Apmeklētāju saradās arvien vairāk. No pustumsas
iznira hostešu[8] trauslie augumi. onodera satraukti skatījās apkārt, tad cieši satvēra norasojušo glāzi ar gaiši zaļo šķidrumu un ledus gabaliņiem un divos malkos iztukšoja to.
— Vai atļausit atkārtot? — bojs piedāvāja. Onodera pamāja ar galvu.
Pienāca cita hostese, ar acīm sveicināja Onoderu, nosēdās blakus Josimuram un sāka tam kaut ko čukstēt ausī. Laikam taujāja par kādu no apmeklētājiem. Onodera klusēdams paņēma sālītu riekstu un vienā paņēmienā iztukšoja pusi no otrās džina glāzes. Viņš sāka garlaikoties. Gan aizgājusi Juri, gan Josimuram blakus sēdošā meitene tējas krāsas parūkā bija glītas un elegantas, bet viņu jaunajās sejiņās — abām ne vairāk par divdesmit trīs divdesmit četri gadi — skaidri manāmas noguruma pēdas. Dārgs šiks apģērbā, bet svaiguma trūkums ādā. Stāja lieliska, bet abās kaut kāds dzēlīgums. Pelna droši vien trīs četras reizes vairāk nekā viņš, tomēr sirgst ar neremdināmām slāpēm. Konkurence, skaudība, greizsirdība, nauda, nevaldāma dziņa pēc greznības plosa viņas un sadedzina no iekšienes. Viņās bija kaut kas tāds, kas Onoderu kaitināja un saniknoja.
«Šis jaunās, apburoši skaistās meitenes, neraugoties uz savu jaunību, vairs neprot īsti priecāties. Viņu sirdis nepazīst pilnību, tāpat kā plēsoņas nejūt sātu. Viņas ir nogurušas no pašu vēlmēm, kas nepārtraukti tiek mākslīgi uzkurinātas. Viņu acu dziļumā jau parādījusies drūma garlaicības izpausme. Un, lai gan viņas allaž čalo par gudrām lietām, tomēr nevienā nav jūtams īsts intelekts. Ko lai dara, būs vēl mazliet jāpaciešas.» Skumju pārņemts viņš atkal satvēra glāzi. Kāds īstenībā bija šis pirmšķirīgais uzņēmums Gindzā? Un kādi ļaudis šīs jaunās būtnes pārvērtuši tādās nievājamās sievietēs? Politiķi, kultūras darbinieki, firmu kalpotāji? Jeb vainīga vienīgi nauda, ko viņi kaisa bez apdoma un jēgas?
«Lai varētu savaldīties, vajag mazliet apreibt,» nodomāja Onodera un atkal iztukšoja glāzi. Garastāvoklis nedaudz uzlabojās.
— Cik skaisti jūs dzerat! — tēlodama sajūsmu, teica hostese, kas sēdēja blakus Josimuram. — Ar tik lielisku augumu, protams, var…
— Starp citu… — Onodera nolika glāzi un griezās pie Josimuras. — Jūs laikam gribējāt aprunāties?
— Ko? — nodaļas vadītājs aiz pārsteiguma samirkšķināja acis. — Jā, tik tiešām. Bet es biju domājis vēlāk. Nav kur steigties…
— Var jau arī vēlāk, — Onodera piekrītoši pamāja. — Par darba lietām?
— Nē… — Josimura pakratīja galvu. — Paklau, vai tu negribētu apprecēties?
— Va-a-i! — hostese iekliedzās kā neprātīga. — Tas tik ir lieliski! Tātad jūs vēl esat vecpuisis?
— Pietiks, izej labāk ārā, labi? — Josimura runāja ar meiteni kā ar mazu bērnu.
Onodera pēkšņi juta reibumu — galvā bija savāds tukšums. Viņš paņēma riekstu.
— Vai tev ir mīļākā vai līgava? Vecāki nav kādu sarunājuši?
— Vēl ne… — Onodera pakratīja galvu. «Vai mana seja šajā brīdī nav pārāk garlaicīga,» tā bija viņa vienīgā doma.
— Tev droši vien ir zināms, ka mūsu firma nolēmusi krasi palielināt kapitālu un lielā mērā paplašināt izejvielu apgūšanas nodaļu. Lai tas kādu laiku paliek starp mums, bet man ir pamats domāt, ka tev tiks piedāvāts diezgan svarīgs darbs. Tā sakot, lēciens ārpus kārtas. Esmu tevi ieteicis. Tātad tagad tev jānostabilizē ģimenes stāvoklis. Tas vajadzigs, lai tev vairāk uzticētos kā pašā firmā, tā arī ārpus tās.
— Darbs būs uz zemes? — Onodera jautāja, jau iepriekš zinot priekšnieka atbildi.
— Jā. Nevar taču mūžīgi vadīt batiskafu. Esmu pārliecināts, ka tu esi pilnīgi piemērots daudz svarīgākam garīgajam darbam…
Onodera ar priekšzobiem skaļi pārkoda mandeli. Viņš juta, ka reibonis lēnām izzūd, bet noskaņojums līdz ar to pasliktinās. «Nav labi,» viņš nodomāja. «Iespējams, ka atmosfēras spiediena dēļ.»
— Vai tu esi ar mieru satikties? — māksloti bezrūpīgi pavaicāja Josimura un atzvēlās krēslā.
— Ar ko tad?
— Vārdu sakot, tā būs līgavas lūkošana.
— Pats nezinu, ko teikt…
— Nu, ja gribi, tad brauksim šovakar.
Roka ar riekstu sastinga pie Onoderas mutes.
— Jau šovakar? — Onoderam aiz pārsteiguma iz- valbijās acis. — Tādā izskatā?
— Nav svarīgi. Būs pārsteigums. Viņai divdesmit seši, ārkārtīgi skaista. Bet zirdziņš mazliet ietiepīgs. Tomēr, ja tu… Vārdu sakot, domāju, ka ar tevi…
Onoderu sāka satraukt priekšnieka runas veids, jo viņa vārdos arvien biežāk ieskanējās pavēle lūguma veidā. Josimura bija senas dzimtas attāls radinieks. Ar izcilību beidzis slavenu universitāti, viņš bija iestājies darbā kādā valsts iestādē, bet pēc nedaudz gadiem dažādu apstākļu dēļ pārnācis uz jūras dzīļu apgūšanas akciju sabiedrību. Onoderu tas daudz neinteresēja, bet arī līdz viņa ausīm bija nonākušas baumas, ka Josimuras karjeru veicinājis kāda prominenta politiķa ieteikums. Firmā Josimuru, protams, vērtēja diezgan augstu, un viņš varēja pretendēt uz vadošu vietu. Gara auguma plecīgs, izskatīgs vīrietis — viņš tūdaļ krita visiem acīs. Tagad firma nolēmusi divkāršot savu miljardu lielo kapitālu un vēl plašāk izvērst darbību, tādēļ laikam arī Josimura paplašinājis savas aktivitātes ietvarus. Onodera nojauta, ka starp firmas projektiem un Josimuras ierosinājumu ir cieša sakarība…
Tas nav vienkāršs ieteikums precēties vai aizbraukt līgavu lūkoties. Josimura mēģina iztaustīt, vai Onodera būs viņa piekritējs, un dod mājienu, ka visu izlems paklausība. Viņš, protams, neizsacīja savas intereses tieši, bet runāja aplinkus, lai jebkurā brīdī, ja Onodera pienācīgi nereaģēs, varētu atkāpties no sākotnējiem nodomiem. Onodera rūgti pasmīnēja. Ierēdņi un arī bijušie ierēdņi bija lieli savādnieki. Viņi allaž rīkojās kā pērtiķu bars, kas izvēlas sev vadoni, — centās vai nu izlauzties uz augšu un tur uzsēsties kādam uz galvas, vai neveiksmes gadījumā palikt apakšā un uzsēdināt sev kādu uz kakla. Šāda cīņa par varu bija sveša Onoderas raksturam. Bet šoreiz, varbūt reibuma iespaidā, viņam radās vēlēšanās ielūkoties Josimuras nodomos, jo šis godkārīgais vīrietis izskatījās pārāk pašapmierināts.
— No kādas ģimenes viņa cēlusies? — Onodera
vaicāja.
— Senas lauku dzimtas vecākā meita… — tīšām nevērīgi, bet ar neslēptu nodomu iztaustīt savu padoto, atbildēja Josimura. — Ģimenei pieder diezgan liels īpašums. Lai gan tā ir lauku dzimta, tajā valda ļoti liberāli uzskati. Pats tētiņš beidzis augstskolu Eiropā, arī meitene studējusi ārzemēs un atgriezusies Japānā tikai pirms pāris gadiem. Pēc šādas informācijas tu droši vien ieslēgsi atpakaļgaitu?
Nodaļas vadītājs skaļi iesmējās un ar roku pamāja hostesei, kas patlaban tuvojās.
— O! — arī ar rokas mājienu atbildēja jauka, sīka meitene. — Cik sen neesam tikušies! Laikam kopš tā laika, kad bijām Kavanā.
— Stāsta, ka tu esot zaudējusi? — Josimura jautri iesaucās.
— Jau paspējuši sapļāpāt! Man vienkārši neveicās. Pat pusspēlē es izsitu tikai piecdesmit punktus. Divas reizes man pat nācās iesist «birdie»[9], bet katru reizi kā garām, tā garām.
— Nu jā! Lai, sitot no biezas zāles, trāpītu tieši bedrītē, kā tas tev reiz gadījās, jābūt lielai veiksmei.
— Mani sauc Mako, labdien, — meitene paklanījās, noliekusi galviņu kā putniņš, kas knābā graudus, un nosēdās blakus Onoderam.
— Esiet pazīstami, tas ir Onodera, — teica nodaļas vadītājs.