Trīsdesmitajā aprīlī — tāpat kā visās citās dienās — cilvēki, kas bija sagaidījuši savu kārtu doties ceļā, bariem plūda uz lidlaukiem un ostām. Bet tie, kam rinda vēl nebija pienākusi, gulēja nemiera pilnā miegā, sagatavojuši pašu nepieciešamāko ārkārtējas evakuācijas gadījumam.
Osakas lidostā cits pēc cita piebrauca lieli autobusi un kravas automašīnas. Cilvēki klusēdami kāpa ārā, klusēdami stājās garu garā rindā, piereģistrējās un, tāpat klusēdami, pazuda lidostas ēkā. Zīdaiņi mierīgi gulēja mātēm uz muguras, un tikai nedaudz vecāki bērni priecājās, it kā dodamies rotaļās.
Līdzīgi skati bija vērojami Kobes ostā, pie Majas mola un pie ūdenī iegrimušajām Mikages, Uodzaki un Asijas piestātnēm, Jodo, Adzi un Kidzu upju lejtecē, kā arī Sakai ostā. Bēgļi kāpa Japānas, Amerikas, Austrālijas, Holandes, Anglijas, Grieķijas, Panamas, Libē- rijas, Zviedrijas un citu valstu pasažieru un preču kuģos, starp kuriem bija arī steidzīgi pārbūvēti ogļu un rūdu vedēji. Konteineru kuģos konteineru vietā krāva kapsulu mājas … Izmantoja visas iespējamās piestātnes — gan stacionārās, gan peldošās. Kuģi, kas jau bija sagatavojušies iziet atklātā jūrā, nopūta stieptu, zemu svilpienu un, atstājot aiz sevis garas putu pēdas, ar priekšgalu pagriezās uz Kī jūras šauruma pusi. Starp milzīgajiem laineriem šaudījās sīki velkonīši, kuru griezīgās sirēnas burtiski saplēsa vēso rīta gaisu.
Pulksten piecos un desmit minūtēs Osakas lidostā no dienvidrietumu puses sāka nolaisties aviokompānijas «Sabena» lidmašīna «Boeing-707». Iegājusi radio- bākas zonā, tā nolieca aizspārņus, izlaida šasiju un, laižoties arvien zemāk, tuvojās skrejceļam B.
Ziemeļrietumos virs Roko kalniem griezās tikko gaisā pacēlusies Holandes Karaliskās Aviācijas lidmašīna «DC-8-62». «Kabatā» pie skrejceļa savu kārtu gaidīja «Pan-American» kompānijas reaktīvais milzenis, kam vajadzēja pacelties pēc «Sabena» lidmašīnas nolaišanās. Rezerves skrejceļos darbināja dzinējus ar pasažieriem pārpildītās «Ņiko» un «Lufthansa» lidmašīnas. Visā lidostā valdīja saspringta rosme.
«Sabena» lidmašīna nosēdās bez starpgadījumiem. Caur lidostas ēkas stikla durvīm bija labi redzams, kā tā līdzīgi bultai aizšāvās pa skrejceļu. Cilvēki, kas šajā
brīdī lūkojās ārā pa logiem, caur tumšo mākoņu spraugām ieraudzīja izšaujamies žilbinoši baltu gaismu.
Kobē, Majā un uz kuģiem, kas atradās starp Osaku un Kobi, šo spilgto uzliesmojumu varēja saskatīt vēl skaidrāk. Pāri visam dienvidu apvārsnim no austrumiem uz rietumiem pārskrēja ugunīga šautra. Nākošā acumirklī tā pārvērtās liesmojošā segā, kas pārklāja visu debess jumolu. Uz tās fona skaidri iezīmējās Kongo, Kacuragi un Ņidzjo kalnu silueti.
Bija saskatāmi pat tālo Kisjū, Sikoku un Avadzi salu kalnu stāvi. Spilgto liesmu segu vietumis pāršķēla zaļganas un violetas lauztas līkloču svītras. Liesmojošā seģene trīskārt noplanēja no austrumiem uz rietumiem un atpakaļ. Cilvēki piestātnēs un uz kuģiem sāka uztraukties.
Asijas ostā bija noenkurojies kuģis «Osumi-maru» — preču un pasažieru kuģis, kura tilpums pārsniedza divdesmit sešus tūkstošus tonnu. Kapteinis uzkāpa uz tiltiņa un, noklausījies sargmatroža ziņojumu, skaļi nožāvājās. Tajā brīdī uz klāja kāds iekliedzās. Kapteinis uzmeta skatienu debesīm un tūdaļ metas pie sirēnas pogas.
— Iedarbināt dzinējus! — viņš uzkliedza dežurējošajam virsniekam. — Gatavoties steidzīgai evakuācijai!
Dežurants sazinajas ar mašintelpu.
— Kā ar pasažieriem? Cik viņu vēl ir palicis? — kapteinis griezās pie sava palīga, kas atskrēja tūdaļ pēc trauksmes signāla.
— Vēl kādi divi simti. Visi jau sabraukuši krastā.
— Nozīmējiet viņiem palīgā matrožus. Ātrāk! Pēc piecām minūtēm pacelt trapus. Steidzīgi dodamies jūrā. Pasauciet radistu! Lai paziņo navigācijas nodaļai, ka ejam prom. Ieslēgt visas sirēnas! Paziņojiet arī citiem kuģiem! Evakuējamies atklātā jūrā!
— Bet ko paziņot? — palīgs mirkškināja acis.
— Muļķis! Cunami! Tūlīt būs klāt!
Padzirdējuši «Osumi-maru» trauksmes signālus, pasažieri izbailēs sastinga. Kuģa komanda šaudījās uz visām pusēm, auroja megafoni un reproduktori, dobji dunēja gongi. Nogranda pirmais grūdiens. Iekliedzās pasažieri, kas bija sapulcējušies uz peldošās piestātnes,
jo ostas ēka bija applūdusi jau līdz otrajam stāvam. Vairāki cilvēki, zaudējuši līdzsvaru, iekrita jūrā.
Uz kuģa tiltiņa atskanēja signāls palaist dzinējus.
— Sagatavoties tauvu atlaišanai! — kapteinis pavēlēja dežurantam. — Labi, ka mums ir dīzeļi… Ar turbīnām nepagūtu …
«Osumi-maru» sirēna pāršķēla tumšās debesis kā plēsīga zvēra rēciens. Paķēris megafonu, kapteinis kliedza uz piestātnes pusi:
— Glābiet tos, kas iekrita ūdenī. Vēl paspēsit. Drīz sekos otrais grūdiens. Neceliet paniku. Sakāpiet kuģi mierīgi! — un, pagriezies pret klāju, pavēlēja: — Paziņot uz pakaļgalu, lai sagatavojas tauvu atlaišanai! …
Osakas lidostā «Pan-American» aviokompānijas «Boeing-747», uzņēmis četri simti deviņdesmit pasažierus, izbrauca uz skrejceļa. Visi četri motori darbojās pilnā spēkā, milzīgais trīssimt piecdesmit tonnu smagais korpuss sīki vibrēja. Un tad pēkšņi uzbruka pirmais vilnis. Dispečeru tornī vertikālās svārstības uzsvieda gaisā un apgāza glāzes, nodzisa vairākas spuldzes.
— Zemestrīce! — kāds iekliedzās. — Apturiet «Pan- American» 107. reisu! Tas tūlīt celsies!
«Boeing» ātrums jau pārsniedza simtdivdesmit kilometru stundā. Dežurējošais dispečers caur šķindošām logu rūtīm nobālis skatījās, kā palēkdamās skrien milzīgā lidmašīna un, sakodis zobus, ar delnu aizsedza mikrofonu.
Kāds šausmās sašķobītu seju pieskrēja viņam klāt un, cenzdamies atņemt mikrofonu, kliedza:
— Apturēt! Kas tev lēcies? Ātrāk!
Bet dežurants, sargādams mikrofonu, rupji atgrūda kārtības traucētāju. Šis dispečers agrāķ bija strādājis Hanedas lidostā. Viņš atradās tur arī lielās zemestrīces laikā un labi redzēja, kas notiek ar tik tikko nolaidušos lidmašīnu. Vēlāk viņš ne vienu reizi vien bija pieredzējis zemestrīces Tokijā un iemācījies tīri intuitīvi izjust šīs dabas katastrofas raksturu un gaitu. Ja tagad dotu pavēli, lidmašīna, iespējams, apstātos trīs kilometru garā skrejceļa pašā galā. Un ja nu tieši tajā brīdī uznāk otrais, šoreiz horizontālais vilnis? Bet lidmašīna vēl arvien kāpināja ātrumu. Simts piecdesmit kilometru… simts septiņdesmit… Lainera korpuss sāka lēkāt, un riteņi brīžiem jau atrāvās no zemes.
«Ak, dievs!» čukstēja dispečers, kas nekad nebija ticējis nekādiem dieviem. Viņš iztēlojās pilotu patlaban ar acīm cieši urbjamies skrejceļa galā, kas strauji tuvojās. Gan lidmašīnas komandieris, gan palīgs droši vien pamanījuši, cik neparasti tiek svaidīts gaisa kuģis. Viss būs atkarīgs no viņu lēmuma, kas jāpieņem dažu sekunžu laikā. Skrejceļa lente drīz beigsies, un tad kaut ko izmainīt būs par vēlu.
— Celies gaisā! — pie sevis iesaucās dispečers, no galvas līdz kājām pārklājies ar aukstiem sviedriem. — Bēdz debesīs! Uz zemes drīz sāksies drausmīgs posts!
— Aiziet! — kāds iekliedzās.
Noslaucījis no sejas sviedru lāses, dispečers paraudzījās uz skrejceļa galu. Sākumā no zemes atrāvās priekšējie riteņi, tad sešpadsmit galvenie.
— Runā dispečerdienests… Visam lidmašīnām, kas atrodas lidostā! — Pārliecinājies, ka reaktīvais milzenis jau atrodas gaisā, dispečers ieslēdza mikrofonu un aizsmakušā balsī nodeva rīkojumu: — Ārkārtējais stāvoklis. Visām mašīnām izslēgt dzinējus! Gaidāma zemestrīce! — un nespēkā noslīdēja no krēsla.