Komitejas galvenais uzdevums bija vest sarunas ar dažādu valstu valdībām par japāņu bēgļu uzņemšanu, tatad konsultācijas, kuras līdz šim Japāna ievadīja patstāvīgi. Par konsultantu komitejā bija pieaicināts ASV jūras karaflotes viceadmirālis Braunbergers, liels speciālists jūras un gaisa pārvadājumu organizēšanā. Komitejas sastāvā ietilpa, gan bez balsstiesībām, arī Japāna, kuru pārstāvēja Japānas Ārlietu ministrijas speciālais padomnieks Nodzaki Hačirotas kungs un dabaszinātņu doktors Kokonogi Sakihiras kungs — bijušais ANO atašejs zinātnes jautājumos, kas šajā postenī bija nodarbojies ar atomenerģijas un izejvielu problēmām.
Komiteja uzreiz saskārās ar ļoti sarežģītu un visai delikātu jautājumu par bēgļu sadali dažādām valstīm. Pirmajā slēgtajā sēdē Kanādas pārstāvis Ponsona kungs ierosināja izmantot «proporcionālās izvietošanas» principu. Citiem vārdiem sakot, izmitināt japāņu bēgļus proporcionāli katras valsts iedzīvotāju skaitam. Japānas simtdesmit miljonu tauta sastāda 2,8 % no visas zemeslodes iedzīvotāju skaita, kas dotā brīdī sasniedzis četrus miljardus. Tātad katrai valstij jāuzņem tāds bēgļu skaits, kas līdzīgs šīs valsts iedzīvotāju 2.8 %. Pie tam atkarībā no konkrētiem apstākļiem dotajā valstī ir pieļaujama novirze plus mīnus viena procenta apmērā.
Šāds projekts ļoti labi raksturoja Ponsona kungu, kas ilgus gadus gan Kanādā, gan vēlāk ANO bija nodarbojies ar pārtikas produktu statistisku uzskaiti, bet mazās un jaunattīstības valstis kategoriski iebilda pret šādu ierosinājumu. Kā problēmas apspriešanas pamatprincipu to atbalstīja Rietumeiropas valstis, Padomju Savienība, ASV un Austrālija.
Mazo valstu pārstāvju vidū dominēja uzskats, ka sadali nedrīkst veikt mehāniski, bet jāņem vērā katras valsts konkrētie apstākļi — klimats, dzīves veids, valsts iekšējā situācija un ekonomiskā varenība—, savu rīcību saskaņojot ar ANO tiešajām rekomendācijām.
Viens no iemesliem, kas izraisīja jaunattīstības valstu iebildumus, bija tas, ka šo priekšlikumu iesniedza Kanāda. Šī zeme katru gadu pieņēma vairāk nekā simttūkstoš ieceļotāju. Tās iedzīvotāju blīvums bija ļoti niecīgs, bet teritorija, izpletusies turpat desmit miljonu kvadrātkilometru platībā, lielākā visā Amerikas kontinentā. Tiesa gan, teritorijas trīs ceturtdaļas tika uzskatītas par nepiemērotām dzīvošanai bargo dabas apstākļu dēļ. Ievērojot proporcionālas sadales principu, Kanādai vajadzēja pieņemt septiņsimttūkstoš bēgļu, bet kuluāros valdīja uzskats, ka, ņemot vērā apdzīvojamo platību un nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju, šis skaitlis ir pārāk mazs. Tiešās sarunās ar Japānas valdību Kanāda jau bija piekritusi pieņemt pusotra miljona. Tādējādi jau pirms priekšlikuma iesniegšanas Kanāda bija gandrīz divkāršojusi pašai pienākošos normu, līdz ar to uzsverot savu «morālo» pārākumu salīdzinājumā ar citām zemēm.
— Tas, protams, būtu visideālākais variants, — teica priekšsēdētājs Mbajo. — Bet tādā gadījumā mēs neiekļautos termiņos. Vēlāk viceadmirālis Braunbergers izteiks savas domas šajā jautājumā. Bet es pašreiz gribu iepazīstināt jūs ar dažiem cipariem. Divpusēju sarunu gaitā Japāna jau saņēmusi no astoņpadsmit valstīm piekrišanu izmitināt divdesmit miljonus japāņu bēgļu. Šodien dažādās pasaules valstīs jau dzīvo vairāk nekā miljons japāņu — gan agrāk izbraukušie, gan tie, kas nupat paspējuši evakuēties. Teritorijās, kuras Japāna pārvalda saskaņā ar ANO mandātu, plānots pārcelt piecus sešus miljonus cilvēku. Ja tiem pievieno tos pusotra miljona, kurus paredzēts pārvest uz Japānas īpašumā iegūtām vai likumīgi nomātām teritorijām ārvalstīs, tad izrādīsies, ka pašreiz atrasta vieta tikai trīsdesmit miljoniem cilvēku. Kur un kādā veidā izmitināt pārējās trīs ceturtdaļas no Japānas simtdesmit miljoniem iedzīvotāju, vēl nav izlemts. Protams, pēc ārkārtējās evakuācijas arī tos vajadzēs nometināt uz pastāvīgu dzīves vietu citās pasaules malās. Šajā gadījumā galvenā problēma tieši ir saņemt atļauju viņu izvietošanai uz pastāvīgu dzīvi. Tiem trīsdesmit miljoniem, kurus es nupat minēju, pagaidām ir sameklēta tikai evakuācijas vieta, bet nekas vairāk. Neviena valsts vēl nav devusi Japānai atbildi par atļauju apmesties tur uz pastāvīgu dzīvi. Mūsu komitejai steidzīgi — pareizāk sakot, sešu, desmit mēnešu laikā — jāpabeidz sarunas ar visām pasaules valstīm, lai nodrošinātu pārējo astoņdesmit miljonu cilvēku izvešanu. Un tikai vēlāk mēs sāksim nodarboties ar pastāvīga mājokļa meklēšanu visiem simtdesmit miljoniem japāņu.
— Bet vai jūs varat iedomāties, ar kādām problēmām sadursies valsts, kas uz laiku būs pieņēmusi bēgļus, ja evakuēšana ieilgs? — saraucis uzacis, jautāja Jordānijas pārstāvis Tūkana kungs. — Vietējo iedzīvotāju naidīgā nostāja, nabadzība bēgļu nometnēs, epidēmiju uzliesmojumi, noziegumi, sadursmes ar administrāciju ….
— Tā ir pilnīga taisnība. Man neērti to sacīt, bet es ļoti ceru tieši uz jūsu valsts smago, bet ārkārtīgi vērtīgo pieredzi, Tūkana kungs, — priekšsēdētājs Mbajo nolika zodu uz melnajām sakrustotajām rokām. — Jordānijas pieredze ar Palestīnas bēgļiem…
— Atklāti sakot, nezinu, kas te varētu būt noderīgs… — Tūkans, noņēmis brilles, ar pirkstu paberzēja virsdeguni. — Pasaules vēsturē vēl nav bijusi tik liela bēgļu masa. Manas valsts pieredze šajā gadījumā neko nedos. Palestīnas bēgļu bija tikai septiņsimt tūkstoši. Tie gan sastādīja trīsdesmit piecus procentus mūsu pašu zemes iedzīvotāju… ak, cik daudz grūtību tas viss sagādāja! Tagad Jordānijas iedzīvotāju skaits tuvojas divarpus miljoniem… Bet šoreiz mums jāatrisina problēma, kā izvietot cilvēkus, kuru skaits gandrīz piecdesmitkārtīgi pārsniedz šo jau tā diezgan prāvo ciparu …
Bangladešas pārstāvis pacēla roku, lai ņemtu vārdu, bet viņu apsteidza viceadmirālis Braunbergers.
— Es gribu vispirms kaut ko paskaidrot, — viņš uzsāka, Tūlīt pēc otrā pasaules kara, būdams vēl leitnants, es piedalījos japāņu repatriēšanā no Ķīnas. Man jāatzīmē, ka šādās situācijās japāņi ir ļoti savaldīgi un viegli pārvaldāmi.
*— Jā, ari es varu teikt, ka japāņu masas, ja vien tās nav apbruņotas, nesagādā nekādas raizes, — piekrita PSRS pārstāvis Deņikins. — Ja japāņu vidū rodas kādi pārpratumi, tad, kā likums, viņi paši tiek ar tiem galā …
— Man gadījies dzirdēt, ka starp japāņu gūstekņiem reizēm izcēlušās nekārtības, bet vainīga bijusi laikam pati nometņu administrācija, — viceadmirālis Braunbergers piebilda. — Kā jums zināms, Sabiedroto valstu karaspēks Japānas teritoriju okupēja taisni neticami mierīgos apstākļos!
— Bet pēdējā pasaules kara pieredze parādīja visai pasaulei, ka japāņi ne vienmēr noskaņoti tik miermīlīgi, — iejaucās Indonēzijas pārstāvis Ardžo kungs. — Tā ir saliedēta, ļoti enerģiska tauta… Vai ir izlemts, ko pēc evakuācijas darīs ar Japānas pašaizsardzības spēkiem? Vai tie tiks atbruņoti? Cerams, ka pašaizsardzības bruņotās vienības nepavadīs pārceļotājus līdz apmešanās vietām?
— Pēc noteikta evakuācijas posma tie pāries ANO glābšanas spēku štāba rīcība. Pašreiz dominē uzskats, ka tagadējā situācijā Drošības padome var izmantot Japānas pašaizsardzības vienības, lai uzturētu kārtību, bet ar obligātu noteikumu: pavēlnieka postenī jāieceļ ANO rekomendēta militāra persona, — paziņoja ANO ģenerālkomisārs Spopoloss.