Pēc Ģenerālās Asamblejas lēmuma Zambija, kas bija Dienvidāfrikas nacionālās atbrīvošanās kustības atbalsta punkts, kopā ar kaimiņvalsti Tanzāniju izstrādāja plānu par liela skaita japāņu bēgļu, apgādājot tos ar ANO «aizsargrakstiem», pārcelšanu uz Namībiju, kas de iure skaitījās ANO mandāta teritorija. Ar šo plānu cerēja trāpīt diviem zaķiem uzreiz — izpildīt humānu pienākumu un reizē ar to nodrošināt jaunattīstības valsti ar augsti kvalificētiem tehniskiem speciālistiem …
— Manuprāt, jautājums nekavējoši jāapspriež mūsu padomē,. — priekšsēdētājs Mbajo ierosināja. — Tajā pašā laikā mēs centīsimies uzņemt to mūsu komitejas sēdes darba kārtībā. Un, lai tur vai kas, iztirzāsim šo lietu kopā ar ģenerālsekretāru.
Pēkšņi hallē izcēlās liels troksnis. Cilvēki steidzīgi devās uz izeju.
— Vai kas noticis? — Mbajo kungs jautāja garām ejošam kalpotājam.
— Sešos CBS sāks translāciju caur kosmosu, — tas neapstājoties paskaidroja. — Tiešā pārraide no Japānas. Notikumu vietā komentārus sniegs pats Eds Horkinss. Saka, ka būšot vienreizējs skats …
— Iesim? — Kitova arī paspēra dažus soļus uz to pusi, kur aizgāja visi citi.
— Uzgaidiet, — Mbajo milzīgā roka satvēra padomnieka piedurkni. — Palūkojieties…
Halles stūrī, uz kuru norādīja priekšsēdētājs, viņš ieraudzīja nelielu, pavecu austrumnieciska izskata kungu ar pussirmu galvu, kas, novērsies no ārā plūstošās cilvēku straumes, raudzījās Ņujorkas asinssar- kanajā saulrietā. Viņa pleci bija bezspēcīgi nolaisti, rokā trīcēja brilles. Vīrietis izvilka no kabatas mutautiņu un pielika to pie acīm.
— Misters Nodzaki no Japānas, mūsu speciālās komitejas īpašais loceklis… — Mbajo teica klusinātā, afrikāņiem raksturīgā zemā balsī. — Iedomājieties sevi viņa stāvoklī! Grimst viņa dzimtā zeme. Teritorija, kurā no paaudzes uz paaudzi dzīvojuši viņa tēvi un tēvu tēvi. Izgaisīs Japānas kalni, upes, džungļi un stepes, kur dus senču gari… Viss pazudīs… Gan mājdzīvnieki, gan putni, gan plēsīgie zvēri… Mājas, ciemati, Tokija, senču kapi… arī pērtiķi un nīlzirgi…
— Vai tad Japānā ir pērtiķi un nīlzirgi? — padomnieks Kitova norūca, taču viņa tonī nebija ironijas. Balss skanēja skumji un līdzjūtīgi.
— 3im vecajam sirmgalvim grūti. Tas ir saprotams, — Mbajo teica, uzliekot roku padomniekam uz pleca. — Viņa tautieši patlaban skraida, meklējot glābiņu drošākā vietā, gaidot, kad sitīs viņu stunda… Mātes, bērni… Bet viņam jānoraugās uz to visu, sēžot ērtā telpā šajā klusajā un mierīgajā pilsētā… Jāskatās, kā viss, kas viņam tuvs, iet bojā, jāskatās, kā šīs ainas mijas ar komercreklāmu …
— Jums taisnība… — Kitova piekrita. — Televizors ir kaste, kas derīga izklaidēšanai. Kinofilmas, komēdijas — tas ir labi, bet vai vajadzētu tiešās pārraides no traģisku notikumu vietām?… Mūsu valsti pat radies jautājums, vai televīzijā būtu jārāda prezidenta uzstāšanās un runas. Risinās diskusija, vai pilsoņi spej pilnā mērā uztvert valsts galvas vēstījumus tautai, ja viņš griežas pie klausītājiem no televizoru ekrāna…
— Pieiesim pie viņa, — priekšsēdētājs, pamanījis, ka vecais Nodzaki iebāž kabatā mutautiņu, pavilka padomnieku aiz piedurknes. — Tikai bez mierinājumiem. Viņš ir īsts vīrietis. Pajautāsim, ko viņš domā par mūsu projektu.
Piegājuši pie vecā vīra, viņi sadzirdēja balsis, kas atskanēja no gaiteņa:
— Kāda vieta pašreiz grimst?
— Labi nesapratu, bet laikam teica, ka Sikoku sala…
SESTĀ NODAĻA JAPĀNA GRIMST
1.
Pirmo milzīgo triecienu Kinki apgabals saņēma trīsdesmitā aprīļa rītā pulksten piecos un vienpadsmit minūtēs. Šajā dienā pirmo reizi seismisko novērojumu vēsturē Atlantijas okeāna rietumu sektorā tika reģistrēts jauns zemestrīces veids, kuru nosauca par «zemestrīci ar superplašu epicentru».
Aprīļa beigas.. Šis laiks Japānā pazīstams kā «zelta nedēļa», kad cilvēki cenšas nokļūt tuvāk dabai un saulei. Tie lielās grupās dodas ārā no pilsētām, pēc iespējas tālāk prom. Prieks un līksme sit augstu vilni. Tā bijis no gada gadā, tā bija arī pērn … bet šogad…
Galvas nokāruši, no bailēm un izsalkuma novārguši bāli cilvēki nepārtrauktā straumē plūda pa ceļiem, nesot uz muguras zīdaiņus, pie rokām turot vecākos bērnus, stiepjot līdzi savu iedzīvi — cik nu katrs spēja panest. Viņi gāja uz pulcēšanās vietām. Izmantot personiskās mašīnas bija aizliegts. Bēgļus organizēti pārvadāja nelielos kuģos, pa dzelzceļiem, autobusos, kravas automašīnās un taksometros. Transporta līdzekļi darbojās gan dienu, gan nakti, nogādājot evakuējamos no sapulcēšanās punktiem uz lidlaukiem vai jūras ostām. Bet zeme drebēja un trīcēja. Sabruka ieži un veseli kalni, noslīdeņi aizsprostoja upes, sabrukušie nami aizbēra ielas. Daudzās vietās vēl darbojās spēcīgi buldozeri …
No Kansaja apgabala sešu prefektūru trīsdcsmitmil- jonu iedzīvotājiem aprīļa trīsdesmit dienās ar gaisa un ūdens transportu uz ārzemēm tika evakuēti trīsarpus
miljoni. Gandrīz visas jaunās lidostas jau bija applūdušas, tādēļ vecajam Itami lidlaukam varonīgi vajadzēja uzņemties galveno slodzi. Zemestrīcēs arī tur bija cietuši skrejceļi un dispečeru radiolokators, bet, pateicoties pašaizliedzīgam trieciendarbam, kāds nebija pieredzēts kopš starptautiskās izstādes «Expo-70», līdz pirmā aprīļa rītausmai, viss tika atjaunots. Tagad lidosta varēja pieņemt arī smagās transkontinentālās lidmašīnas.
Itami sakoncentrējās viss personāls no slēgtajām Rietumjapānas lidostām, tādēļ, sākot ar trešo aprīli, varēja ieviest diennakts darba režīmu. Katru dienu lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās skaits sasniedza piecus simtus.
Evakuācijas plāns pa jūras ceļiem netika izpildīts. Piestātnes cita pēc citas izstājās no ierindas. Sēsties kuģos vajadzēja atklātā jūrā. Osakas Konohana un Taisjo rajoni pilnīgi pazuda zem ūdens, Bentenas piestātne arī nogrima jūras dibenā, tādēļ nācās izmantot Adzi un Sinjodogavas upju augšteces krastus un Sakai ostu. Hjogo prefektūrā lietojama vairs bija tikai vecā Kobes osta, bet pie pārējiem muliņiern izdevās izveidot peldošas piestātnes. Sevišķi stipri cietušas bija Vakajamas un Mies prefektūru ostas, no kuru caurlaides spējām bija palikusi labi ja desmitā daļa. Un tomēr bēgļu iesēšanās kuģos netika pārtraukta ne dienu, ne nakti. Talkā nāca pašaizsardzības spēku un amerikāņu flotes desantkuģi, plakandibena rūdas kuģi un pat piepūšamās laivas. Izmantoja it visu jūras piekrasti un vēl daudzu upju grīvas. Tā mēneša laikā izdevās izvest trīs miljonus un divi simti tūkstošus cilvēku. Sis skaitlis bija diezgan tuvs ieplānotai normai. Uzskatīja, ka desmit mēnešu laikā Kinki apgabals tiks galā ar nosprausto uzdevumu. Un Kinki evakuācijas štābs turpināja strādāt ar neatslābstošu enerģiju, lai maijā sasniegtu vēl lielākus rādītājus un turpmāk ik mēnesi varētu pārcelt piecus miljonus bēgļu. Kinki štābam bija uzdots evakuēt arī daļu Okajamas un Tokusimas prefektūru iedzīvotāju. Tādēļ štābs, paredzot, ka jūnija lietu laikā samazināsies gaisa pārvadājumi, bet augusta un septembra taifūnu periodā saruks visu veidu transporta līdzekļu reisi, atlikušajos mēnešos nolēma krasi palielināt evakuējamo skaitu.