Cilvēkus dzina uz priekšu bailes, kuras viņi jau bija pārdzīvojuši Tokijas lielās zemestrīces laikā, kad vienā acumirklī milzu galvaspilsētā tika paralizēti visi transporta un sakaru līdzekļi. Visiem prātā bija viena vienīga doma — par katru cenu nokļūt mājās! Galvaspilsētas ikdienas ārējā čaula pēkšņi izkusa un sāka plūst uz visām pusēm kā sakarsētu tauku kārta. Parastajos vakaros šī čaula pamazām izzuda, atbrīvojot vietu ņirbošam neonam — galvaspilsētas kūsājošās naktsdzīves galvenajai pazīmei. Bet šoreiz, aplipuši karstiem pelniem, kas bira acīs un līda nāsīs, radot rūgtumu mutē, cilvēki steidzās drīzāk nokļūt mājās. Trakā ātrumā garām joņoja taksometri. Varēja domāt, ka tie paniskās bailēs mūk prom no braucējiem, bet arī šoferi, tāpat kā visi citi, steidzās uz mājām, pie savām ģimenēm.
Uz mājām!
Bez skaņas kliedza visa pilsēta, pār kuru vēl arvien bira čaganas brūnpelēkas pārslas.
Lai nāk kas nākdams, — tagad uz mājām. Bet kas būs tālāk? Ko iesākt mājās? Ko darīt, kā rīkoties? Šādas domas kā zibens izšāvās katram caur galvu, bet ilgi tur neaizkavējās. Pašreiz galvenais bija sapulcēties ģimenes lokā. Domāt, prātot, kaut ko darīt — to visu varēs vēlāk …
Bija arī tādi, kas palika darbavietās — galvenokārt neprecētie un jaunieši, kuri dzīvoja kopmītnēs. Turpretī studenti steidzās uz savām augstskolām, lai biedru pulkā apspriestu jauno situāciju. Ja šur tur arī bija izveidojušās nelielas grupiņas, cilvēki tomēr skumji klusēja. Daži metās uz stacijām, cerēdami vēl nokļūt dzimtajā pusē.
Tomēr izbraukt no galvaspilsētas uz rietumu rajoniem vairs nebija iespējams. Vilcieni šajā virzienā gāja tikai līdz Hiradzukai, bet pa līniju Tokija — Nagoja tikai līdz Acugi. Centrālā dzelzceļa līnija bija izstājusies no ierindas jau pirms Hačiodzi. Divsimtpiecdesmittūkstoš iebraucēju no Kansaja apgabala izrādījās nošķirti no savām pilsētām un ciematiem. «Tokaido megalopole»
bija sašķelta divās daļās. Satiksme starp Japānas austrumu un rietumu daļu kļuva iespējama tikai pa gaisa un ūdens ceļiem. Nule atjaunoto Hanedas lidostu atkal slēdza — vajadzēja paātrināt dambja būvdarbus, jo paisuma laikā jūras ūdens applūdināja skrejceļus, un viss lidlaukam piegulošais rajons arvien vairāk nosēdās. Narita bija vienīgā normāli funkcionējošā galvaspilsētas lidosta, kas apkalpoja kā iekšzemes, tā starptautiskos reisus. No ārkārtīgās pārslodzes arī tā varēja jebkurā brīdī iziet no ierindas. Pirms trim dienām Kjsa- radzu un Irimas pilsētās iekšējiem pasažieru reisiem uz laiku atvēra pašaizsardzības spēku aviācijas bāzes, bet tās bija piemērotas tikai vidēja izmēra lidmašīnām. No Tokijas ostas, kas pēc cunami vēl nebija pilnīgi atjaunota, cits aiz cita uz Kansaja apgabalu un Kjūsju salu devās ar pasažieriem pārpildīti, līdz klājam ūdenī iegrimuši tālbraucēji prāmji.
Pēc Fudzi eksplozijas pelnu slānis bija apstādinājis visu galvaspilsētas transportu, izņemot metro. Ar sniega novākšanas mašīnām centas attīrīt ielas. Un vieglās automašīnas drīz vien atkal varēja kaut kā uz priekšu tikt, bet automobiļu skaits degvielas trūkuma dēļ ar katru dienu saruka, jo valsts orgāni stingri normēja un kontrolēja benzīna patēriņu.
Ārkārtējais stāvoklis, ko galvaspilsētā izziņoja pēc Lielās zemestrīces, ilga trīs mēnešus un bija atcelts pirms diviem mēnešiem, bet tagad to atkal atjaunoja un ne vairs tikai Tokijā, bet jau visā Japānā.
— Iespējams, ka vajadzēs koriģēt kuģu sadales plānu, — evakuācijas komisijai ziņoja Jūras pārvadājumu pārvaldes priekšnieks. — Pēc Fudzi eksplozijas daži ārzemju kuģu īpašnieki sākuši runāt par mūsu nofraktēto kuģu reisu atcelšanu, aizbildinoties ar to, ka pieaugušo briesmu dēļ arodbiedrības it kā pieprasot paaugstināt darba algas. Patiesībā tie ir tikai veikli triki, lai paaugstinātu luksus kuģu fraktu, kas bija noteikts vēl pirms valdības paziņojuma. Par nožēlošanu, šāda tendence konstatēta.
— Pašreiz valdības speciālais pārstāvis ievadījis ar Amerikas prezidentu sarunas, lai mūsu vajadzībām
piešķir ne tikai septīto, bet arī daļu pirmās flotes, — komisijas priekšsēdētājs sacīja. — Vai tad mums nav neviena sava cilvēka, kam būtu zināma ietekme Starptautiskajā kuģu īpašnieku savienībā?
— Protams, ka ir. Bet, lai viņš būtu ar mieru izpildīt mūsu prasības, vajadzīga papildu «speckrava».
— Man liekas, ka valde jau diezgan apbārstīta ar dāvanām… — kāds komisijas loceklis iebilda, — bet viņiem acīmredzot vēl par maz …
— Jā. Līdzīgas situācijas tagad veidojas visdažādākajās jomās. Notikumi rit negaidīti strauji, tādēļ zelta, platīna un ārzemju valūtas iegāde, ko mēs esam izvērsuši ārvalstīs, devusi tikai trīs ceturtdaļas no paredzētās summas. Un tagad vēl tie kuģu īpašnieki… Mēs varam nonākt līdz milzīgam deficītam.
— Nekā darīt… — teica cits komisijas loceklis. — Kuģi jādabū par katru cenu. Visu Japānas tirdzniecības kuģu koptonnāža ir divdesmit seši miljoni tonnu — tas ir niecīgs skaits simtdesmit miljonu cilvēku pārvešanai. Pie tam jāņem vērā, ka tirdzniecības flotes lie- lum lielais vairums ir tankkuģi.
— Kā ar lidmašīnām? — interesējās komisijas priekšsēdētājs. — Vai aviācijas kompānijas negrasās paaugstināt cenas?
— Pašreiz vēl ne. Bet, manuprāt, ārkārtējas situācijas apstākļos nevar likt lielas cerības uz gaisa transportu. Jums taču labi zināms, ka tieši lidostas ir Japānas vājā vieta. Tikai Narita, Itami, Itadzuke un Ci- tose ir piemērotas lielo transkontinentālo gaisa kuģu pieņemšanai. Bet, ja atkal sāksies zemestrīces vai ūdensplūdi, arī šīs lidostas diez vai būs izmantojamas.
— Cik lidmašīnas mums jau nodrošinātas?
— Nevaru minēt konkrētu skaitli, jo vēl nav pabeigtas sarunas ar visām aviācijas kompānijām. Bet man liekas, ka varam rēķināties ar trīsdesmit procentiem no pasaulē esošo lidmašīnu skaita. Nevar taču visas zemes mūsu dēļ palikt bez transporta. Runa ir tikai par tālā un vidējā darbības rādiusa civilās aviācijas lidmašīnām, kuras izdosies iegūt uz kādu nedēļu, kad iestāsies viskritiskākais brīdis. Nedrīkst aizmirst arī lidostu caurlaides spēju. Naritā maksimums ir tūkstoš pacelšanās un nolaišanās diennaktī, bet Itami —» tikai seši simti. Amerikāņi solās piešķirt mums gaisa karaspēka stratēģiskās transporta lidmašīnas, starp tām arī milzīgās C5—A. Bet tādām mašīnām mūsu lidlauki nav piemēroti… Tādēļ lūdzam iedalīt pēc iespējas vairāk vidējā tipa transportlīdzekļu.
— Indonēzijas karaflote un Ķīnas valdība arī piedāvājušas savu palīdzību… Bet mēs nedrīkstam likt uz tām lielas cerības, — paskaidroja Jūras pārvadājumu pārvaldes priekšnieks. — Padomju Savienība vēl nav atbildējusi, bet, cik murns zināms, tās lielā trans- portkuģu flote pašreiz ir ceļā no Ziemeļu Ledus okeāna uz Kluso okeānu. Tātad var gaidīt drīzu atbildi.
— Padomju Savienība, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, Ķīna… — nomurmināja kāds komisijas loceklis. — Tās ir mūsu tuvākās kaimiņzemes, bet mēs nedrīkstam meklēt tajās glābiņu, lai kā mēs to velētos. Nu, vai nav nejēdzība?
— Mums jau sen vajadzēja parūpēties par ciešu draudzību un stiprām saitēm ar šīm valstīm! — ārkārtīgi sašutis, sita dūri uz galda komisijas dalībnieks no opozīcijas partijas. — Bet Japāna jau no imperatora Meidzi laikiem darījusi visu, lai iegutu šīs zemes par saviem ienaidniekiem. Te ekonomiskā agresija, te militārā, te ejam «aukstā kara» sludinātāju pavadā un piešķiram tiem kara bāzes… Vārdu sakot, visu laiku dažādos veidos piekopjam imperiālistisku politiku._ Paši vien esam sagatavojuši Japānai neapskaužamu Āzijas bāreņa likteni. Pat pēckara gados mēs itin nemaz nepievērsām uzmanību jaunatnes audzināšanai draudzības un iecietības garā pret Āzijas tautām. Mums tā arī neizdevās pārvarēt augstprātību un pārākuma apzjņu attiecībās ar tām. Japāņu internacionālajā uztverē Āzijas zemes vispār neeksistē. Kas ir mūsdienu japāņi? Intensīvai darbībai ieprogrammēti ekonomiski dzīvnieki ar biezu kabatu, kas nicinoši nolūkojas uz nabadzīgajiem un «neieprogrammētajiem» aziātiein. Ko var sagaidīt no tādiem pārceļotājiem, ja ļaus tiem iebraukt savā zemē?