— Lai kā tas būtu, tagad nav laiks baidīties, bet glābt Japānu! — priekšsēdētājs Mbajo teica dedzīgi un pārliecinoši. — Es uzskatu Ponsona kunga priekšlikumu par ievērības cienīgu, jo tas var kļūt par atbalsta punktu mūsu darbā. Pašreiz neskaršu tā tīri aritmētisko pusi. Kungi, te nav runa par postu, ko izraisījusi pretrunīgu interešu sadursme. Tā nav parādība, par kuru var teikt: «Ko sēsi, to pļausi». Tā ir kolosāla dabas katastrofa, kura tā vai citādi skars visu cilvēci. Mums ir darīšana ar milzīgu — trīssimtseptiņdesmittūkstoš kvadrātkilometru lielu teritoriju, uz kuras japāņi — viena no visspējīgākām un cītīgākajām pasaules tautām — daudzu gadsimtu gaitā ar savu darbu un sviedriem veidojusi un krājusi neskaitāmas bagātības, kas vērtējamas dolāru triljonos. Bet tagad šī teritorija ar visām tās vērtībām tiks pilnīgi iznīcināta un aizies bojā. ANO jau ne vienreiz vien aci pret aci sadūrusies ar šausmīgām dabas katastrofām, kad bijusi vajadzīga starptautiska palīdzība cietušajiem. Zemestrīce Grieķijā, taifūns Bengālijā, siseņu baru uzbrukums Sīrijai un pēdējā laikā zemestrīces Peru un Nikaragvā… Bet pašreiz runa ir par neredzētu, cilvēces vēsturē nepiedzīvotu un pēc saviem mērogiem pilnīgi neiedomājamu postažu. Protams, ja neskaita Atlantīdu. Tā ir cilvēces laime, ka šī katastrofa, pēc zinātnieku aprēķiniem, skars tikai ierobežotu Tālo Austrumu reģionu. Tajā pašā ļaikā šī nedzirdētā nelaime būs pārbaudījums visai cilvēcei. Reālu palīdzību cietušajiem varēs sniegt tikai tādā gadījumā, ja visas pasaules tautas apvienos centienus. Dabiski, mēs ņemsim vērā atšķirības dažādu valstu apstākļos un nacionālajā ienākumā, kā arī rēķināsimies ar katras iekšējām problēmām. Taču, vēlreiz atkārtoju, arī šoreiz visām pasaules tautām jāapvienojas, kā tās apvienojās, risinot kodolieroču, kosmosa apgūšanas un jūras dzīļu mierīgas izmantošanas problēmas. Vispirms mums pašiem jāizstrādā vienota pozīcija. Un tad jau katra tauta atkarībā no savas teritorijas plašuma un savas valsts situācijas sniegs vispusīgu palīdzību. Pareizāk sakot, katra tauta atsevišķi un visas kopā. Manuprāt, mums jānodarbojas ar bēgļu sadales jautājumu, izejot tieši no šādām pozīcijām…
Tā bija izjusta runa, kas pilnīgi saskanēja ar šī cilvēka raksturu un dzīves gaitām, — viņš jau no pašas jaunības, pārstāvot Tanzāniju, darbojās Āfrikas vienotības organizācijā Adisabebā. Visi klātesošie ar dziļu cieņu klausījās priekšsēdētajā.
— Pirms ķeramies pie darba, man gribētos panākt, lai mēs visi saprastu, ka šī problēma ir pasaulvēsturiska un vispārcilvēciska, ka tas ir morālisks pārbaudījums visām tautām, nevis tikai kādas vienas Tālo Austrumu tautas personiskā bēda …
Priekšsēdētāja runu pārtrauca klusināta zummera skaņa. No faksimila aparāta izlēca papīra lapiņa un nogūla uz galda blakus ģenerālkomisāram. Pārskrējis ar acīm tekstam, Spopolosa kungs pasniedza lapiņu priekšsēdētājam. Tas, apmierināti pasmaidījis, paziņoja:
— Piedodiet, esmu spiests atrauties. Kopš mūsu komitejas nodibināšanas ir ienācis pirmais tiešais priekšlikums. Mongolijas Tautas Republikas valdība gatava pieņemt pieesimttūkstoš japāņu bēgļu, bet vēlāk atkarībā no apstākļiem pat vēl vairāk…
Atskanēja diezgan pašķidri aplausi.
— Mongolijas teritorija ir vairāk nekā pusotra miljona kvadrātkilometru liela, bet iedzīvotāju skaits tikai miljons trīssimt tūkstoši… Šajā tuksnešu un stepju valstī daudz tiek darīts rūpniecības attīstībā un acīmredzot ir vajadzīgi labi japāņu tehniskie kadri…
— Ir saņemts arī Dienvidkorejas pārstāvja ierosinājums Ģenerālasamblejai un mūsu komitejai… Lai mēs izskatītu un apspriestu jautājumu, vai paredzētā katastrofa kādā veidā atsauksies arī uz Korejas pussalas dienvidu daļu, — priekšsēdētājs teica, izlasījis otru lapiņu. — Protams, mūsu dienaskārtībā ir paredzēts apspriest nelaimes iespējamo ietekmi uz citiem zemeslodes rajoniem. Tad vēl…
Iepazinies ar trešo lapiņu, priekšsēdētājs neizpratnē sarauca uzacis, salocīja papīriņu un iebaza to krūšu kabatā.
— Piedodiet, tā ir man personiski adresēta zīmīte no Zambijas parstavja …
11.
Tanī pašā laikā, kad pasaules avanscēnā enerģiski un pašaizliedzīgi strādāja ANO speciālā komiteja, aizkulisēs sāka uzdarboties gluži citādi spēki. Masu informācijas līdzekļi, protams, par to nekā neziņoja.
Tiešā telefona zvani valstu vadītāju oficiālajās rezidencēs Vašingtonā, Maskavā, Pekinā, Parīzē, Londonā… Ārēji neuzkrītoši diplomāti, labi nomaskējušās militārās personas un starptautisko jautājumu eksperti speciālās lidmašīnās šaudījās no kontinenta uz kontinentu. Miglaini mājieni, «izlūkgājieni», bet reizēm arī ziņojumi preses konferencēs — visu veidu diplomātijas ieroči ar steigu tika mobilizēti, lai pēc iespējas ātrāk un sīkāk noskaidrotu spēles partneru nodomus.
Kādā veidā Japānas izgaišana ietekmēs stāvokli Tālajos Austrumos un visā pasaulē? Vai nesabruks pastāvošais spēku līdzsvars? Bojā taču aizies valsts, kas lielā mērā ietekmējusi mūsdienu dzīves gaitu.
ASV, Padomju Savienība un Ķīna — katra atsevišķi — sāka pētīt iespējamos zaudējumus no zemestrīcēm un cunami Āzijas kontinenta austrumu daļā, it sevišķi Korejas pussalā, Piejūras novadā, Dzeltenās un Austrumķīnas jūru piekrastēs un Taivānā. Līdz ar to pastiprinājās aizdomīga rosme ap personām, kas bija vairāk informētas par gaidāmām izmaiņām zemeslodes struktūrā. Plāna D galvenajā štābā sāka pazust dažādi dokumenti vai arī kāds no tā darbiniekiem tika uzaicināts ierasties «NN viesnīcas hallē», lai slepenās sarunās izlobītu vajadzīgās ziņas. Aizsardzības pārvaldes gaiteņos saradās ārzemju korespondenti un diplomāti. Uzrakstus «Nepiederošām personām ieeja aizliegta» vairs neviens neņēma vērā. Lieta nonāca pat tik tālu, ka kopa ar dokumentiem pazuda kāds galvenā štāba darbinieks, bet, viņu meklēdams, «izgaisa» jauns ģeogrāfs.
Kad drošības orgāni paziņoja, ka abi «nolaupītie» atrodas jau aiz Japānas robežām, Jukinaga histēriski iekliedzās.
— Mūsu zemei tas ir jautājums, būt vai nebūt, bet šie… Par ko tādi ārzemnieki uzskata mūs — japāņus? — klaigāja šis parasti klusais un savaldīgais zinātnieks. — Tie divi darbinieki vajadzīgi mums tieši šeit! Cilvēki aiz pārguruma cits pēc cita izkrīt no ierindas!
— Nomierinies un netrako… — Nakada savaldīja Jukinagu. — Nesabeidz veltīgi nervus. Viņi darīs visu, lai kaut ko uzokšķerētu. Bet iedomājies, cik skābas būs viņu sejas, kad viņi uzzinās, ka mūsu rīcībā nav nekādas īpašas informācijas, izņemot to, kas iekļauta ziņojumā Starptautiskajai ģeogrāfu biedrībai. Mums taču vienkārši nebija laika izpētīt kataklizmas ietekmi uz tuvākajām teritorijām.
— Bet tāds projekts pastāvēja … — Kuņieda iebilda. — Manuprāt, pat vēl pašā sākumā …
— Jā, bet līdz tā īstenošanai netikām… — Nakada paberzēja ar sariem apaugušos vaigus. — Lai viņi paši izdara pētījumus un sastāda prognozi.
Kuņieda zināja, ka, veidojot Japānas nogrimšanas modeli, bija noskaidrojies — kataklizmas ietekme uz tuvākiem rajoniem būs negaidīti niecīga. Bet šīs problēmas sīkākai izpētei tiešām neatlika laika. Nosūtījis ģimeni pie radiem uz Vankūveru, Kuņieda joprojām strādāja bez atpūtas, galvu nepacēlis, tagad jau evakuācijas komitejas sekretariātā. Plāna D štābs bija pārgājis komitejas pakļautībā, bet praktiski visi ieņēma savas agrākās vietas: štāba priekšnieks bija kļuvis par komitejas priekšsēdētāja vietnieku, bet Kuņieda pildīja viņa sakarnieka pienākumus. Notikumi attīstījās straujā tempā, izvirdumi un zemestrīces nerimās, Klusā okeāna piekrastes iegrimšana un horizontālā pārvietošanās kļuva arvien redzamāka. Paralīzes stāvoklī pamazām nonāca visas tautas saimniecības nozares. Ļaudis saņēma savu ikdienas pārtikas devu un gaidīja …Pacietīgi gaidīja, kad viņiem pienāks laiks sapulcēties noteiktajā stundā un vietā …