— h. Vai tiešām atkal?… — Viņš stāvēja tumsā kā sastindzis, pacēlis acis pret debesīm ar retiem mākoņiem… Dzīve, kuru viņš veidojis ar šīm divām rokām, līdz bezsamaņai pūloties firmā, upurējot tai visus savus niecīgos sapņus un vēlēšanās. Darbs, sūrs darbs… Pa retam nedaudz lēta degvīna, lai kaut mazliet atslā-
* Batātes — saldie kartupeļi.
binātos. Savu dzīvi kopā ar jauno sievu viņš sāka šaurā, svešā mājā noīrētā istabiņā. Beidzot iebrauca savā mājoklī — kooperatīvās mājas divistabu dzīvoklī… Piedzima bērni… auga… sāka iet skolā… Vajadzēja noīrēt mājiņu… Sakrāja naudu iemaksai un nopirka zemes gabalu par tādu summu, kas lika noplēst sev pēdējo ādu. Uzbūvēja savu māju, un tad sekoja bezgalīgi aizņēmuma atmaksas gadi. Pagājis tikai nepilns pusgads, kā nomaksāti visi parādi. Trīsdesmit pacietības un cītīga darba gadi. Tiklīdz tie atplaiksnījās atmiņā, visu ķermeni pārklāja lipīgu sviedru kārta. Jā, viņš bija atteicies no visām vēlmēm, no visām jaunības cerībām. Pareizāk sakot, ģimenes labad tika upurēta arī pati jaunība… Reizēm naktīs viņu pārņēma neremdināmas skumjas, tad viņš lēca augšā un viens pats dzēra nesildītu degvīnu, lai rastu mierinājumu. Pārmetot bērniem nevērīgu, vieglprātīgu attieksmi pret naudu un mantām, viņš bieži pieminēja kara gadus un tūdaļ dzirdēja atbildi: «Nu, un? Kāda mums tur daļa?» Tādos gadījumos viņš gandrīz nespēja savaldīties. Apvaldījis vēlēšanos iesist, izspieda kaut ko līdzīgu smaidam un jutās vēl nožēlojamak. Tad atkal dzēra, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma. Bet tas viss tomēr bija lieliski. Nebūtu tikai to seno dienu mocību! Kaut atkal nesāktos tāda elle, kad cilvēki kļūst līdzīgi vilkiem un gatavi pārkost cits citam rīkli vienas sapuvušas batātes dēļ… Ne par ko neļaut bērniem pārdzīvot to, ko esam pārdzīvojuši mēs paši, — tāda uzmācīga doma mita visos viņa vienaudžos. Ar šo domu viņš dzēra rūgtu rīsa degvīnu lētā krodziņā, uzjautrinājās, stāstīja krodziniecei pliekanus jokus … Reizēm viņš pat uzrāva karalaika dziesmu, ja pie galdiņa gadījās kāds nejaušs apmeklētājs viņa vecumā, un tad jaunie puiši nicinoši raudzījās uz viņiem … Un tomēr bija labi… Lai kā, mēs tomēr centāmies… Dzīve Japānā ievirzījās normālās sliedēs. Ļaudis kļuva. turīgāki, radās iespēja labi apģērbt un sātīgi ēdināt bērnus. Pēdējos gados par ēšanu vispār nebija ne domu, ne runu… Reiz, kad viņi pārcēlās jaunajā — beidzot savā — mājā, viņš, aiz prieka iedzēris, izkliedza «bandzai». Sieva sadusmojās uz viņu, bet bērni nosodoši paskatījās … Un, lūk, tagad … Vai tiešām šī visai mēreni nodrošinātā dzīve pārvērtīsies īsā sapnī?
Japāna nogrims… Pilnīgi neticami, bet runā, ka būšot tieši tā… Simts miljonu cilvēku, ar neaprakstāmām pūlēm izkļuvuši no kara un pēckara posta bezdibeņa, pusi savas dzīves veltījuši, lai pacietībā un sūrā darbā nodrošinātu labklājību savām ģimenēm un visai valstij., Un tagad, pēc dažiem mēnešiem, lai viss tas izzustu vārda tiešā nozīmē? Nogrimtu jūras dzelmē? … Kas viņus sagaida? Pārpildītas lidmašīnas un kuģi, ja vien varēs tajos tikt, nožēlojama veģetēšana svešā zemē, kas nekad nav redzēta, bet tagad viņiem tiks «iznomāta», mētāšanās pa bēgļu barakām un nometnēm… Piedzīvotāju dzīve un savas nepilnvērtības pastāvīga apziņa …
Kas gaida viņu pašu? Vai viņš būs spējīgs svešā zemē visu sākt atkal no gala. Viņa apgādē ģimene — ne visai jauna sieva un vēl ne visai lieli bērni. Vai viņš atradīs darbu? Vai varēs nopelnīt un atnest mājās tik daudz, lai visi būtu paēduši?
«Man jau pāri piecdesmitiem, un es esmu ļoti noguris…» Galvu nodūris, viņš lēni vilkās uz mājas pusi… «Tomēr vēl pacīnīšos! Esmu taču savu bērnu tēvs! Un savas sievas vīrs! Esmu vīrietis, pieaudzis cilvēks! Viņu labad uzupurēšos vēlreiz.» Jā, nebūs vecumdienu mierīgās dzīves pēc aiziešanas no darba, uz kuru viņš bija tā cerējis. Nebūs arī krietnā pabalsta par nokalpotajiem gadiem. Kas par to? Vai līdzšinējā dzīve devusi kādus priekus? Tātad, vai nav gluži vienalga? Cik nelaimīgā laikmetā piedzimusi mūsu paaudze!..
Zeme ierūcās, atkal sākās trīcēšana. Nodzisa visas jau tā blāvās laternas. Atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa. Kaut kur ar dobju troksni bira dakstiņi. Zeme līgojās, bet viņš spītīgi gāja uz priekšu. Vai bija vērts krist izmisumā un lādēt likteni? Cik nav bijis senatnē cilvēku, kas cietuši vēl lielākas mokas un miruši, tā ari neizbaudīdami dzīvē nekā laba. Un cik grūtdieņu nav mūsu pasaulē?… Viņš tomēr kādu laiku nodzīvojis zināmā pārticībā. Pat golfu spēlējis. Ārzemēs pabijis, tiesa, tikai vienu reizi. Arī geišu gadījies apskaut, lētu gan… Un tagad piecdesmit gadu vecumā sākt visu no jauna. Nekā darīt — ja no jauna, tad no jauna…
Likās, ka arī nakts līgojas taktī… no jauna., no jauna … Viņa sirds iestenējās.
Apkārtnē nebija nevienas dzīvas radības. Tātad neviens arī neredzēja, kā viņš — jau pavecs vīrs — ar delnu centās noraust asaras, kas nemitīgi ritēja pa vaigiem, nez kāpēc visu laiku mēģinādams atdarināt kaut ko līdzīgu nožēlojamam smaidam.
10.
— No Ķīnas saņemta atbilde, — Kuņieda pavēstīja. — Piekrīt izvietot divus miljonus cilvēku. Tas ir pagaidām, līdz augustam… Turpmāk varēs pieņemt līdz septiņiem miljoniem, bet mūsējie lūdz vēl mazliet palielināt šo skaitli. Sarunas turpināsies.
— Kur nu vēl vairāk! — Nakada pakratīja galvu.
— Lai cik plaša būtu teritorija, bet valstī, kur uz vienu iedzīvotāju ražošanas apjoms ir tik niecīgs, neko daudz neuzsāksi. Padomā pats kaut vai par pārtikas problēmu!
— Ķīnieši izteikuši vēlēšanos pieņemt zemniekus un augsti kvalificētus tehniskos speciālistus…
— Kādos rajonos? Vai Guandunas provincē?
— Nē, pašreiz norādīta Czjansu province. Iepretī Janczi grīvai uz Cunmindao salas tiek gatavoti dzīvojamie rajoni.
— Cunmindao sala? — Nakada pacēla galvu.
— Man liekas, tai pretī atrodas Usuna cietoksnis?
— Jā, nu un kas par to?
— Nē, nekas, — Nakada atteica. — Bet ko saka Padomju Savienība?
— Kā jau bija gaidāms, uz Piejūras novadu. Noskaidrots, ka Sahalīnas dienvidu daļa un Kuriļu salas arī cietīs, arī tur pilnā spēkā rit iedzīvotāju evakuēšana. Tātad nav ko cerēt uz lielu skaitu kuģu saņemšanu no turienes.
Beidzot sāka darboties Japānas glābšanas komiteja, ko nodibināja ANO ietvaros. Kaut kas jau bija darīts arī agrāk pēc ANO ģenerālkomisāra sekretariāta bēgļu glābšanas lietās iniciatīvas. ANO ģenerālsekretārs doktors Bīns noraidīja lielvalstu pārstāvju priekšlikumu izveidot no dažādu valstu karakuģiem speciālu floti Japānas iedzīvotāju pārvadāšanai. Tā vietā ANO organizēja īpašu komiteju, kurā bez lielvalstīm ietvēra vēl septiņpadsmit citas valstis no dažādiem zemeslodes reģioniem. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Tanzānijas pārstāvi Mbajo kungu — ANO Āfrikas ekonomiskās komisijas locekli, bijušo ANO Ekonomiskās un sociālās padomes locekli—, viņa vietnieku posteņus ieņēma ASV un PSRS pārstāvji, bet sekretāra amatu izpildīja Maltas pārstāvis. Komitejas locekļos ietilpa ne tikai Eiropas, bet arī Āzijas valstu — Indonēzijas, Jordānijas un Ban- gladešas pārstāvji. Par to parūpējās doktors Bīns. Viņš uzskatīja, ka jaunattīstības valstis, kurās vēl nebija izgaisušas atmiņas par pašu pārdzīvotajām ciešanām, varēs sniegt Japānai morālu atbalstu, kura vērtība ne- butu mazāka par lielvalstu materiālo palīdzību.