Apstājies uz perona, kur pūta sāļie jūras vēji, viņš paskatījās atpakaļ. Meitene caur atvērto logu māja viņam ar roku. Atbildējis viņai, roku augstu paceļot, Onodera juta, cik dziļi viņu aizkustinājis sirsnīgais cilvēciskums, kas vēl saglabājies ceļojumos pa šiem «vecajiem» dzelzceļiem.
Neviļus viņš domās atgriezās pie Go, kas jau laikam sen sasniedzis Hamamacu. Saprotu, ka tu esi aizrāvies ar superjauno maģistrāli, kas ļaus aizbraukt no Tokijas līdz Osakai vienā stundā un desmit minūtēs, 0 bet tomēr nevajadzētu nodot aizmirstībai arī šo veco vilcienu cilvēcisko vērtību.
Sasniedzis kluso un tukšo Jaidzu ostu — visi zvejas kuteri bija izgājuši selgā —, Onodera pat zem brezenta pārklāja pazina batiskafu uz Drošības pārvaldes patruļkuģa «Hokuto» kvarterklāja.
— Sveiki, — jau no tālienes Onoderam ar roku ināja jūras ģeologs docents Jukinaga; — Piedodiet, ka tā sanāca. Jūs taču esat atvaļinājumā, vai ne?
Vinčas čīkstošās skaņas, enkurķēdes dārdoņa,
griezīgās svilpes, steiga un kņada uz klāja pārsteidza Onoderu. Viņš palūkojās pulksteni.
— Vai jau dodamies ceļā?
— Jā, esam nolēmuši iziet jūrā agrāk, nekā bija paredzēts. — Docents satraukti vēroja piestātni. — ja laikrakstu redakcijām kļūs zināms, kādēļ un uz kurieni dodas «Vadacumi», tad sacelsies liels troksnis.
— Bet viņi taču jau ir iekārtojušies uz meteoroloģiskā kuģa. — Onodera viegli pasmīnēja. — Avīze «M» tādās lietās ir ļoti nadzīga. Tā laikam ir pat noīrējusi civilās aviācijas hidroplānu.
— Jā, vēriens plašs, — Jukinaga paraustīja plecus.
Viņam bija savāda īpašība — kā jūras ģeologs viņš
gandrīz visu laiku pavadīja uz kuģiem, bet nemaz neiedega.
— Nevaru saprast, kāpēc vajadzīgs tāds satraukums, — Jukinaga turpināja. — Vēl nav nekādas skaidrības, un diez vai kas noskaidrosies ari turpat uz vietas.
— Tā jau ir, bet avīžu vīrus pašreiz piemeklējis sava veida sausums, — teica Onodera. — Lasītājiem jau līdz kaklam apnicis ik dienas lasīt par tveici un OdctH trūkumu.
Tāda (gadījuma, — Jukinaga spožajos saules itaroi piemiedza acis, — izcelsies milzīga jezga, ja I.id un izdosies uzost grūtības otrās jaunās maģistrāles būvdarbos.
Ko? — Onodera ar neslēptu izbrīnu ielūkojās docenta sejā. — Jums arī zināms?
— Jā, ir ienākusi šāda tāda informācija, — Jukinaga klusi atbildēja. — Kolēģim 110 ģeoloģijas katedras uzdots slepeni izdarīt apsekošanu. Labi, ja tā problēma skars tikai būvdarbu iecirkņa grunts īpašības. Bet, ja runas izplatīsies, tad…
— Un, ja tās, — Onodera pamāja ar galvu, — tiks saistītas ar Amagi izvirdumu, tad miera vairs nebūs.
Jukinaga sveicienam pacēla roku. Pa betonēto piestātni, mirkdams vienos sviedros, steidzās zema auguma drukns cilvēks. Ar savām mantām viņš aizķēra tīklu žāvēšanas stabiņus un, uzkāpis zivij, kuru kāds bija nometis uz betona, paslīdēja un tik tikko noturējās kājās. Beidzot šis cilvēks bija sasniedzis kuģi.
— Lūdzu, pasteidzieties, — Jukinaga smaidot skubināja. — Tūdaļ dodamies jūrā!
— Bez manis? — resnītis sašuta. — Tikai pamēģiniet… Tik un tā panākšu jūs kaut vai peldus!
— Ko jūs, ko jūs! — Jukinaga paņēma no atnācēja rokām koferi. — Onodera — kun,[1] esiet pazīstami — profesors Tadokoro.
— Ā, jūs esat speciālists jūras vulkānu jautājumos! — Onodera paklanījās. — Bet es strādāju akciju sabiedrībā, kas nodarbojas ar jūras dibena apgūšanu.
— Mana specialitāte ir ģeofizika, — paskaidroja profesors, — bet es bāžu degunu visur, kur tik tas var ielīst. Tādēļ esmu ieskaitīts arī vuikanologos.
Nosviedis uz klāja savas mantas, profesors Tadokoro tūdaļ devās pie brezenta, palūkojās zem tā un ar roku uzsita tērauda pludiņam, kas ļoti līdzinājās mini- zemūdenei.
— Lūk, kāds tas ir! Es jau vairākas reizes griezos pie jūsu vadības, lai man atļauj pavizināties tajā, bet līdz sim allaž tiku noraidīts.
— Pārāk daudz pasažieru… — Onodera nosmīnēja. — Bet drīz būs gatavs «Vadacumi Nr. 2». Tad kļūs vieglāk.
— Konstrukcija laikam tāda pati kā «Archimedes», tātad varēs ienirt desmittūkstoš metru dziļumā? — profesors Tadokoro, pacēlis uz augšu zili noskūto zodu, vērīgi ielūkojās Onoderā. — Un tāda iekārta tiks izmantota, lai apsekotu jūras straumes un zemūdens klintis, ap kurām mēdz pulcēties zivju bari? Tas taču ir tas pats, kas ķidāt vistu ar miesnieka tuteni.
— Savāda laiviņa. Iegremdēšanas ilgums cieši saistīts ar iegremdēšanas dziļumu. — Onodera noglāstīja batiskafa korpusu. — Piecsimt metru dziļumā var mierīgi peldēt kaut vai veselu dienu. Bet, ja dziļums pārsniedz divi tūkstoši metru, tad peldēšanas ilgums krasi samazinās. Sāk niķoties balasta sistēma. Vārdu sakot, mums ieteikts nenolaisties pārāk lielā dziļumā, kamēr nebūs izdarīta pilnīga noregulēšana. Cerams, ka ar Nr. 2 tādu problēmu nebūs …
— Cik reizes jūs nolaidāties jūras dzelmē?
— Līdz deviņi tūkstoši metriem četras reizes, bet divas reizes — pāri desmit tūkstošiem. Un nekas briesmīgs nenotika…
— Bet vai izturētu, ja nolaistos Vitjaza dzelmē?1 — profesors domīgi vaicāja.
— Ja ar Nr. 2, tad gan… Jo sevišķi tādēļ, ka tas būs apgādāts ar iežu paraugu savācēju…
— Jukinaga, — it kā kaut ko atcerējies, profesors Tadokoro atvirzījās no «Vadacumi», — mums jāaprunājas.
Uzlicis roku docentam uz pleca, profesors kopā ar viņu nozuda kajītē. Onodera viens pats palika pie bati- skafa. Kuģa virsnieks devās apgaitā, pārbaudīt braucējus. Sirēna vēstīja, ka «Hokuto» gatavs doties ceļa. Atlaida tauvas, aiz kuģa pakaļgala ūdens sakūlās baltās putās, un pelēki zilais patruļkuģis ar deviņi simti piecdesmit tonnu lielu tilpumu viegls un ātrs atgaja no piestātnes.
Onodera izvilka no portfeļa firmas mapīti un pārlūkoja dokumentus par «Vadacumi» nodošanu. Šķiet, ka viss kārtībā. Noregulēšanu viņš uzsāks selga vai pievakarē, kad kļūs vēsāks.
Uz klāja parādījās drukns vīrietis ar izdzisušu kukurūzas stiebra pīpi zobos.
— Ko? — Onodera brīnījās. — Arī tu esi te?
— Jā, nevaru paļauties tikai uz papīriem, — nervozi iesmējās stūrmanis Jūki, kas bija vadījis «Vadacumi» iepriekšējā reizē. — Krastā pekles svelme. Labak palīdzēšu remontdarbos.
— Domāju, ka līdz Hačidzjo salai tiksim galā, — Onodera uzmeta acis «Vadacumi», — bet no turienes tu varēsi atgriezties ar lidmašīnu. Laikam esi krietni paguris?
— Būs redzams, — Jūki izdauzīja pīpi pret kuģa bortu un nospļāvās. — Šim kuģītim ātra gaita, līdz Hačidzjo tiksim vienā pūtienā. Bet mums ir jaizjauc otrās dzenskrūves pārslēdzējs. Tā reizēm negriežas atpakaļgaitā.