— Nomaini mani, — viņš teica darbabiedram, kas palīdzēja piecelties. — Labāk slēgt lidostu. Lidmašīnas nepieņemt. Lai lido prom. Te notiks kaut kas šausmīgs …
Pirmā, vertikālā viļņa svārstības sāka jau norimt, kad zeme atkal iedūcās — sākās otrais vilnis, šoreiz horizontālais. Likās, ka dispečeru tornis šūpojas uz milzīga rotējoša diska. Dispečera palīga balss, kas nepārtraukti brīdināja gaisā esošās lidmašīnas, noslāpa dārdoņā un vaimanās.
Šai drausmīgajai, septiņas balles stiprajai zemestrīcei, kas uzbruka Honsjū salas Kinki apgabalam, visai Sikoku salai un Kjūsjū salas centrālai daļai, bija vairāki epicentri — Ise līcī, Kitajamas upes augštecē, Kī jūras šaurumā, Tosas līcī, Bungo jūras šaurumā un Mijadzaki prefektūrā Kobajasi tuvumā. Zemestrīču vēsturē šāda parādība nebija novērota. Sākumā visi speciālisti, kas apkopoja seismisko staciju datus, jutās ārkārtīgi pārsteigti — epicentrs likās pārāk izplūdis. Un tikai vēlāk noskaidrojās, ka šīs zemestrīces epicentri iedarbojušies sešsimt kilometru garā, gandrīz taisnā līnijā no Ise līča līdz Kjūsjū dienvidu daļai. Acīmredzot pirmā epicentra uzliesmojums izraisījis īstu ķēdes reakciju.
Epicentri atradās virs Centrālā tektoniskā rajona līnijas, kas sākas Simas pussalā, šķērso Kī pussalas vidusdaļu, virzās tālāk no austrumiem uz rietumiem pāri Sikoku salai un beidzas Kjūsjū salā. Kļuva skaidrs, ka šī parādība ir turpinājums tām šausmīgajām izmaiņām, kas notiek Zemes garozā.
Zemestrīce izraisīja Kī pussalā Kinogavas upes un Sikoku salā Josino upes krastu vertikālu novirzi par vairāk nekā desmit metriem. Tā rezultātā gar šī nomata robežu Kī un Sikoku kalnu masīvu dienvidu daļas pārvietojās par trim metriem uz dienvidiem, bet ziemeļu daļa — par desmit un pat vairāk metriem uz austrumiem.
Milzīgā nomata līnija bija skaidri redzama no Araihamas Sikoku salā līdz Mies prefektūras Ises pilsētai. Protams, ka gandrīz visi tilti pār Kinogavas un Josino upēm sabruka vai kļuva nelietojami. Uz Takami kalna pārejas un Kuņimi kalna pie Naras un Mies, kā arī uz Sasagadakes smailes un Omori kalna Sikoku grēdā notika nogruvumi. Vietumis kalni pāršķēlās un pilnīgi izmainīja savas kontūras.
Arī abu upju gultnes izmainījās līdz nepazīšanai. Dažās vietās ūdens pilnīgi izzuda, citur upes kā lielos plūdos piepildījās ar jūras ūdeni. Krastiem nobrūkot, izveidojās dabiski aizsprosti, bet mākslīgo dambju sabrukums izraisīja plūdus lejtecēs. Naruto jūras šauruma dibenā arī laikam bija notikušas izmaiņas — tā platums pieauga par vairākiem simtiem metru un gandrīz pilnīgi izzuda vērpetes.
Tūdaļ pēc zemestrīces šajās vietās parādījās cunami, kura augstums sasniedza turpat vai desmit metrus. Stipri cieta gandrīz visas piekrastes pilsētas. Ievērojami sabojāti bija krastā izsviestie kuģi. Bojā gājušo un bez vēsts pazudušo cilvēku skaits sasniedza apmēram divus miljonus. Sevišķi daudz upuru bija starp evakuējamiem Osakas un Tosas līču rajonos, kā arī Mijadzaki piekrastē, kur zemestrīce pārsteidza cilvēkus tieši tajā brīdī, kad viņi kāpa kuģos.
Visdrausmīgākie postījumi tika nodarīti tieši tur, kur pāri vēlās cunami. Četrpadsmit metru augsts vilnis uzbruka Avadzi salas dienvidu piekrastei, Kisjū pussalas Kādas pilsētai un Sikoku salas Naruto pilsētai. Pēc cunami Tomogasimā, Kadā, Jurā, Fukurā un Naruto virs zemes vairs nebija palicis gandrīz nekas. Vakajamas un Tokusimas pilsētu lielāko daļu pilnīgi aizskaloja, bet no tiem rajoniem, kas nebija galīgi sagrauti, jūras ūdens neatkāpās, bet turējās metru augsta līmenī. Visas cietušās pilsētas vienkārši nespēja uzskaitīt. No satiksmes līniju tīkla bija palikušas tikai drupas. Vēl vairāk — šīs zemestrīces, pareizāk sakot, Zemes garozas kataklizmas rezultātā vairs nebija lietojama gandrīz neviena osta, ne lidlauks.
Šo Centrālā tektoniskā rajona neparasto zemestrīci no sākuma līdz beigām novēroja amerikāņu apdzīvotā orbitālā laboratorija MOL-3, kuras komandas sastāvā ietilpa četri cilvēki. Šis mākslīgais Zemes pavadonis, kas dažas dienas pirms zemestrīces tika palaists sešdesmit grādu leņķī pret ekvatoru, šķērsoja Japānas salas no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem. Laboratorijas galvenais uzdevums bija novērot izmaiņas Zemes garozā apkārt Japānai.
Atstājusi aiz sevis Klusā okeāna ziemeļu daļu, A40L-3 simtdivdesmit kilometru augstumā lidoja pāri Japānai pretī Dienvidaustrumāzijai, ko vēl klāja pinns- ausmas krēsla. Ciklons, kas virzījās no Japānas jūras puses, ietina Japānas krastus mākoņos — aiz pelēkas segas jau bija paslēpušies Kinki apgabals, Centrālā apgabala ziemeļu daļa, Seto iekšējā jūra. Bet Kī pussalas dienvidu daļa, Sikoku salas Muroto un Asidzuri zemesragi, kā arī Kjūsjū salas dienvidu gals vēl vīdēja māķoņu spraugās. Iestādījis dažādus fotoaparātus un mērīšanas iekārtas pret lejā peldošo salu grēdu, apkalpes dežurējošais loceklis uzticēja visu šo aparatūru automātikai. Divi astronauti gulēja, bet trešais, cieši piekļāvies iluminatoram, binoklī aplūkoja Fudzi kalnu, kas bija pārpārēm izmainījis savas kontūras un pēc lielā sprādziens, vēl arvien kūpēja. Novērotāja uzmanību piesaistīja arī citi Centrālās kalnu grēdas vulkāni, jo virs tiem virmoja liesmu mēles. Kad laboratorija šķērsoja Ensjū atklāto jūru, redzamība pasliktinājās, jo rīta saules stari krita uz zemi slīpi lidojuma virzienā. Nolicis binokli pie malas, astronauts ieslēdza krāsu noktovizoru ar teleobjektīvu.
Kad uz ekrāna parādījās kontrastains krāsu attēls, viņš kādu brīdi ar izbrīnu to vēroja, tad pieskārās dežuranta plecam.
— Paklau! Rietumjapānā kaut kas nav kārtībā!
Uz ekrāna bija redzams apvidus reljefs no Ises līča līdz Kī pussalas dienvidu galam. Dežurants turpat no vietas paplašināja noktovizora skatu, vienlaicīgi nospiežot videomagnetofona kameras pogu.
— Kas notiek? — miegainā balsī jautāja trešais no savas gultas.
— Nav saprotams, — dežurants atbildēja. — Uzmodini Petu. Palīdziet. Re, kā mainās jūras krāsa!
Pets piecēlās no gultas un sāka regulēt noktovizora kontrastainību. Uz zaļimelnās jūras virsmas mirgoja kaut kādi zilgani traipi. Tie ātri pārvietojās vienlaicīgi divos virzienos — uz austrumiem un rietumiem. Aizpeldējuši garām Kisjū pussalai, tie sasniedza Muroto zemesragu, kas pašreiz parādījās ekrāna stūrī, un paplašinājās Klusā okeāna virzienā. Tad šie traipi izplūda un to vietā parādījās pretējā virzienā peldoši diezgan spilgti zili punkti.
— Strādājiet ar sešpadsmitmilimetru kameru! — izmeta dežurants, nospiežot nepārtrauktas darbības automātiskā fotoaparāta slēdzi. — Fotografējiet gan ar krāsu, gan melnbalto filmu. Bet tu, Džimij, novēro caur iluminatoru.
Visi četri reizē metās pie dažādām iekārtām. Automātiskās ierīces darbojās bez mitas, bet ar tām notika kaut kas savāds.
— Kaut kas traks! — iekliedzās Pets, cenzdamies steidzīgi noregulēt aparatūru. Bultas šaudījās pie sarkanajām svītrām. — Magnitometrs un gravitometrs galīgi prātu zaudējuši. Bil, vai neizsaukt virsūdens staciju?
— Jā. Zem mums atrodas «Lafayette». Brīdini to, lai netuvojas krastam.
— Oho! — iekliedzās tas, kas vēroja ar binokli. — Sācies! Japāna plīst pušu.
Bils cieši vēroja noktovizora ekrānu, dežurants nenolaida acis no aparātiem, kas bija izvietoti uz laboratorijas grīdas. Pets, kas gribēja sazināties ar «La- fayette», paķēra binokli un, ar kāju atgrūdies, aizpeldēja pie iluminatora.
Katrs savā redzes laukā viņi vēroja vienu un to pašu ainu. Sikoku salas dienvidu daļas un Kī pussalas kontūras, kas bija skaidri redzamas mākoņu spraugās, pēkšņi nodrebēja un sāka deformēties. Uz spilgti zilā$ jūras virsmas parādījās sīki bāli traipiņi. To skaits pieauga, un tie visi nostājās vienā līnijā, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem. Pāri jūras virsmai, it kā no negaidīta trieciena, pārskrēja ņirbu vilnīši, un tad ap vairākiem traipiem ļoti lēni sāka celties tumši viļņi.