— Nē. Vecāki dzīvo Idzu. Bet Dzusi vasarnīcā viņa viena pati.
— Viena pati! — Onodera nomurmināja.
— Ir vēl kalpone. Patlaban pie viņas sapulcējušies draugi. Mazas viesības. Tādas tiek bieži rīkotas. Kādreiz arī es biju to pastāvīgs dalībnieks. Pēdējā laikā man daudz darba, tādēļ neesmu tur rādījies…
— Viesības?… — Onodera nožāvājās. — Tādas lietas man nav pa prātam …
— Neuztraucies. Gadās reizēm pa mazam tracītim, bet vispār tur viss notiek augstā līmenī.
«Lai notiek kas notikdams,» nodomāja Onodera un aizmiga.
Kad pamodās, mašīna jau joņoja gar krēslā iegrimušo jūras krastu. Pabraukuši garām Dzusi, apmēram pusceļā līdz Hajamai, viņi nogriezās uz privātas šosejas un sāka rāpties biezu mežu apaugušā kalnā. Tā virsotnē rēgojās diezgan neparasta izskata māja — kaut kāds F. L. Raita «Mājas virs ūdenskrituma» un Hohauzera — Hanzamana «Olveidīgā mitekļa» mistrojums. Dārza laterna, izveidota avangardisma stilā, lēja pār apstādījumiem zilas un gaišzaļas gaismas starus. No vasarnīcas, kas atgādināja plastmasas olu, plūda spilgta gaisma un skanēja mūzika.
Josimura šeit jutās kā savās mājās. Iekšā viņi tika caur franču logu, kas bija vērsts pret dārzu. Nelielajā gaitenī uzskrēja virsū kaulainai meičai ar vīna glāzi vienā un cigareti otrā rokā. Stipri izkrāsotas acis, šauras bikses, vasaras džemperis ar augstu apkakli, bet bez piedurknēm.
— Sveiki, sveiki, — šai divdesmit septiņus astoņus gadus vecajai sievietei mēle jau krietni pinās. — Visi sen jūs nogaidījušies.
— Kur Rei-sana? — Josimura nepiespiesti jautāja.
— Šeit pat. Jaunkundze šovakar mazliet iegrimusi sentimentos.
Atvēruši baltas plastmasas durvis, viņi nokļuva plašā ovālā istabā ar apaļīgi izliektām bēša krāsas sienām. Grīdu sedza zaļš sūnām līdzīgs tepiķis. Tālākajā nostūrī ziloņkaula krāsas koncertklavieres. Apkārt paletes formas stikla galdam, kādus var redzēt Hansa Alpas gleznās, savādos, bet acīmredzot ērtos krēslos bija izvietojušies kādi pieci cilvēki, gan vīrieši, gan sievietes. Istabas pretējā malā bija bārs, no kura viņiem pretī pagriezās meitene ar mikseri rokās. Viņas bālo seju pa pusei slēpa gari, izlaisti mati.
— Laipni lūdzu, — meitene teica vienaldzīgā balsī.
— Sveika, — sena paziņas tonī izmeta Josimura. — Atļausit stādīt priekšā? Onodera-kun no mūsu firmas zemūdens nodaļas.
— Lūdzu, sēdieties, — patīkams jauneklis ar gaišu ādu, tērpies neuzkrītošā havajiešu kreklā, piedāvāja krēslu. — Ko dzersit?
Onodera bija mazliet pārsteigts. Šo cilvēku smalkums, elegance un uzvedība ārkārtīgi labi saskaņojās ar sirsnību un vienkāršību. Viesību atmosfēra krasi atšķīrās no tās, ko pēc Josimuras teiktā viņš bija iztēlojies. Onodera pēkšņi jutās kā neveikls laucinieks, kas itin nemaz neiederas šādā izsmalcinātā sabiedrībā. Vārdi, kurus cits pēc cita nosauca cilvēki, iepazīdamies ar viņu, bija jau pazīstami, tos viņš bija lasījis laikrakstu un žurnālu slejās. Pamazām kļuva skaidrs, ka viņš nokļuvis vidē, kādā vēl nav gadījies būt, — visi šī nama viesi piederēja pie tā saucamās intelektuālās elites. Onodera atcerējās, ka pie klavierēm stāvošais bālais jaunietis ar skaistajiem sejas pantiem ir komponists un komponē avangardistisku mūziku, kas vidusmēra japānim — tādam kā Onodera — nav saprotama. Šis komponists, būdams ārzemēs populārāks nekā dzimtajā zemē, jau bija saņēmis vairākas starptautiskas prēmijas. Te viesojās arī jauns zinātnieks ekonomists, kura rakstus Onodera vairākkārt bija lasījis biezajos žurnālos, un vēl producents, un arhitekts, ne sevišķi lielas slavenības, bet pietiekami pazīstami un populāri.
Beidzot Onoderu stādīja priekšā jaunajai sievietei, kas stāvēja blakus bāram. Viņa — Abe Reiko — bija šīs mājas saimniece, tā pati, ar kuru Josimura gribēja viņu iepazīstināt. Onodera nezināja, uz kuru pusi vērst skatienu.
— Vai jūs dzersit šito? — Reiko palūkojās viņā vienaldzīgām nogurušām acīm, norādot uz glāzi ar kaut kādu šķidrumu. — Gribat? Tas ir martīni, iedzeriet!
Viņa piebāza Onoderam gandrīz pie deguna lielu glāzi ar maisītāju. Onodera čukstus nomurmināja: «tencinu» un paņēma smago miksera glāzi. Reiko, pēkšņi atsviedusi galvu atpakaļ, īsi iesmējās:
— Atvainojos ciemiņam, kas šeit ieradies pirmo reizi… — Viņai mazliet pinās mēle. — Nav vairs nevienas kokteiļa glāzes. Es visas sasitu.
— Tas nekas, — Onodera māksloti pasmaidīja.
— Pateicos. — Pielicis pie lūpām glāzi ar visu maisītāju, viņš vienā rāvienā iztukšoja to līdz dibenam, ar roku noslaucīja lūpas un nolika glāzi uz letes. — Paldies par cienastu! — Un, pagriezis sievietei muguru, devās pie galda.
— Paklausieties, Onodera-san… — viņu sirsnīgi uzrunāja havajiešu kreklā tērpies jaunietis, kas jau pirmīt bija aicinājis apsēsties. — Esmu dzirdējis par jums no Josimuras-san. Jūs, protams, varētu vadīt zemūdens tūristu kuģi?
— Domāju, ka jā… Atklātais modelis vai ekrāna?
— Ekrāna modelis, gluži kā rotaļlieta, bet var nolaisties līdz trīssimt metriem. Švarckopfa …
— To es labi pazīstu. Bet ko jūs domājat uzsākt?
— Mēs plānojam izveidot eksperimentālu zemūdens izpriecu parku, — sarunai pievienojās ekonomists.
— Neko sevišķu, bet katrā ziņā ar jaunām atrakcijām. Kāda tūrisma firma piedāvā mums līdzekļus oriģinālu ideju izstrādāšanai.
— Tur tiks izbūvēta pat zemūdens koncertzāle, — jaunietis havajiešu kreklā izklāja uz stikla galda rasējumu uzmetumus, ar galvas mājienu norādot uz komponistu, kas stāvēja pie klavierēm. — Viņš pašreiz aizravies ar «Zemūdens simfonijas» komponēšanu. Skaņdarbs solās būt ļoti interesants.
— Vai jūs nebūtu ar mieru palīdzēt mums brīvajā laikā? — jautāja kāds cits jauneklis, dizainers. — Gribat piedalīties mūsu grupā? Mēs visi nodarbojamies ar šo lietu prieka pēc. Ja rīkotos pēc visiem noteikumiem, būtu vajadzīgi milzīgi līdzekļi štata uzturēšanai.
— Vai mans pienākums būs tikai jūras dibena apsekošana? — Onodera jautāja, acīm pārbraucot skices.
— Jā. Iespējams, ka mūsu prasības ir pārāk lielas, bet, ja mēs iesniegtu jūsu firmai oficiālu pasūtījumu apsekot to jūras rajonu, kas mūs interesē, tas prasītu lielu naudu, un galvenais — mēs nevarētu brīvi apmainīties domām. Būtu lieliski, ja jūs pats piedalītos mūsu pasākumā. Ar skaļiem strīdiem un diskusijām.
— Patlaban mūsu bāze ir šajā vasarnīcā, — teica puisis havajiešu kreklā. — Bet Švarckopfa laiva atrodas Aburacubo. Vai ne, Rei-san?
— Vēl vienu glāzīti? — jautāja Reiko, sniedzot čindzano[11] glāzi un raugoties apreibušām acīm.
Kādu laiku runas risinājās ap jauna tipa zemūdens parku un tā skicēm. Onodera, iespējams, alkohola ietekmē, pārdzīvoja patīkamu uzbudinājumu un arī piedalījās kopējos strīdos par projektu un pētniecisko darbu plāniem. Bet viņa domas koncentrējās ap Reiko, kas sarunājās ar Josimuru. Onodera nolūkojās viņos abos. Josimura, neizlaižot no rokām glāzi, pats sajauca viskiju ar sodu, dzēra lieliem malkiem un nepārtraukti kaut ko stāstīja Reiko, kura nedrošā rokā turēja glāzi ar kokteili, reizēm ar piedzērušu žestu īgni atsviežot matus, kas krita sejā. Nevarēja saprast, vai Reiko vispār klausās Josimurā. Viņas sejas izteiksme nemainījās, bet reizēm viņa iesmējās vai ierāva galvu plecos, kā to nereti mēdz darīt iereibuši cilvēki. Brīžiem, at- gāzusies atpakaļ, ilgi smējās sausiem smiekliem. Uzvedās kā maza meitene. Viņas tievās rokas un kājas slēpa kaut ko bērnišķīgu, bet krūtis un gūžas, ietērptas vienkāršā puķainā kleitā, bija neparasti attīstītas. Gara auguma, slaida, Reiko nemaz neizskatījās trausla, viņa bija pilnīgi nobriedusi sieviete.