Zemestrīce un cunami ar tiem sekojošiem nogruvumiem un augsnes iegrimšanu, liekas, pēkšņi atdeva senlaicīgo izskatu mūsdienu trīsmiljonu pilsētai un visai
Osakas provincei ar tas septiņiem miljoniem iedzīvotāju.
Kādreiz, pirms trīstūkstoš gadiem, tagadējas Osakas vietā virs ūdens pacēlās tikai Kaminači pakalns, ap kuru skalojās seklā Osakas līča viļņi. Jamato upe, kas sākas ieplakā ar tādu pašu nosaukumu, pēdējā laikā tecēja uz rietumiem un Sakai pilsētas ziemeļu daļā ieplūda Osakas līcī. Bet līdz sešpadsmitajam gadsimtam, pirms lielfeodālis Tojotomi Hidejosi[26], būvējot Osakas pili, bija izmainījis šīs upes plūdumu, tā tecēja pa Kavači līdzenumu starp Ikomas augstieni un Kaminači pakalnu, ieplūda Jodogavas upes grīvā un tikai lielu plūdu laikā nesa savus ūdeņus uz Sakai pilsētas pusi. Tajos gados Jodogava Kavači līdzenumā veidoja daudzus ezerus un purvus, bet paisuma laikā jūras ūdeņi pa to nokļuva tālu uz dienvidiem. Ikomas augstienes pakājē, līdz kurienei senāk varēja nokļūt ar kuģi, braucot pret Jodogavas straumi, vēl tagad var atrast jūras gliemežu kaudzes.
Vēlākajos gados Jamato upes pali sanesa Kavači līdzenumā arvien vairāk māla un smilts, un Jodogavas upes grīvā izveidojās milzīgs smilšu sēklis, bet dažus citus rajonus nosusināja jau Tojotomi Hidejosi valdīšanas gados. Tā radās mūsdienu Osakas zeme ar tās neskaitāmiem ūdens ceļiem.
Bet tagad likās, ka laiks pēkšņi atgriezies par divtūkstoš gadiem atpakaļ. No Osakas bija palicis pāri vairs tikai Kaminači pakalns, visi pārējie rajoni nogrimuši drūmi melnā ūdenī. Ikutamas parka ziemeļu daļā, blakus Takacu templim, kur, kā stāsta teika, reiz laivā atpeldējis imperators Nintoku, lai nodibinātu šeit pilsētu, vāļājās austeru zvejotāju laiva ar nojumi — acīmredzot to izmetusi pretējā virzienā plūstošā Do- tombori upe. Gandrīz visas ielas pilsētas līdzenuma daļā bija applūdušas. Augstākās vietās duļķainais ūdens skalojās ap ēku otro stāvu, bet zemākos kvartālos — ap trešo un ceturto stāvu logiem. Uz nesen sabūvēto daudzstāvu debesskrāpju plakanajiem jumtiem drūzmējās cilvēki, kam bija palaimējies izglābties no bojāejas. Viņi kaut ko uzbudināti klaigāja un vicināja rokas nopakaļ pāri viņu galvām aizlidojošai lidmašīnai. Vairākām augstceltnēm bija nobīdījušies pamati, un nu tās stāvēja, sasvērušās uz sāniem. Apkārt ēkām starp tukšām kastēm un visādiem atkritumiem peldēja līķi. Bet tur, kur bija izveidojušies automašīnu sastrēgumi, ūdens burbuļoja un putoja kā upes straujtecē.
Transporta kustība bija iespējama tikai pa atsevišķām vēl nesabrukušām estakādēm.
— Evakuācijas punkts laikam būs jāpārceļ uz Senri augstieni… — Nakada nomurmināja. — Sazinieties ar D3, lai izsaka savas domas šajā jautājumā. Es domāju, ka bijušās «Expo-70» izstādes teritorijā varēs nolaisties smagie helikopteri un lidmašīnas STOL, kurām nav vajadzīgs garš skrejceļš. Kaut gan tām labāk būtu izmantot Saigoku šoseju … Parunājiet ar D3, lai viņi painformē evakuācijas komisiju un uzzina tās nostāju. Pie reizes pajautājiet, kādus zaudējumus zemestrīce nodarījusi D3.
Radists ilgi pūlējās nodibināt sakarus ar D3, kas atradās Centrālā apgabala pašaizsardzības sauszemes spēku pavēlniecības štābā. Beidzot D3 atsaucās. Dzirdamība bija slikta, kaut ko tomēr varēja sadzirdēt. Zemestrīce uz ceļiem bija izveidojusi plaisas, pārplūdinājusi Kojas ezeru. Pašaizsardzības spēku Itami galvenajā inspekcijā saskrējuši bēgļi, daudzi gandrīz tuvu ārprātam. Uzbrukuši pašaizsardzības jūras spēku helikopteram, kas ieradies no Maidzuru, un sadragājuši to burtiski sīkās druskās. Kāds jauniņš karavīrs, nespēdams savaldīties, atklājis uguni.
— Ko tas nozīmē — atklājis uguni? Šāvis uz cilvēkiem? — Nakada, piecēlies no krēsla, platām acīm lūkojās radistā.
— Nē, laikam gaisā… — atbildēja pārsteigtais sakarnieks, nervozi grozīdams uztvērēja regulatorus.
— Par to pūlis piekāvis divus karavīrus, viņi smagi ievainoti… Nē, viens jau miris …
— Sist! — Nakada skaļi iekliedzās un trieca dūri pa galdu. — Sist! Pārraidi komandierim… Ne jau pūli… Karavīrus! Visus pēc kārtas… Tā arī pasaki virsniekam … Lai zina, kā uzvesties …
— Neuztraucieties! — Jukinaga uzlika roku Naka- dam uz pleca, cenzdamies viņu nosēdināt krēslā. — Es jūs lūdzu, nomierinieties! Gan jau viņi tur paši tiks galā…
Cauri uzbāzīgajai radiosignālu pīkstēšanai izskanēja steidzīgā izsaukuma zummers. Šī pavēlošā skaņa, kas parasti visus sacēla kājās, šoreiz izlikās klusa. Uz krāsainās Japānas kartes mozaīkas iedegās trīs koši salkani punkti — visi Centrālā apgabala ziemeļos.
— No Macumoto… Norikuras smailes eksplozija… Sācies izvirdums Jakidakes un Fudogadakes virsotnēs … — teica radists, pieņēmis steidzošo ziņojumu. — Pulksten septiņos un četrdesmit piecās minūtēs… No Nagano… Eksplozija Takacumas kalna rajonā… Rietumu nogāzē tvaika izplūdums… Pulksten astoņos un trijās minūtēs.
— Takacumas kalnā? — Jukinaga pārjautāja galīgā neizpratnē.
— Kaut kā neparedzēti ātri… — Nakada uzmeta acis kartei. — Mēs, protams, zinājām, ka sāksies arī tur, bet… Lielā lūzuma abās pusēs… gar Itoi upi… Horizontālā nobīde sasniegusi gandrīz divdesmit metrus… Iedzīvotāji no turienes laikam jau evakuēti…
— Bet… — Jukinaga izklaidīgi lūkojās sarkanajās mirguļojošajās uguntiņās dzimtās zemes kartē, — tas var izraisīt…
Atkal iedūcās zummers. Uz kartes — šoreiz Ziemeļaustrumu apgabalā — iedegās divas sarkanas uguntiņas.
— Ziņo no Moriokas. >. sācies izvirdums Ivate kalnā un Komagadakes smailē arī… — klusi teica radists.
Jukinaga sastinga paneļa priekšā, it kā nekā nebūtu dzirdējis.
Krāsainā, zaigojošā Japānas salu karte viņam atgādināja izplūdušas pūķa kontūras. Centrālajā kalnu grēdā kā ļaundabīga audzēja perēkļi, brīdinot par gaidāmajiem izvirdumiem un izmaiņām Zemes garozā, pulsēja spilgti oranži traipi. Piekrastes līnija bija izmainījusies līdz nepazīšanai. Virs gaišzilās jūras visos virzienos šaudījās neskaitāmas koši sarkanas šautras, signalizējot par dziļām plaisām jūras dibenā. Izstiepusies gar Centrālo tektonisko rajonu no Kī pussalas pāri Sikoku salai kā zilisarkana rēta, brieda lielā lūzuma līnija. Dienvidrietumu salās, Kjūsjū salā, Centrālajā apgabalā un Kanto apgabala kalnainajā apvidū kā svaigi asins pilieni mirgoja spoži sarkani punkti. Arī Kanto apgabala dienvidos un virs gandrīz pilnīgi nogrimušajām Idzu salām vēl arvien neizdzisa vulkānu izvirdumus vēstošie asiņainie traipi,
Pūķis bija smagi slims.
Itin visas nezvēra ķermeņa daļas saēda nāvējošā kaite. Iekšās plosījās kvēle, viņam trūka gaisa, viņš spļāva asinis, locījās aiz sāpēm. Pūķa milzīgā miesa — visā divi tūkstoši kilometru garumā un trīssimt septiņ- dcsmittūkstoš kvadrātkilometru platībā — raustījās agonijas krampjos. Tuvojās gals. No jūras reizē ar zilganajiem viļņiem atplūda nāves ēna…
Bet Jukinagas acis vairs neredzēja Pūķi. Viņa skatiens kavējās pie viena sarkanā punkta Centrālā apgabala ziemeļos, bet domas bija pavisam tālu prom.
3.
Onodera kļuva par aculiecinieku izvirdumam Takacumas smailē, kas atradās uz Nagano un Ņiigatas prefektūru robežas mazliet uz ziemeļiem no Togakusi kalna.
Starp lielā lūzuma austrumu un rietumu malām nobīdes dēļ pāri šosejām un dzelzceļiem izveidojās desmit- inetrīgas plaisas, Itoi upes gultni pilnīgi izpostīja, Omači pilsētu pārplūdināja Kidzaki ezers, bet Janabas pilsētu un tās apkārtni — Aoki ezera ūdeņi. Augsnes temperatūra paaugstinājās, izraisot sniega kušanu Hi- das un Cikumas kalnos. Piedevām vēl nolija spēcīgas lietus gāzes, ko bija izraisījušas eksplozijas un zemestrīces. Itoi upes aizā sākās nogruvumi, bet ūdens cēlās arvien augstāk, līdz bangojošās straumes izlauza sev ceļu un izplūda uz visām pusēm.