Starptautiskās attiecības saasinājās, kļuva arvien daudzšķautņainākas un sarežģītākas. Taču pašos pamatos tās tāpat kā agrāk balstījās uz vienkāršā «fiziskā spēka». Bet, lai cik fantastiski būtu izkopta virves dejotāja meistarība, ja virve pārtrūkst, tad tomēr arī viņš, pakļaujoties fizikas likumiem, neizbēgami krīt lejup.'..
Ap salu virkni, kas arvien vairāk saira, ap simt- (lesmitmiljonu cilvēku kopu, ko liktenis bija novietojis uz trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru lielas laika degļa bumbas, risinājās nežēlīga un nepielūdzama figūru pārvietošana «spēka šaha spēlē», bet likteņa skartie pa to laiku vērīgi ieklausījās bumbas pulkstenī, kurš bez tikšķēšanas un ciparnīcas skaitīja viņu atlikušās dzīves stundas. «Spēļu mašīna» tika ieslēgta, lai risinātu «gaidāmās situācijas» mīklas, ņemot vērā postījumus, katastrofas un cilvēku upurus vienīgi no tā viedokļa, kā izmainīsies figūru izvietojums uz dēļa. Sādā šaha spēlē humānisms nav nekas vairāk kā tikai viens no gājieniem… Patlaban no dēļa vajadzēja pazust vienam tornim. Šīs bojāejai nolemtās figūras dēļ daudzām valstīm draudēja jauna politiska krīze. Izveidojās apstākļi, kuros — ja vien būtu vēlēšanās — svaru kausi nosvērtos par labu Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai. Tieši ar to varēja izskaidrot Dienvidkorejas vadītāju nervozitāti — speciāls vest- nieks devās uz Vašingtonu, armijas pārstāvji apmeklēja Havaju salas.
Pēc protesta par teritoriālo ūdeņu pārkāpšanu Cin- davas rajonā Pekinas radio sāka gausties par padomju karaspēka pārvietošanos gar Ķīnas ziemeļaustrumu robežu. «Zeņmiņžibao», atkārtodama robežkonflikta ilggadējo vēsturi, nopublicēja rakstu «Būsim gatavi atraidīt revizionistiskā imperiālisma draudus». Aģentūra «France Presse» ziņoja no Pekinas, ka Ziemeļķīnas kara apgabalā paredzama ķīniešu karaspēka pārvietošanās. Un tieši tajā laikā ASV atomraķešnesējs «Trackston», kas piederēja Septītajai flotei, izbrauca no Dienvidkorejas InČhonas ostas un pāri Dzeltenajai jūrai devās uz dienvidiem. Austrumķīnas jūrā tas sniedza palīdzību ķīniešu kara kuģītim, kas bija cietis ne visai spēcīgā taifūnā. «Trackston» kapteinis darīja zināmu ķīniešu pusei par sniegto palīdzību un lūdza saņemt izglābtos. Kā atbilde atnāca gluži negaidīts ielūgums ierasties stratēģiski svarīgajā Šaņdunas pussalas Veihajas ostā. Tur «Trackston» sagaidīja karakuģu ceremoniālā ierinda un milzīgs līksmu ļaužu pūlis. Tikai tad «Trackston» kapteinis un viņa palīgs atcerējās to, kas viņus bija pārsteidzis, bet kam viņi tajā brīdī nepievērsa lielu uzmanību: uz viņu izglābtā nelielā sargkuģīša atradās iznesīgs virsnieks, kas pilnībā pārvaldīja angļu valodu. Kapteiņi, protams, nekomentēja skaļi savas domas, tikai saskatījās un aplūkoja sarkanos un zvaigžņoti strīpainos karogos ietērpto ostu, kas drebēja no salūta zalvēm.
Ja jaunā figūru kombinācija uz šaha dēļa Tālajos Austrumos izraisīja veselu vētru, tad zemeslodes pretējā pusē, Eiropā, tā izpaudās tikai vieglā satraukumā. Atsāka uz laiku atliktos NATO karaspēka manevrus, bet Maskavā, Varšavā, Parīzē un Zenēvā vairākkārtīgi atkārtojās dažādas tikšanās. Šo sarunu mērķis bija noslēgt vienošanos, kas nepieļautu nekādu kara dar- bību Japānas bojāejas dēļ. Bet sarunām bija vēl arī cits, slepens aspekts: paredzēt militāri stratēģisko situāciju Tālajos Austrumos un lomu, kāda tajā piederēs Amerikai, Ķīnai un Padomju Savienībai pēc Japānas izzušanas. Katra valsts centās pārvietot figūras tā, lai nosargātu savas intereses, un ar bažām vēroja konkurentus. Visi, protams, cerēja, ka ar ieinteresēto pušu klusu piekrišanu atkal iestāsies jauns spēku līdzsvars.
Sevišķi apdraudēta bija ASV stratēģija Klusā okeāna ziemeļdaļā. Kad galīgi nogrims Japānas arhipelāgs, kas kopā ar Rjūkjū salu loku stiepās trīstūkstoš kilometru garumā gar Eirāzijas austrumu piekrasti, Savienotās Valstis, zaudējušas karabāzes Japānā, šajā plašajā reģionā varēs izmantot tikai divus atbalsta punktus — rietumos Taivānu, ziemeļos Midveju — un ne ar ko vairs nebūs atdalītas no Padomju Savienībai piederošās Sibīrijas un Tālo Austrumu krastiem.
Vienlīdz arī PSRS Tālo Austrumu aizsardzībā Japānas salas pildīja «bufera zonas» lomu. Tās varēja izmantot amerikāņu kara bāzu izvietošanai, bet tās nederēja tiešām kara operācijām. Tātad turpmāk garum garā līnijā divas lielvalstis nostāsies aci pret aci. Atveriet Tālo Austrumu karti, sameklējiet uz tās Klusā okeāna Ziemeļu sektoru un ar pirkstu aizklājiet salu ķēdi, kas ieskauj Eirāzijas kontinenta austrumu malu. Jūs ieraudzīsit, cik kaila kļūst piekraste — Āzijas sauszemi no Korejas pussalas uz austrumiem līdz pat Piejūras novadam tieši apskalos Klusā okeāna viļņi. Un tagad pamēģiniet iedomāties sevi tās personas vieta, kas atbildīga par «aizsardzības sistēmu» un «līdzsvaru» uz šīs jaunās, atkailinātās piekrastes līnijas!
Nedēļu pēc padomju helikopteru bāzes kuģa ierašanās Vladivostokā Ķīna negaidīti izmēģināja nelielas jaudas taktisku kodolieroci. Eksperiments notika kādā lekšmongolijas autonomā rajona tuksnesī. Trīs dienas vēlāk Kolombo noslēdzās Indijas, Ķīnas, Padomju Savienības un ASV ārlietu ministru vietnieku sanāksme, kurā tika paziņots, ka pastāv iespēja sasaukt ieinteresēto valstu apspriedi, lai visaugstākā līmenī kompleksi aplūkotu Tālo Austrumu jautājumu.
«Japānas problēma» atsaucās pat tik tālās valstīs kā Brazīlija. Tur agrāko japāņu ieceļotāju vidū pēkšņi uzradās revanšistu grupiņas, kas palaida baumas, ka Japānas karaspēks beidzot iebruks Brazīlijā. Un tad gluži negaidīti satraucās arī Dienvidrietumāfrika…
ANO speciālās komitejas priekšsēdētājs Mbajo uz dažām minūtēm aizgāja no apspriedes, kas ilga jau gandrīz astoņas stundas, lai satiktos ar Zambijas pārstāvniecības padomnieku Kitovas kungu. Abi bija iepazinušies, apspriežot Tanzānijas dzelzceļa būves projektu.
— Nepatīkamas komplikācijas… — padomnieks Kitova paziņoja, vedot Mbajo uz halles tālāko stūri. — Saņemtas ziņas, ka Dienvidāfrikas Republika slepeni iesūta Namībijā bruņotas vienības…
— Vai tiešām mūsu nodomi būtu izpausti? — priekšsēdētājs cieši saknieba pilnīgās lūpas. — Nevar būt. Pat Namībijas problēmu padomē neviens nav iepazīstināts ar šo plānu… Var pieļaut tikai vienu variantu — kad pēc Ģenerālās Asamblejas lēmuma uzsāka darbu speciālā komiteja, Dienvidāfrikas valdība vienkārši būs uzminējusi šādu varbūtību.
Namībija, kuru kādreiz sauca par Dienvidrietum- āfriku, bijusī vācu kolonija, kas ziemeļos robežojās ar Angolu, austrumos ar Zambiju un Botsvanu, bet dienvidos ar Dienvidāfrikas Republiku, pēc pirmā pasaules kara saskaņā ar Tautu Savienības lēmumu kļuva par Dienvidāfrikas Republikas mandāta teritoriju. Pēc otrā pasaules kara, kad pastiprinājās Āfrikas koloniju atbrīvošanās kustība, Ģenerālā Asambleja nolēma, ka šai teritorijai ne vēlāk kā 1968. gadā jāpiešķir pilnīga neatkarība. Bet Dienvidāfrikas Republika nepiekrita šim lēmumam un sāka pat ierobežot vietējo iedzīvotāju autonomiju. 1971. gada jūnijā Starptautiskā tiesa Hāgā pieņēma lēmumu, ka Dienvidāfrikas Republikas klātbūtne Namībijā ir nelikumīga, bet DĀR, atsaucoties uz savām mantiskajām tiesībām, turpināja palikt tās teritorijā. Un tad ANO, balstoties uz mandātu, kas tai deva tiesības pārvaldīt Namībiju, nosūtīja uz turieni savu ģenerālkomisāru. Tā Namībijā sākās divvaldība.