— Ahā, — iesaucās meitene, pēkšņi satvērusi Onoderas atkailināto roku un ostot to ar smailu degun- tiņu. — Smaržo pēc jūras. Aizraujaties ar jahtu?
— Nē, ar zemūdeni, — Josimura paskaidroja.
— Tātad tas esat jūs! — hostese, saukta par Mako, plati iepleta acis. — Sen esmu dzirdējusi par jums no Josimuras-san, tādēļ gribējās tikties. Esmu ļoti priecīga iepazīties.
— Paldies.. k — Onodera uzsmaidīja ar lūpu kaktiņiem.
— Kaut ko iedzersim? — Josimura pacēla roku. — Konjaku?
— Vai nav par agru? Labāk «whisky sour»[10] vai kaut ko līdzīgu.
Maigā mūzika pavisam apklusa. Tumstošajā krēslā galda lampas likās spilgtas kā ielas laternas. Iegaismo- jās skatuve, un sāka spēlēt neliels orķestris. Instrumenti skanēja klusi, izraisot intīmu noskaņojumu.
— Iedzer vēl mazliet, — teica Josimura, ceļoties kājās.
Tiklīdz viņi palika divatā, Mako_ nodūra galvu un apklusa kā maza meitenīte. No pirmā acu uzmetiena likās, ka viņai nav pat divdesmit gadu — tāda naiva pusaudze vien. Arī krāsojusies viņa nebija daudz, iespējams, ka te viņai izlīdzēja iedegums, bet zods bija vēl bērnišķīgi apaļš.
Uztvērusi Onoderas skatienu, viņa bikli uzsmaidīja.
— Vai nevēlaties padejot? — meitene iejautājās.
— Nē… — Onodera arī pasmaidīja. — Es neprotu.
Zālē dejoja vairāki pāri. Onodera aiz gara laika bez
intereses raudzījās viņos.
— Te pie jums ir moderni, — viņš teica, uzskatot, ka izsaka meitenei komplimentu.
— Protams! Pirmās kategorijas bārs, un pie tam Gindzā. — Mako iesmējās, it kā pasacījusi kaut ko smieklīgu. — Pie mums apgrozās visādi direktori un svarīgi ierēdņi, vārdu sakot, tie, kas dzer ne par savu naudu.
— Vai tu šeit jau sen?
— Trīs mēneši. Agrāk apmeklēju augstākos īstermiņa kursus, bet mācības bija grūtas, tādēļ pametu.
— Šeit laikam jautrāk nekā kursos?
— Protams. Un pie tam nauda nāk klāt.
Reibums — viņš taču bija citu pēc citas iztukšojis
trīs glāzes džina — pārņēma visu ķermeni. Tagad Ono- deram likās, ka nokļuvis kādā noslēpumainā valstī. Cik gan daudz naudas vajag, lai izveidotu šādu veikalu, pie tam vēl Gindzas rajonā. Kā īsti dzīvo un kā uz šādu dzīvi skatās tie, kas ik vakaru nododas dzeršanai šajā gaiši zilajā krēslā liegas mūzikas pavadījumā? Un ko redz, ko gaida, par ko sapņo šīs vēl pavisam jauniņās būtnes ar tukšajiem acu skatiem — šīs rosīgās nakts dzīves daļiņas? Kādas viņas ir ārpus šīs mākslīgi ilu- zoriskās nakts robežām, kur skan klusa un nesteidzīga, visu tavu būtni ietveroša mūzika, šķind ledus glāzēs un lēni pārvietojas meiteņu augumi, kas atgādina zivis, spilgtām spurām līdzīgo kleitu mākoņos gaiši zilas jūras dibenā baltu un sarkanīgu galda lampu apgaismojumā? …
— Vai vēl iedzersit? — Mako pajautāja.
— Jā, bet šoreiz džinu ar toniku.
— Jūs dzerat alkoholiskos dzērienus kā ūdeni!
Kaut kur sirds dziļumos ņudzēja klusa, bet neatlaidīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk piedzerties. Iespējams, tur izpaudās bezspēcīgs protests pret nodaļas vadītāja nodomu sarīkot viņam šovakar līgavas lūkošanu.
— Vai jūsu zemūdene liela? — meitene taujāja.
— Nē. Lai gan priekš šīs klases kuģa diezgan liela, protams, ne tik, cik tu domā. Ja tajā brauktu četri cilvēki, viņiem nebūtu kur apgriezties. Toties tā var iegrimt desmittūkstoš metru dziļumā.
— Desmittūkstoš metru… — meitenes plaši atplestajās acīs pazibēja bailes. — Es pat nestādos priekšā, cik dziļi tas ir. Un ko var atrast šādas dzelmes dibenā?
Onodera norija siekalas, uzmeta acis blāvi dzeltenajai galda lampai un, noslēpumaini smaidot, izgrūda:
— Tur nav itin nekā!
Odens spiediens — tonna uz kvadrātcentimetru. Vairākus tūkstošus kilometru gara čūska, kas palēnām sāk purināt savu ādu. Čūska, kuru viņš bija redzējis zemūdens apgaismošanas raķetes skumju pilnajās liesmās.
— Bet vai tad tur nav nekādu zivju?
— Kāpēc nav? Pat tādā dziļumā… Jā, pat tik zemas temperatūras un drausmīga spiediena apstākļos, bez mazākā gaismas stariņa tomēr ir dzīvas būtnes. Gan zivis, gan arī citi mugurkaulnieki.
— Kāda bauda dzīvot tik dziļā, aukstā un pilnīgi tumšā vietā!
Onoderu pārsteidza viņas balss. Viņš cieši paraudzījās sejā šai hostesei, vārdā Mako. Meitenes apaļās acis bija asaru pilnas.
— Nezinu, — Onodera maigi teica, it kā mierinādams bērnu. — Tomēr dzīvo!
Lūk, ko bija turējis prātā Josimura, stāstot par «ļoti īpatnēju meiču». Tiešām viņā bija kaut kas gluži bērnišķīgs. Varbūt viņas atmiņā atausa pasaciņa «Nāra un sarkanā svece»?
— Kur palicis Josimura-san? — jautāja Juri, atkal pienākusi pie galdiņa.
— Nezinu. Pirmīt izgāja ārā. Bet, ja uz tualetes istabu, tad pārāk ilgi.
— Viņš nemaz negāja turp. Es viņu redzēju runājam pa telefonu, — Juri teica, un pēkšņi viņas acis it kā ieurbās tukšumā. — Ai! — viņa iekliedzās.
— Kas noticis? — Onodera nodomāja, ka viņai sākas krītamās kaites lēkme vai kaut kas tamlīdzīgs.
Meitenes seja k]uva drausmīga — cauri maigajai ādai spiedās kauli. Bet tas ilga tikai vienu acumirkli.
— Nu jau pārgāja… — vēl arvien sastingusi, teica Juri.
— Kas?
— Zemestrīce! Luk, skatieties!
Glāzēs drebēja ūdens un, klusi tinkšķēdami, saskārās pakusušie apaļīgie ledus gabaliņi.
— Nepamanīju. Laikam esmu apreibis.
— Man nemaz nav bail no zemestrīcēm, tomēr esmu ļoti jutīga pret tām, — Juri iesmējās. — Man bieži jautā, vai tik es neesmu dzimusi Sama gadā. Jā, pēdējā laikā pārāk bieži trīc.
— It sevišķi Tokijā, — Onodera piebilda. — Gadās divi trīs grūdieni dienā, un pie tam diezgan jūtami.
— Vairāk nekā jūtami! — Juri sarauca uzacis. — Pat slikta dūša paliek. Vai nevajadzētu aizbraukt kaut kur citur, kur mazāk trīc?
Viņa palūķojās uz Mako un izbrīnījusies iesaucās:
— Atkal pingāšana! Vai Onodera-san būs pāri nodarījis, ko?
— Nepavisam, — Onodera apjuka. — Es stāstīju par jūru, bet viņa pēkšņi…
— Skaidrs, Mako parastais triks, — Juri jautri iesmējās, r— Viņa uzvedas kā mazs bērniņš. Te pēkšņi sāk raudat, te ne no šā, ne no tā var uzjautrināties…
Zālē parādījās Josimuras staltais augums. Apstājies pie galdiņa, viņš teica:
— Nu, Onodera-kun, laiks palēnām doties tālāk!
— Jūs jau ejat prom? — Juri apstulba. — Kādi vēji uzpūtuši?
- Myms nepieciešams būt vienā vietā. Onodera- kun, mašīna jau gaida.
— Uz kurieni mēs dosimies? — Onodera ne visai droši piecēlās no galda.
— Uz Dzusi. Es sazvanījos. Mūs gaida.
— Jau tūlīt? — Onodera paberza kaklu. — Pat nezinu, ko teikt.
— Arā vēl gaišs, — Josimura ejot izmeta. — No Tokijas — Jokohamas trešās šosejas tiksim ārā uz Kamakuras jauno lielceļu un tad taisni uz priekšu. Pusotras stundas laikā būsim klāt. Man taču ir jaunais «Benz»,
— Nāciet atkal, gaidīsim jūs, — teica Mako, satvērusi Onoderas roku. — Tad sīkāk pastāstīsit par jūras dibenu, labi?
— Oho! — Josimura iesmējās. — Cik tālu jūs jau esat tikuši!
2.
Mašīnā Onoderam uznāca reibonis un viņš drīz aizmiga. Zināmu iespaidu atstāja arī nogurums. Bet pirms aizmigšanas viņš vēl paspēja pajautāt Josimuram:
— Vai būs jātiekas arī ar viņas vecākiem?