Kāpēc ik dienu aizlido tik daudz pārpildītu lidmašīnu, ja pasažieru izbraukšana uz ārzemēm pārtraukta? Kas ir tie braucēji? Varbūt ievērojamu valstsvīru radinieki, bagātnieki un cilvēki ar plašiem sakariem? Tātad viņi drīkst? Bet mēs? Vai tad mums te būs jānīkst līdz pēdējam briesmu brīdim? Vai vēl ļaunāk — tiksim pamesti likteņa varā?
Neviens pagaidām skaļi par to nerunāja, bet cilvēku acīs, kas pavadīja aizbraucošās lidmašīnas, atspoguļojās bažas un nemiers. Tomēr vēl ļaudis nebija zaudējuši uzticību sabiedrībai un valdibai. Gan jau mūsu valdība kaut kā tiks ar visu galā… Sāda cerība sakņojas vēsturiski ilgā nacionālās vienotības apziņa, ka politiķi un valsts ierēdņi taču arī ir japāņi.
Pārāk ilgi tautā bija potēts priekšstats par «tautiešu vienotību». Nacionālās saliedētības apziņa un vienotības jausma ar «valsts vadītājiem» lika visai japāņu tautai, neraugoties uz tās nelabvēlīgo nostāju pret valdību un militāristu kliķi, dziļi izjust savu daļu vainas, kad pēc kara, kas beidzās ar īsu imperatora paziņojumu, tika nodoti tiesai un sodīti ar nāvi trīspadsmit galvenie kara noziedznieki. Šāda neiznīcināma apziņa, kas stipri līdzinās bērna uzticībai saviem vecākiem — «gan jau viņi palīdzēs, ja kas atgadīsies» —, vēl arvien valdīja tautas masās, sekmējot «paklausību un pakļaušanos liktenim» pat visdrausmīgāko briesmu brīžos.
Reizē ar tradicionālo nep/etošanos «gādīgo tēvu valdnieku gribai» japāņiem izveidojās arī īpatnēja uzvedības sistēma. Tā radās sabiedrības aso pretrunu ietekmē. Šīs sistēmas būtība bija ļoti vienkārša — ja tu esi kaut ko zaudējis, ja tev kas atņemts vai tu esi apvainots, tad vajag sapulcēties barā, paklaigāt, kaut ko salauzt, reizēm pat dūres pavicināt… Taču arī tādos gadījumos cilvēki gandrīz nekad nenogāja līdz galējībai. Un arī šāda rīcība bija izskaidrojama ar zemapziņā snaudošo «dēlu» attieksmi pret «valsts tēviem» un sabiedrību. Pēc spraigas un vētrainas garīgas izlādēšanās japāņi parasti nomierinājās — vai tad ir vērts un vai pieklājas ārdīties pašiem savās mājās… Bet šoreiz apstākļi bija pārāk neikdienišķi. Tautā arvien vairāk un vairāk izplatījās neuzticība valdībai, un, ja ari patlaban tā vēl neizpaudās nekādās konkrētās formās, tad bailes gan augtin auga un jebkuru brīdi varēja novest pie eksplozijas un nesavaldāmas panikas.
Satraukuma pilnā atmosfēra sabiezēja ar katru stundu. Cilvēki kustējās mehāniski, vēršot skatienus kaut kur tālumā. Ja tādi skatieni sastapās, tad šausmas, ko cits cita acīs izlasīja, vēl vairāk kāpināja baiļu sajūtu — katrs jutās kā vajāts zvērs. Bet zeme turpināja drebēt, un no debesīm nepārtraukti krita balti pelni…
Komunikāciju tīkls valstī saruka ar katru dienu. No lauksaimniecības rajoniem nošķirtajās pilsētās jau varēja just pārtikas trūkumu. Tokijā vēl arvien bija spēkā likums par cenu kontroli un pārtikas produktu normēšanu, ko ieviesa pēc lielās zemestrīces, bet tagad — ārkārtējā stāvokļa laikā — valdība kontrolēja pilnīgi visu: sakaru līdzekļus, transportu, pārtikas un pirmās nepieciešamības preču sadali un to cenas. Bet, tiklīdz publicēja likumu par kontroli, no letēm pazuda visas preces. Tiesa gan, pēc dienām desmit, pateicoties valsts orgānu aktīvai rīcībai, stāvokli izdevās nedaudz normalizēt. Tomēr transporta sistēmas sabrukums valstī traucēja preču apgrozību, pārvēršot pārtikas trūkumu galvaspilsētā visnopietnākajā problēmā.
— Kartīšu sistēma? — īgni pārvaicāja priekšlaicīgi novecojis vīrs un palūkojās uz sievu tā, it kā viņa būtu pie visa vainīga. — No kura laika?
— Ar nākošo nedēļu. Bet šonedēļ vispār netirgos.
Nogurusi sieviete vidējos gados izvilka no somas
nedaudz dārzeņu un dažas nūdeļu paciņas.
— Līdz nākošajai nedēļai vēl veselas trīs dienas! — vīrs teica, raugoties kalendārā. — Vai mums mājās ir kaut kas? Kādi krājumi?
— Tikai četri kilogrami rīsa. Svētdienu ieskaitot, vēl četras dienas. Nav gandrīz nemaz gaļas un sakņu… Vienīgi nedaudz konservu …
— Kāpēc tad neiegādāji savlaicīgi? — vīrs skaļi pauda savu neapmierinātību. — Tu taču zināji, ka tā būs!
— Veikalos jau divas nedēļas gandrīz nekā nav. Tikai rindas. Es katru dienu stāvu un stāvu, lai kaut ko nopirktu … Stāvu un atceros bērnību … Kara beigās es mācījos pamatskolā. Visapkārt krāsmatas un garu garās rindas… Visi bija izbadējušies… Atceros tos laikus kā murgainu sapni. Vai kādam varēja ienākt prātā, ka tas atkal atkārtosies …
Viņa paņēma nūdeļu paciņu.
— Arī šo te dabūju ar lielām mokām. Neviens negrib nekā pārdot. Veikalnieks teica, ka atstājis pats sev. Zaudējusi cerību kaut ko nopirkt, jau gribēju iet prom. Bet tad iedomājos par bērniem — trīs mutes, un visas prasīs ēst. Stāvu un domāju. Bodnieks čukst man ausī: «Kundzīt, man nav nekādas jēgas ņemt naudu, bet, ja jums ir gredzens ar dārgakmeni, tad es varu apmainīt…»
— Nu, un… — vīrs dusmās izdvesa. — Apmainīji? Kuru gredzenu?
— Tu toreiz saņēmi prēmiju un uzdāvināji man dzimšanas dienā …
— Kaķa aci? — vīrs jautāja aizsmakušā balsī. — Tā nav visai dārga manta. Tomēr kādus piecdesmit sešdesmit tūkstošus maksāja. Un tu apmainīji to gredzenu pret septiņām nūdeļu paciņām?
— Lūdzu, piedod! — sieva klusi teica un izbijusies raudzījās vīra pārvērstajā sejā. — Es biju pavisam apjukusi … un nolēmu…
— Mamm, vai drīz vakariņosim? — uz kāpnēm atskanēja soļu dipoņa, un no otrā stāva noskrēja pats jaunākais bērns, pamatskolas piektās klases skolnieks. Tam sekoja vecākais dēls un meita — vidusskolas pirmās un otrās klases skolēni.
— Ēst gribas… Kas šodien būs vakariņās?
Vecāki saskatījās. Vīrs pēkšņi pielēca kājās un sāka
atraisīt jostu.
— Paklau… — sieva nobijusies ierunājās.
— Iziešu uz brīdi ārā, — viņš paskaidroja pārģērbdamies. — Vakariņās mani negaidiet. Ēdiet vieni paši.
— Bet ir jau tik vēls …
Soļodams pa naksnīgajām ielām uz dzelzceļa stacijas pusi, viņš sevī errojās par naivo iedomu par katru cenu dabūt kaut ko ēdamu. Karam beidzoties, viņš bija mācījies vidusskolas ceturtajā klasē. Vēlākajos gados viņam likās, ka no atmiņas uz visiem laikiem izgaisušas tās dienas, kad nepārtraukti domāja tikai par ēšanu. Šobrīd viņš apbrīnojami spilgti atcerējās, kā viņi abi ar tēvu knapi vilkās, apkrāvušies smagām mugursomām… Tad pārpildīts vilciens, pie kura viņi karājās, ieķērušies vagona rokturos… Un atkal ceļš… Tālu prom pa kalnu takām. Pazemīgi lūdza zemniekus, lai pārdod kaut ko ēdamu. Beidzot, sadabūjuši pussapuvušas batātes1 un piebāzuši ar tām mugursomas, viņi dodas atkal mājup… Kāds prieks mazajiem, bālajiem, izdēdējušiem brāļiem un māsām — batātes tik garšīgas! Skumji smaidot, mate noraugās viņos, saka, ka pašai negribas, un apēd tikai mizas un asnus. Ik reizi, dodoties pārtikas medībās, viņš atcerējās mātes seju, kurā bija skaidri manāmas distrofijas pazīmes, un viņas skumju pilno smaidu… Un, zobus sakodis, viņš stiepa mugursomu, kuras lences sāpīgi grauzās plecos… «Ēst gribas,» — viņš skaidri dzirdēja sava jaunākā dēla balsi, kas saplūda kopā ar viņa paša māsu un brāļu balsīm, kuras atskanēja no tālo kara gadu dzijumiem…
Rimstieties! — viņš iekliedzās, apstājies tumsā un aizbāzis ausis.
Paša kliedziens lika atjēgties un apskatīties apkārt. Uz ielas dega retas laternas, nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņš vairs nevēlas dzirdēt šīs balsis. Nekad! Karš jau sen beidzies, bet ceļš no pagātnes līdz šodienai bijis garš un moku pilns. Cik gadus ildzis šis ceļš? Desmft, divdesmit? Beidzot bija pienācis laiks, kad viņš vairs pieredzēja murgainos sapņus un nepamodās aukstos sviedros… Viss sāka aizmirsties … Vai tiešām tas atkaļ atkārtosies? Katru reizi, atceroties to briesmīgo laiku, viņš ar prieku bija domājis par bērniem — ka tiem ņebūs jāpiedzīvo nekas tamlīdzīgs. Bet kas nu iznācis…