Bet starptautiskās sfērās viss ritēja noteiktajā kārtībā. ASV prezidents konferencē Baltajā namā paziņoja: lai piedalītos Japānas iedzīvotāju izvešanā, tās ūdeņos nosūtīti ne vien tie kuģi, kurus jau nofraktējusi Japānas valdība, bet arī ASV Septītā juras karaflote, un visdrīzākajā laikā tai sekos daļa Pirmās flotes.
Glābšanas operācijās, protams, piedalīsies visi Tālo Austrumu GKS un Piektā gaisa flote, kā arī Septītās un Trīspadsmitās gaisa flotes transportlidmašinas. Vel nav galīgi izlemts bēgļu skaits, kurus varēs piemitināt ASV, bet pašreiz valdība pieņēmusi lēmumu izvietot Klusā okeāna piekrastē divus miljonus cilvēku. Jautājums par bēgļu ievešanu valsts iekšējos rajonos tuvākajā laikā tiks saskaņots kongresa.
Kāds žurnālists aizrādīja, ka transportlīdzekļu daudzums neatbilst bēgļu skaitam, kurus ASV gatavojas uzņemt. Prezidents paskaidroja, ka Amerikas kuģi un lidmašīnas pārvadā iedzīvotājus arī uz citām valstīm, kas devušas piekrišanu izmitināt evakuētos. Tā, piemēram, jūras karaflote jau pārveduši gandrīz pusmiljonu cilvēku.
Komentētājs kara jautājumos, kas atradās starp korespondentiem, jautāja, ar ko izskaidrojama amerikāņu karakuģu pārvietošanās uz Kluso okeānu. Piemēram, tā rietumdaļā esot manīts prāvs skaits lielu atomzemūdeņu. Lidmašīnu bāzes atomkuģis «Eisenhovver», kas ietilpst Otrajā flotē, atstājis Atlantijas okeānu, parādījies Āzijas akvatorijā. Tas esot redzēts Taizemes Satahipas karaostā. Vai šiem kuģiem arī kāds sakars ar palīdzības sniegšanu Japānai? Prezidents atbildēja, ka zemūdenes paredzētas izmaiņu pētīšanai jūras dibenā, bet «Eisenho\ver» palīdzēs Klusā okeāna jūras karaflotei veikt glābšanas darbus.
Bet visi gluži labi saprata, ka šie pasākumi vērsti pret Padomju Savienības Ziemeļu un Tālo Austrumu flotēm, kuru darbības aktivizēšanos sakarā ar japāņu kataklizmu varēja paredzēt Klusā okeāna ziemeļu un rietumu sektoros. Un tiešām, pie Aļaskas jau bija manītas Četras padomju atomzemūdenes, kas caur Beringa jūras šaurumu bija izpeldējušas no Ziemeļu Ledus okeāna. Arī Cusimas rajonā pieauga padomju karakuģu skaits. Bet, kad Japānas Aizsardzības pārvalde nosūtīja ASV Klusā okeāna karaflotes pavēlniecībai ziņojumu, ka Korejas jūras šaurumu šķērsojuši padomju helikopteru bāzes kuģis, kas vēl nesen bija dislocēts Vidusjūrā, un divi ar raķetēm apbruņoti iznīcinātāji no Baltijas jūras karaflotes, amerikāņi sāka nervozēt. Kļuva zināms, ka abi šie karakuģi no Baltijas jūras iegājuši Ziemeļjūrā, vēlāk manīti Atlantijas okeāna dienvidos, atklātā jūrā papildinājuši degvielas krājumus, apbrau- kuši apkārt Labās Cerības ragam, Indijas okeānā satikušies ar helikopteru bāzes kuģi un no turienes ieradušies Tālajos Austrumos.
Baltijas eskadra Korejas jūras šaurumā! Vēl nesen šāda ziņa būtu pielīdzināta bumbas sprādzienam, bet tagad Japānai nebija laika par to domāt. Pašaizsardzības jūras spēku sargkuģi tika nosūtīti glābt iedzīvotājus, kas bija cietuši no izvirdumiem Sakuradzimas salā un Osumi pussalā. Tur notika ne tikai zemestrīces, bet strauji sēdās arī piekrastes rajoni.
Amerikāņu lidmašīna, virs Fukues salas fotografējot Ontakes smailes izvirdumu, Japānas teritoriālo ūdeņu tuvumā ieraudzīja nepazīstamus savāda izskata karakuģus, kas lielā ātrumā virzījās uz ziemeļiem. Lidmašīna tos nofotografēja un pārraidīja attēlu uz štābu. Viens no šiem trim kuģiem, kuri acīmredzot devās vai nu uz Nadžinas ostu Korejas ziemeļos, vai arī uz Vla- divostoku, nedēļu vēlāk izraisīja vispārēju izbrīnu, bez iepriekšēja brīdinājuma, ar nolaistu karogu izbraucot cauri Cugaru jūras šaurumam ar trīsdesmitpiecu mezglu ātrumu. To visu pamatīgi novēroja no Sirakami un Tapi zemesragiem. Nepagāja ne stunda, kad kuģis jau bija pazudis Klusā okeāna miglā.
Japānas Aizsardzības pārvalde nekavējoties ziņoja valdībai par notikušo un jūras transporta kustības drošības nolūkos lūdza izteikt kategorisku protestu. Ārlietu ministrija sarosījās, bet tālāk arī neko nedarīja. Toties Ķīna iesniedza stingru protestu sakara ar padomju zemūdenes «provokatorisko rīcību» Cindavas rajonā.
Bet pa to laiku, izpildot savu morālo pienākumu, Padomju Savienības jūras karaflotes un transportkuģi, kā arī «Morflot» pasažieru un preču kuģi sāka pārvadāt japāņu bēgļus un viņu īpašumus no Rumoi, Akitas, Ņiigatas, Naoecu, Tojamas, Curugas, Maidzuru un Sa- kaiminato ostām uz Nahodku un Vladivostoku.
Visas pasaules uzmanības centrā nokļuva Klusā okeāna ziemeļrietumu sektors. Sevišķi rūpīgi tur notiekošajām izmaiņām sekoja tās valstis, kurām šajā rajonā bija savas intereses. ASV neslēpti nervozēja, vērojot Korejas pussalu. Divdesmit četras stundas pēc ārkārtējā stāvokļa pasludināšanas Japānā Dienvidkorejā izziņoja kara stāvokli. Situācija krasi saasinājās. Nedēļu vēlāk Dienvidkorejā mobilizēja daļu rezervistu. Dienvidu rajonos reizēm izcēlās nelielas zemestrīces. Kļuva skaidrs, ja tās pieaugs spēkā, tad dienvidaustrumu piekrastes iedzīvotāju vidū neizbēgami izcelsies panika. Kjūsjū salas ziemeļdaļas iedzīvotāji patvaļīgi sāka pārcelties uz abām Korejas pussalas valstīm un Ķīnu. Pārbiedētie un nomocītie cilvēki neviļus kļuva par dažādu baismīgu baumu avotu, kas iespaidoja Dienvidkorejas vietējos iedzīvotājus, un arī tie sāka meklēt patvērumu tālāk uz ziemeļiem.
Dienvidkorejas valdība iesniedza Japānas valdībai protestu un paziņoja, ka visi japāņi, kas izcelsies tās teritorijā, tiks internēti kā valsts robežas pārkāpēji, bet pret visiem kontrabandas kuģiem krasta apsardze atklās brīdinājuma uguni. Turpmāk rīkosies vēl stingrāk: robežas pārkāpējus nodos lauku kara tiesai, bet visus kuģus, kas bez atļaujas tuvosies Dienvidkorejas krastiem, nekavējoties nogremdēs. Taču nekādi uzsaukumi no japāņu sargkuģiem nespēja aizkavēt cilvēkus, kas mēģināja šķērsot jūras šaurumu zvejnieku kuģīšos un laivās. Tādēļ izcēlās vesela virkne nepatīkamu starpgadījumu. Dienvidkorejas valdība ziņoja Japānas valdībai, ka daudzas japāņu ģimenes apcietinātas par «musinošu darbību iedzīvotāju vidū». Lauku kara tiesas gan vēl nedarbojās, bet jau kļuva gluži skaidrs, ka
Dienvidkorejas valdība nolēmusi izmantot šo incidentu savtīgos nolūkos.
No valdības viedokļa Dienvidkorejai lielas briesmas draudēja, tā sakot, gan no frontes puses, gan no aizmugures. Kritiskai situācijai izveidojoties, bēgļi varēja iebrukt valstī, pārejot pamiera līniju ar KTDR, kā arī no jūras puses. Japāna nekad nebija sniegusi Dienvidkorejai tiešu militāru palīdzību, bet allaž vairāk vai mazāk nosegusi tās «aizmuguri». Japānai izzūdot, šāda seguma, pēc Dienvidkorejas valdības domām, vairs nebūs, un tad spēku bilance Korejas pussalā tiks stipri iedragāta. Tātad tupmāk varēs paļauties tikai uz ASV juras karaflotes spēkiem.
Savienotās Valstis, protams, vēlēdamās tādos apstākļos nodemonstrēt savu varenību, sakoncentrēja it kā Japānas glābšanai milzīgus bruņotos spēkus. Bet šāda demonstrācija ne visai saskanēja ar to kursu, kādu ASV valdība realizēja septiņdesmito_ gadu sākumā, proti — spiediena samazināšanu uz Āzijas valstīm, jo gan pašā Amerikā, gan ārzemēs bija stipri jūtama šī spiediena smagā nasta. Bet tagad ASV atkal varēja nokļūt diezgan grūtā situācijā.
Savienotās Valstis uzskatīja Ķīnu par vienīgo valsti, kas Tālajos Austrumos spēj aizstāt Ameriku un izveidot «aizsargvalni pret Padomju Savienības ietekmes izplatīšanos». Samazinājušas spiedienu uz Ķīnu, ļaujot tai pašas spēkiem novērst iekšējo krīzi, ko bija izraisījusi «kultūras revolūcija», ASV zināmā mērā atraisīja tai rokas, atbrīvodamas to no «operācijām divās frontēs». Atbrīvojušās no smagās nastas Āzijā, Savienotās Valstis līdz ar to atviegloja savu dzīvi arī Eiropā. Bet Ķīna ar tās milzīgo teritoriju — no Tibetas līdz Mandžūrijai un no Indijas līdz Tālajiem Austrumiem — pēc amerikāņu doktrīnas, bija milzīgs «pirmās nozīmes aizsarg- valnis» pret «spiedienu no ziemeļiem».