Fiziskais nogurums jau sen bija izzudis, dvēselei bija nepieciešams miers, lai kamols, kas iestrēdzis kaut kur iekšās, varētu pamazām uzsūkties. Bet tas prasīja laiku.
«Mājās … Gulēt…» bija vienīgās domas, kas valdīja Onoderas galvā, kad viņš izkāpa no lifta. «Vai arī klusā vietā klausīties mūziku. Franku, Debisī… Vai varbūt piedzerties līdz nemaņai?»
Tiklīdz viņi šķērsoja izejas gaisa aizsegu, no debesīm kā īsta katastrofa uzbruka karstums. Vienā acumirklī Onoderu pārklāja sviedru kārta. Krekls, kas vēl pirms minūtes patīkami atvēsināja ķermeni, kļuva kvelds un lipīgs. Likās, ka viņu satvērušas mitras, lipīgas rokas, ka viņš nokļuvis sasvīdušas sievietes svelmīgos apskāvienos. Onodera neviļus saviebās.
— Fu, — acīmredzot tādu pašu domu mākts, smagi nopūtās nodaļas vadītājs. — Šausmas. Brauksim ar taksi…
Kad viņi sēdās mašīnā, zem kājām sīki iedrebējās zeme. Onodera sasprindzis sastinga. Tad palūkojās debesīs un apskatījās visapkārt. Ielās tā pati drūzma. Nomocītas sejas, drausmīgās versmes nokausēto cilvēku trulie skatieni. Bet nekādu uztraukuma pazīmju. Tikai nogurums..
— Sēdies ātrāk iekšā! — jau no mašīnas atskanēja Josimuras balss. — Ja ilgi turēsi durvis vaļā, gaisa kondicionētājs nedarbosies.
— Zemestrīce, — Onodera teica.
— Laikam jā, — bez kādas intereses piekrita Josimura. — Cik gadus tu dzīvo Tokijā? Būtu jau laiks pierast, ka zemestrīce nav nekas sevišķs.
«Tā jau ir …» Onodera pasmīnēja. «Vienkārši nervi mazliet uzdevuši. Bet varbūt viss tas tikai tādēļ, ka es esmu redzējis TO pats savām acīm.»
— Vai nav izstājusies no ierindas Centrālā rajona dzeses sistēma? — Josimura griezās pie šofera. — Vienkārši neciešami!
— Nē, darbojas, — šoferis atbildēja. — Bet ne ar pilnu jaudu. Trūkst ūdens un elektroenerģijas. Departamenta darbinieks teica, ka nākamgad visu sistēmu pārbūvēšot.
— No Harumi dzeses torņiem trīs ir sabojājušies, — Onodera atkārtoja radio ziņas. — Tajos izmanto jūras ūdeni, tādēļ radusies korozija.
— Līdz «vēsajai Tokijai» aizritēs vēl kādi trīs gadi, — Josimura atpogāja apkakli. — Domāju, ka tā īstenosies tikai pēc superdebesskrāpju kvartāla izbūves Centra rajonā.
Onodera atskatījās caur mašīnas aizmugures stiklu uz atpakaļskrejošo ielu. Augstu pretim debesīm slējās jaunā Jaesu kompleksā stacija, bet apkārt, Marunouči kvartālā un Gindzā, ierindā stāvēja stikla un alumīnija milzeņi, kas atgādināja stāvus saceltas grāmatas. Sīs plakanās ēkas apmēram divdesmitā stāva augstumā savienoja koridori, kas karājās virs ielas; desmitā stāva augstumā celtņu starpās stiepās ātrgaitas maģistrāles, bet no stacijas jumta tieši šajā brīdī pacēlās» milzīgais simtvietīgais helibuss, kas, divu rotoru dzīts, devās už Otro lidostu.
Sī pilsēta nemitīgi stiepās augstumā. Bet cilvēki tika iedzīti arvien dziļākās aizās, kur nekad neielūko- jas neviens saules stars, un ļoti bieži viņi icrakās vēl dziļāk — zem zemes. Mitrās, slapjās, ēnainās vietās, kur mūždien kaut kas puva. Ne tikai tas, kas bija novecojis, atpalicis, iestrēdzis un atgrūsts atpakaļ, bet arī tas, kas bija iekritis kādā likteņbedrē un nespēja izrāpties … Bāla, kroplīga dzīve, kas gūst spēku, savādā procesā izdalot riebīgu puvuma smaku un smirdošās gāzes siltumu un tādējādi pamazām pārvēršoties neorganiskā masā.
«Cik ilgi šī pilsēta vēl mainīs savu seju?» domāja Onodera.
Kopš viņa bērnības dienām Tokija nepārtraukti mainījās. Jauca nost vecās mājas, izveidoja jaunas ielas, nolīdzināja uzkalniņus, izcirta mežus, būvēja lielas ēkas. Kad Onoderam bija desmit gadi, Tokija ga- " * tavojās olimpiskajām spēlēm un līdz ar to pavisam izmainīja savu seju. Bet arī pēc olimpiādes būvdarbi neapsīka — visur veidoja ceļus, dūca pašizgāzēji, uz ielām savu deju dejoja sarkanrūsainas tērauda konstrukcijas un milzīgi celtņi. Vai šī pilsēta kādreiz piedzīvos brīdi, kad varēs nodoties skaistai, mierīgai dzīvei?
— Iegriezies pa kreisi tunelī, — teica Josimura. — Te var izbraukt cauri.
Taksometrs iebrauca platā pazemes ielā. Tās labajā, pusē bija ierīkotas automašīnu stāvvietas, bet kreisajā
aiz gaišzajajiem skatlogiem stiepās veikalu virkne. Šeit pāfdeVa tikai dārgas preces, tādēļ cilvēku bija maz un valdīja klusums. Grīdas noklātas ar sintētiskiem paklājiem, kas atgādināja samta tepiķus, bet griestus un sienas greznoja skaņu absorbējoši materiāli. Nebija dzirdams pat soļu troksnis.
Josimura iegriezās šaurā ejā starp juvelierveikalu un modes ateljē. Liekas, pazibēja izkārtne «Miruto», bet Onodera nepievērsa tai uzmanību. Viņš ievēroja ko citu — mīkstais celiņš zem kājām pēkšņi lēni sakustējās. Apgaismojums kļuva arvien blāvāks, aiz pagrieziena viss jau grima pustumsā, un tikai pašā ejas galā atmirdzēja dzintarkrāsas durvis.
— Laipni lūdzam!
Tumsā pie sienas kaut kas sakustējās, un viņu priekšā parādījās smokingā tērpts bojs.
— Jūsu mantas?
— Mums nekādu mantu nav!
Josimura ne mirkli neapstājās. Bojs sīkiem soļiem aizsteidzās priekšā. Nogājuši pa pūkainu vīnkrāsas tepiķi starp sienu, kas liegi viļņojās bēšos toņos, un starp tievām zelta kolonnām, atnācēji izvietojās ērtos klubkrēslos. Blakus galdiņam podā auga skaista palma. Tālāk — liela, abstrakta skulptūra, kaut kas līdzīgs deformētai arfai. Aiz tās — gaiši zilā mirgā izgaismota skatuve. Skanēja liega, klusināta mūzika.
— Ko es redzu tik agrā stundā?
Nezin kurā brīdī un nez no kurienes bija parādījusies sīka auguma meitenīte baitos haizivs ādas mini- svārciņos.
— Augšā cepina, — noburkšķēja Josimura, slau- koties sasmaržotā osibori[6]. — kas notiek tatesinā? Kad tu atbrauci?
— Nemaz neesmu tur bijusi. Stāsta, ka šogad tur neesot mierīgi.
— Zemestrīces? Bet Tatesina taču ir daudz tālāk uz dienvidiem no Macusiro.
— Runā, ka trīcot visapkārt līdz pat Komuro. Pirms kādām dienām tur aizbrauca viena kompānija. Ar krītošiem akmeņiem sadauzīts viss vāģis. Tādēļ viņi bijuši spiesti palikt un uzdzīvot Hajamā.
— Džinu ar toniku[7], — pasūtīja Josimura.
— Džinu ar rikiju2, — pievienojās Onodera.
— Esiet pazīstami. Onodera no mūsu firmas. Bet tā ir Juri-san.
— Ļoti patīkami, — teica Juri, — Ar ko jūs tur nodarbojaties?
— Braukāju ar dziļūdens kuģi.
— Zemūdenē?
— Nē, tas nav karakuģis, bet tāda peldoša ierīce, ar kuru var ienirt pat desmittūkstoš metru dziļumā, — Josimura paskaidroja.
— Šausmas! Bet, ja jūs braucat ar zemūdeni, tad droši vien protat arī peldēt ar akvalangu?
— Protu, — Onodera pasmīnēja.
— Vai jūs nepamācītu mani? Kaut vienu reizi! Saka, ka tas esot ļoti bīstami?
— Vai Mako atnākusi? — vaicāja Josimura, paņēmis glāzi džina ar toniku.
V— Tikko ieradusies. Pašreiz laikam krāsojas.
<- Pasauc viņu. Gribu pajautāt, kā viņa nospēlēja golfu ar Nakagavu.
— Domāju, ka zaudējusi, jo nesaka ne vārda. Ja būtu uzvarējusi, tad ar savu plātīšanos nedotu nevienam miera. — Juri piecēlās un, uzlikusi roku Ono- deram uz pleca, ielūkojās viņam sejā. — Vai tiešām pamācīsit? Kad?
— Kādā brīvā brīdī, — Onodera īsi atbildēja.