Kad tikko samanāma straume aiznesa sev līdzi visas duļķes, acu priekšā pavērās jūras dibena skumīgi brūnais, saltais tuksnesis. Starmeši apgaismoja visu apkārtni. Gaisma bija dzelteni pelēka, kā tuksneša atblāzma, tikai tālumā vīdēja tumši zaļi toņi, kas tik raksturīgi jūras dzīlēm. Apgaismoto jūras dibena laukumu no visām pusēm ielenca bezgalīga tumsa, bet pats ūdens bija dzidrs, un tajā nebija gandrīz nekādu suspensiju, kas varētu atstarot starmešu gaismu.
«Vadacumi», pievienots jūras dibenam ar īsu ķēdi, karājās ūdenī kā nekustīgs gaisa balons. Ar sešiem spēcīgiem gaismas stariem tas bija ērti iekārtojies uz ķēdes augšējā posma. Kā jogs, kas meditācijas pozā nosēdies uz gaisā pasviesta virves gala… Milzīgs < dziļjūras klusums no visām pusēm ieskāva šo drukno satiksmes līdzekli. Kā uz tā čaulas, tā arī uz gondolas katra kvadrātcentimetra spieda astoņsimt kilogramu — astoņsimt atmosfēru. Šeit pat ūdens blīvums bija par četriem procentiem lielāks nekā parasti. Tāds kolosāls smagums gūlās uz visu zemūdens tuksneša neaptveramo platību, ko klāja lipīgu dūņu kārta. Temperatūra gondolā bija tikai divpadsmit grādi, bet ūdens kļuvis pavisam auksts — pusotra grāda. Cilvēkus gondolā tik ļoti nomāca neparastais spiediens, kas gūlās uz organiskā stikla iluminatoriem piecpadsmit centimetru diametrā, ka viņi neuzdrīkstējās pat ieklepoties.
— Tātad… — Onodera ierunājās aizsmakušā balsī. — Mēs esam dziļvagas dibenā. Dziļums septiņi tūkstoši sešsimt četrdesmit metri.
It kā viņa balss uzmodināti, abi zinātnieki sāka satraukti sačukstēties.
— Lūk, kur tās ir! — profesors rādīja ar pirkstu.
Jukinaga piekrītoši pamāja. Jūras dibenā vairākās
vietās stiepās viļņveidīgas joslas.
— Nupat no rietumiem uЈ austrumiem šeit aiztrau- kusies diezgan spēcīga dibenplūsma, — Jukinaga paskaidroja. — Bet, lūk, tur vēl palikušas vecas pēdas. Tās stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem.
— Un kas tas? — jautāja profesors. — Tāds garš, grāvim līdzīgs?
— Nav zināms, — Jukinaga pakratīja galvu.
— Varbūt kāda dzīvnieka atstātās pēdas?
— Vai jūs domājat, ka tādā dziļumā jūras dibenā dzīvo tik milzīgi gliemji? profesors Iesaucās. — Vagas platums taču ir vairāki metri!
Dibena nozibsnija īsi uzliesmojumi — gondolā vaira kas reizes ar sausu sprakšķi noklakšķēja fotoaparāta slēdzis. Profesors Tadokoro nervozi sažņaudza dūrē superjutīgu gravimetru.
— Vai varam pārvietoties šādā dziļumā? — viņš jautāja. — Lūdzu, septiņi grādi pa labi.
Onodera ieslēdza televizoru un izsvieda nedaudz balasta. Aiz iluminatoriem atkal uzvirmoja dubļu mākonis. «Vadacumi» nedaudz uzpeldēja — tik daudz, ka ķēde vienīgi nodrebēja. Ar hidroraķetes palīdzību Onodera uzmanīgi pagrieza kuģi ap ķēdi kā ap asi un minimālā ātrumā devās uz priekšu.
Cauri dubļu mākonim bija redzama gara, septiņus astoņus metrus plata iedobe. Tā atgādināja milzīga dzīvnieka vai aizripojuša kolosāla akmens bluķa pēdas.
— Skatieties, tādas ir arī tālāk, — Jukinaga teica.
— Un pie tam daudz …
— Kas tās varētu būt? — profesors Tadokoro jautāja.
— Nezinu, — Onodera pakratīja galvu. — Kaut arī man vairākas reizes gadījies nolaisties jūras ieplaku dibenā, tādas riežas redzu pirmo reizi.
Platas vagas lielā skaitā šķērsoja jūras dibenu no austrumiem uz rietumiem. Noteikt to garumu nebija iespējams, bet platums bija no četriem līdz astoņiem metriem. Izskatījās, it kā nepazīstams, milzīgs zvērs būtu saskrāpējis šo dubļu klājumu…
— Varbūt tas ir saistīts ar gravitārām izmaiņām? — Jukinaga izteica savu hipotēzi.
— Grūti spriest, — Tadokoro joprojām grozīja rokās kinokameru. — Pasekosim mazliet?
Onodera klusējot pavilka stūri uz augšu. Tūdaļ no- granda spēcīgs-trieciens pret gondolu.
— Kas noticis? — profesors jautāja.
— Nezinu. Ūdenī vibrācija, — Onodera atsaucās, vērojot mēraparātus.
Virs galvas atskanēja signāls no pludiņa. Un atkal pret gondolu vairākas reizes atsitās spēcīgi viļņi.
— Zemūdens zemestrīce?
— Kas to lai zina?
— Ja tā būtu bijusi zemestrīce, mēs tik viegli netiktu cauri, — Jukinaga teica. — Bet vāja vibrācija tomēr ir.
— Kas tas par vājumu, ja spēj dot gondolai tādus triecienus, — profesors noburkšķēja. — Vai iespējams noteikt, no kuras puses plūda viļņi?
— Gandrīz tieši no austrumiem, — Onodera uzmeta acis pašrakstītājam.
— Dosimies ceļā, — profesors Tadokoro ierosināja. — Izsekosim šī fantastiskā gliemja pēdas.
Ieslēdzis raiduztvērējā maksimālo jaudu, Onodera mēģināja izsaukt «Tacumi-maru». Beidzot uztvērējā atskanēja Jūki balss, bet traucējumu dēļ tā bija tik tikko sadzirdama.
— Pašreiz es jūs neredzu. Nupat ar hidrolokatoru uzzinājām, ka esat sasnieguši dibenu.
— Bet vai izjutāt arī neparastu zemūdens vibrāciju?
— Uzgaidiet brītiņu!
Uztvērējs sprakšķēja.
— Nē, nekas nav reģistrēts, — caur trokšņiem skanēja Jūki ziņojums. Laikam virs «Vadacumi» peldēja kāds biezs planktona mākonis ar ievērojamu metālisko elementu piejaukumu, tādēļ uztvērējs reizēm galīgi apklusa. — No «Daito-maru» simts metru dziļuma nc- laists zemūdens skaņu uztvērējs, bet nekas nav manāms. Tagad pārbaudām ierakstus, bet netiekam pie skaidrības, jo pārāk daudz dažādu inikrovibrāciju.
«Nekas cits nebija gaidāms,» Onodera nodomāja, «jo svārstības ar tik mazu amplitūdu pa ceļam tiek izkliedētas, un pie tam vēl jāņem vērā, ka tās reflektējas no robežslāņa, kam raksturīga krasa temperatūras maiņa.»
— Okei, — teica Onodera. — Dziļvagas dibenā atklātas savādas riežas. Dodamies gar tām austrumu virzienā. Noprecizējiet mūsu atrašanās vietu.
— Tiks izdarīts! — Jūki atsaucās. — Turpmāk katru minūti raidiet skaņu vilni.
Onodera cieši lūkojās hronometrā. Pēc minūtes ultraskaņas oscilators, kas bija nostiprināts pie pludiņa, noraidīja pirmo signālu uz jūras virsmu. Atbildes signāls no «Tacumi-maru» apliecināja «Vadacumi» atrašanās vietu. Pārslēdzis oscilatoru uz automātisko režīmu, Onodera vadīja batiskafu uz priekšu. Apmetis vijīgu loku, kuģis ar ātrumu līdz trim mezgliem virzījās gar trešo vagu. Varēja secināt, ka šī vieta nebija visdziļākā. Vaga slīpi noslīga austrumu virzienā. Batiskafs virzījās uz priekšu ar izsviestu enkurķēdi, lai ievērotu noteiktu attālumu līdz dibenam. Mikromano- inetra bultiņa sāka tikko samanāmi celties augšup.
Pēc diviem kilometriem vaga kļuva divtik plata, bet toties seklāka. Cita vaga, kas stiepās kādus četrdesmit metrus pa kreisi, pamazām izzuda dūņās. Signālapa- rāts skaitīja minūtes. Klusināti dūca dzinējs, un reizēm ietarkšķējās kinokamera.
— Tagad mēs atrodamies septiņi tūkstoši deviņsimt metru dziļumā, — Onodera paziņoja. — Jūras dibena nogāze kļūst stāvāka.
— Ūdens saduļķojies, — piebilda profesors Tadokoro.
Tiešām, redzamība pasliktinājās. Starmešu gaismā varēja saskatīt tikai duļķu mākoņus. Pēkšņi negaidīts trieciens pasvieda kuģa priekšgalu uz augšu. Pēc inerces batiskafs pacēlās gandrīz par divdesmit metriem. Tad sākās gareniska šūpošana.