— Vai viss kārtībā? — Jukinaga ieķērās krēslā. Elektriskās spuldzes blāvajā gaismā uz viņa pieres bija redzamas sviedru lāses.
Atbildes vietā Onodera pavilka dziļuma stūri un pacēla batiskafu par kādiem trīsdesmit metriem. Gareniskā šūpošanās krasi samazinājās. «Astoņi tūkstoši metru dziļumā tik spēcīga dibenstraume. Tādas parādības nav pat mācību grāmatās,» nodomāja Onodera, «Tas ir jauns atklājums!» Sešdesmit metru attālumā no dibena viņš atgrieza kuģi horizontālā stāvoklī. Šūpošanās gandrīz aprima.
— Vai nolaidīsimies vēlreiz? — Onodera piedāvāja.
— Nē, pietiks, — teica profesors. — Vaga tā vai tā ir pazudusi dūņu mākonī. Dosimies taisni uz priekšu!
Redzamība pasliktinājās. Onodera katram gadījumam ieslēdza eholotu. Taisnību sakot, atbalss bija mazliet saraustīta, varbūt dibenstraumes dēļ, bet dibens gandrīz līdzens un dziļums — tie paši astoņi tūkstoši metru. «Ar ko tad izskaidrojama nesenā gareniskā šūpošana?» Onodera turpināja prātot. «Mazliet augstāk — pilnīgs miers, bet, tiklīdz nolaižamies nedaudz dziļāk, tā tūdaļ sākas straujš viļņojums. Iespējams, ka tas ir izskaidrojams ar jūras dibena reljefu. Bet ja nu tur apakšā, zem dibena, ir aktīvs slānis, kurā notiek pastāvīgas svārstības?»
(Autora piezīme. Okeāna augšdaļā reizēm ir novē- jama krasi izteikta robeža starp silta un aukstā ūdens slāņiem. Viļņojums uz šo slāņu robežas, kuriem ir dažāds blīvums, gandrīz nav izjūtams uz ūdens virsmas, bet, ja šī robeža atrodas tuvu virsmai, tad braucošs kuģis, pat dzenskrūvju apgriezienu skaitu palielinot, tomēr nevar tikt uz priekšu, jo iedarbojas tā saucamā spoku ūdens parādība. Dzenskrūvju velkmi praktiski paralizē arvien pieaugošā viļņu pretestība.)
«Vadacumi» nobrauca trīs kilometrus, bet jūras iepiakai vēl arvien nebija gala. Visšaurākajās vietās tā bija vairākus desmitus kilometru plata, un pie tam pret to pavērstais okeāniskais slīpums bija vēl kaut kur ļoti tālu. Attālums līdz dibenam joprojām sešdesmit metri, bet redzamība nepārsniedza ij desmit metrus. No iegrimšanas brīža bija pagājušas vairāk nekā trīs stundas.
— Apstāties! — profesors Tadokoro deva rīkojumu.
Onodera ieslēdza atpakaļgaitu un apstādināja dzinēju. «Vadacumi» sāka palēnām laisties zemāk. Un, kaut gan vibrācija, ko bija izraisījusi dzenskrūve, izbeidzās, zemūdens mikrooscilogrāfa bulta spēji šaudījās un virsotnes uz tā lentes nekļuva mazākas.
— Varbūt vēlreiz nosēdīsimies? — teica Onodera,
Iegrimšanas ātrums bija tikai daži centimetri sekundē.
— Nav vērts, — profesors Tadokoro nedroši nomurmināja.
— Nu tad palaidīsim apgaismošanas raķeti?
— Laidiet!
Onodera atvēra lādīti, kas bija novietota pa labi no vadības pults. Viņš jau iztēlojās, kā sudrabains cilindrs tūlīt izspruks no pludiņa un slīpi šausies ārā, atstājot aiz sevis garu putu asti, un pavilka vienu no sešām svirām. Pēc tik tikko manāma grūdiena televīzijas ekrāna augšējā daļā parādījās acis žilbinoša spilgta lode. Saceldama mirdzošus burbuļus, tā lēni aizpeldēja lejup pa diagonāli.
Divi pie iluminatoriem piekļāvušies stāvi pauda mēmu izbrīnu. Bija pārsteigts arī Onodera, kas lūkojas superblivās izvērses televizora ekrānā. Grimstošās balti zilās zemūdens saules spēcīgo staru apgaismoti, lejā, alzplūstot nezināmās tālēs, virmoja dīvaini dūņu mākoņi. Nebija nekā cita, izņemot šos mutuļus — tik līdzīgus gubu mākoņiem debesīs zem lidmašīnas. Jā, šajā briesmīgajā dziļumā tumši melno jūras dibenu klāja mutuļojošu un kūpošu dūņu mākoņu gubas.
— Onodera!..
Bet Onodera, nenoklausījies profesorā līdz galam, jau uzspieda sviru nākošās apgaismošanas raķetes palaišanai. Pamanījis, ka dibena attēls uz eholota ekrāna kļuvis galīgi neskaidrs, viņš ar steigu no skaņu oscilatora pārslēdzās uz fononmāzeru.
Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Asā vēr- suma augstas enerģijas skaņu vilnis izurbās cauri sešdesmit metrus biezajam slānim, gāja tālāk un kādus simt metrus zem virsmas, kas līdz šim brīdim tika uzskatīta par jūras dibenu, sazīmēja cietu, īstu jūras dibenu. Savukārt sešdesmit līdz astoņdesmit metru dziļumā hidrolokators uzrādīja tikai neskaidru, miglainu attēlu.
— DIS! — Onodera gandrīz vai iekliedzās. Bet no kurienes astoņu tūkstošu metru dziļumā varēja rasties dziļūdens izkliedes slānis? Eholots tā sauktā pseidodi- bena attēlu taču parasti rāda tikai dziļumā no piecdesmit līdz trīssimt vai četrsimt metriem. Tas laikam notiek tādēļ, ka uzpeld un nogrimst planktona sakopojumi. Tātad, dūņu mākoņu slānim pildot planktona lomu, dziļjūras dibenā notiek DIS līdzīga parādība.
— Vai ir iespējams nolaisties dziļāk? — noklausījies Onoderas ziņojumu, vaicāja profesors Tadokoro.
— Nebūs bīstami? — Jukinaga uztraucās.
— Nobrauksim vēl piecdesmit metrus zemāk, — Onodera ierosināja. — Odens temperatūras, blīvuma un sāls koncentrācijas mērīšanas aparatūru, kas atrodas ārpusē, varēs nolaist ar troses palīdzību vēl kādus piecpadsmit metrus dziļāk.
— Bet, lūdzu, esiet uzmanīgs… — profesors klusi teica. — Esiet gatavs pacelties jebkurā brīdī.
Onodera izsūknēja benzīnu no nelielas balasttvert- nes. «Vadacumi» sāka ātri grimt. Ar steigu tika izsviests balasts, bet kuģis jau bija ieniris dūņu mākoņos. Atkal sākās spēcīga viļņošanās. Beidzot, ar lielām grūtībām pacēlis gondolu piecpadsmit metrus uz augšu, Onodera nolaida mērinstrumentus dūņu mākonī. Trose, pie kuras bija piestiprināti mērītāji, šūpojās uz visām pusēm.
— Blīvs, aktīvs slānis, — teica profesors Tadokoro. — Temperatūra viens komā septiņi grādi. Mazliet augstāka nekā parasti.
— Šis slānis virzās no dienvidiem uz ziemeļiem, — Jukinaga piebilda. — Pretējā virzienā nekā pastāvīgā jūras ieplakas straume.
— Blīvums viens komā nulle piecdesmit trīs! — profesors izbrīnījās. — Tas taču ir daudz vairāk nekā jūras ūdens maksimālais blīvums!
— Bet sāls blīvumam… — Jukinaga pēkšņi samin- stinājās, — dabiski, jābūt lielam. Tai lielā daudzumā ir piejaukti metālu joni, sevišķi smago metālu joni.
— Paņemiet ūdens paraugu, — profesors deva rīkojumu.
Ūdens sūknim iedarbojoties, atkal bija jūtams spēcīgs trieciens. Šoreiz «Vadacumi» satricināja horizontālā šūpošana. Lejā pāri dūņu mākoņiem pārskrēja kaut kādas tumšas joslas.
— Profesor Tadokoro! — Onodera klusi iesaucās.
— Palaidiet vēl vienu apgaismošanas raķeti… Tadokoro, nepievēršot uzmanību ne triecienam, ne šūpošanai, vēroja mēraparātu rādītājus un raudzījās iluminatorā.
Palaidis trešo raķeti, Onodera instinktīvi juta briesmu tuvumu un izsvieda lielu daļu balasta. Dūņu mākoņi, kas tikko mutuļoja tepat blakus, strauji attālinājās, palikdami tālu lejā.
— Ko tu dari? Vēl taču …
Šajā brīdī spēcīgs dibenvilnis ietriecās «Vadacumi» sānos. Kuģis pagriezās par deviņdesmit grādiem un sasvēries novirzījās sāņus par vairākiem desmitiem metru.
«Zemestrīce?» Onodera domāja. «Šādā dziļumā tādā ķezā es nokļūstu pirmo reizi. Vai tiešām…»
Gondolā ieņerkstējās un nodrebēja. Onodera vēlreiz izmeta balastu. Tad viņš attapa, ka vibrācija daļēji rodas no troses un mēraparātiem, kas palikuši ārpusē. Momentā pacēlis aparatūru un atbrīvojies no enkur- ķēdes, viņš Ieslēdza dzinēju. Vibrācija norima. Onodera palūkojās kompasā. Kuģa priekšgals bija vērsts tieši pret dienvidiem. Viņš pagrieza batiskafu par simtastoņ- desmit grādiem. Pacelšanās ātrums bija negaidīti mazs. Tikai tad Onodera pamanīja, ka balasta otrā kārta nav izsviesta elektromagnētiskā vārsta bojājumu dēļ. Tātad batiskafs sācis uzpeldēt tikai tādēļ, ka tas atdalīts no enkurķēdes.