašīnā … bet sastrēgums …
— Hallo, hallo, — Onodera kliedza, pēkšņi nosvīdis no galvas līdz kājām. — Hallo, ļoti slikti dzirdams…
— Atbraucu līdz šejienei… izvirdums… akmeņi … ceļu …
Reiko balss skanēja uz dārdoņas un dunoņas fona. Bija dzirdamas sieviešu vaimanas, bērnu raudas, plīstošu stiklu šķindoņa.
— Pelni birst, ļoti karsti… apkārt viss balts … un sakarsuši akmeņi lido… — pēkšņi dzirdamība uzlabojās. — Onodera-san, lidmašīnas biļetes pie jums, vai ne? Lidojiet uz Sveici viens pats. Es šodien nekādi nepaspēšu. Bet jūs dodieties turp bez manis. Gan jau es jūs katrā ziņā panākšu …
— Muļķības! — Onodera nedabiski iekliedzās, vēl ciešāk saspiezdams klausuli nosvīdušajā delnā. — Nerunā muļķības.
Dobja dunoņa un vaimanas piekliedza klausuli. Onodera sadzirdēja tikai vienu vārdu:
— … Zenēvā …
Tad kaut kas nosprakšķēja, un sakari pārtrūka.
Onodera sastinga. Seja nobālēja. No plaši atvērtajām acīm, kas izmisīgi raudzījās logā, noritēja asaras.
— Kas noticis? — Nakada jautaja.
— Kur tu skrien? — Jukinaga iekliedzās.
Onodera jau bija pie durvīm. Viņš pats nezināja, uz
kurieni viņš traucas. Vēlēšanās būt tuvāk Reiko, kas atradās astoņdesmit kilometru attālumā no galvaspilsētas Manadzuru piekrastē zem sakarsušu akmeņu krusas un pelnu segas, laupīja viņam spējas normāli domāt.
— Onodera-kun! — Jukinaga metās viņam pakaļ gaitenī. — Koferis! Ko darīt ar koferi?
Bet Onodera jau bija pazudis kāpņu telpā.
— Lūdzu visus tautiešus saglabāt aukstasinību… — skanēja premjera balss, kas uzrunāja tautu pēc sapulces parlamentā.
— … Lūdzu ievērot disciplīnu un kārtību, lūdzu visnotaļ palīdzēt valdības orgāniem un sadarboties ar tiem, jo tikai tā būs iespējams izvairīties no upuriem iespējamās panikas dēļ. Valdība un parlaments darīs visu, lai nodrošinātu izglābšanos visiem pilsoņiem…
Dažas minūtes pēc vulkāniskā sprādziena gaisa vilnis, šķērsojis astoņdesmit kilometru attālumu, sasniedza galvaspilsētu. Istaba sašūpojās. Jukinaga, kas vēl arvien stāvēja durvīs, neviļus ieskatījās logā. Rietumos debesis pieblīvēja un aizsedza izvirduma pelēkie dūmi.