— Vai «S» sala pie Idzu pussalas arī ir viņa īpašums?
— Jā. Kādēļ tāds jautājums?
«Nu, puslīdz ir skaidrs,» viņš nodomāja, bet meitenei nekā neteica. Zināmā mērā tā lieta skāra firmas noslēpumus. Pērn tieši šajā rajonā — starp Idzu pussalu un «S» salu — jūras dzīļu apgūšanas nodaļa apsekoja dibenu vairāku kilometru garā joslā. Toreiz viņš piedalījās tikai sagatavošanas darbos. Urbumus veica jau bez viņa, bet Onoderam kļuva zināms, ka tur atrasta kaut kādas rūdas dzīsla. Iespējams — pat zelta, klīda tādas baumas. Droši vien nodaļas vadītāja rīcībā bija jaunāka un sīkāka informācija.
— Ja tās būtu laulības ar aprēķinu, jūs atteiktos?
— Kāpēc? — viņš noburkšķēja.
— Vai es jums patīku?
— Lai to saprastu, vajadzētu biežāk tikties…
— Vai tiešām biežāka saskarsme nepieciešama, lai izlemtu — patīk cilvēks vai ne? Jūs man patīkat, — Reiko skaidri noskaldīja pēdējos vārdus, atbalstīdamās uz elkoņiem. — Taču tas nenozīmē, ka gribu precēties. Man šausmīgi patīk sekss, bet par precībām ij domāt nedomāju. Man vispār nav skaidrs, kāpēc vajag stāties laulībā. Vai jūs arī taisāties precēties?
— Jā …
— Kādēļ?
— Lai piedzimtu bērni.
Viņš juta, ka Reiko tumsā cieši raugās viņā. Pār viņu ķermeņiem pāršļācās viļņi. Bēgot atpakaļ jūrā, tie paķēra līdz arī smiltis, kas kņudināja abiem ādu. Reiko vēlreiz palūkojās uz viņa pusi. Likās, ka sievieti pārsteidzis Onoderas atbildes lakoniskums un skaidrība. Bet viņam šī jautājumu un atbilžu rotaļa sāka kļūt apnicīga.
Reiko pēkšņi smagi nopūtās. Garā nopūta beidzās ar sīkām trīsām. Atspiedusies ar delnām pret smiltīm, viņa pagriezās uz sāniem. Tik tikko sadzirdama šņākoņa pārvērtās mūzikas skaņās.
— Kas tas? — viņš izbrīnījies jautāja.
— Radiouztvērējs ar integrālo shēmu. Iemontēts rokassprādzē, ūdensnecaurlaidīgs… — Reiko atbildēja aizsmakušā balsī, smagi elpodama. — Nu, ko tad? Apskauj taču jel mani!
— Šeit?
— Jā. Vai priekš tevis pārāk ātri? Es taču teicu, ka nebūt nevairos no seksa!
Viņš klusēja, raugoties selgas tumšajā tālē. «Josimura ir īsts triku meistars, nav vārdam vietas. Un vedējtēvs, protams, arī būs pats nodaļas vadītājs. Reiko tēvs acīmredzot ir prominenta persona Zivju rūpniecības savienībā, un viņam, protams, ir sava teikšana vietējo varasvīru aprindās. Viņa rokās milzum daudz vajadzīgu sakaru pavedienu. Un Josimura grib panākt, lai viņa padotais kļūtu vīrs šai vienīgajai meitai, kuru tās tēvs dievina līdz neprātam. Lai kā tā lieta ievirzītos, tā tik un tā nāks par labu Josimuram, risinot dažādus jautājumus sakarā ar tās pašas zemūdens rūdas iegulas apgūšanu. Josimura neko garām nepalaidīs! Šis godkārīgais darbonis droši vien sapņo par savu neatkarību nākotnē. Un tad Reiko turīgā tēva materiālais pabalsts… Pag, pag… Zemūdens izpriecu parka projekts, ar kuru, pa pusei izklaidējoties, nodarbojas šie Reiko viesi, arī ir saistīts ar Josimuras nodomiem. Tiešām, priekšnieks pasvītroti nevērīgi, it kā starp citu, met smalku tīklu un allaž sev par labu. Tāda ir Josimuras daba.» Onoderam kļuva mazliet baigi. Bet, ja tā tas ir un ja viņš visu izpratis pareizi, vai tādā gadījumā būtu jāsekmē Josimuras nodomu īstenošana? Kalpotājam, ja viņš grib nodrošināt sev nākotni, protams, vajadzētu piebalsot savam priekšniekam. Bet Onoderu maz interesēja organizācija — cilvēku sabiedrība. Viņa sirdī lielu vietu aizņēma jūra, kas pašreiz pletās acu priekšā. Rāma, tumša, elpojoša, it kā dzīva būtne. «Uz salām slienas gaisā melni kalni, bet pār jūru un kalniem blāvi mirgo zvaigznes.
Jūra un trīcoša zeme… Milzīga, apaļa planēta, kas peld kosmosa tumšajos plašumos. Paiet gadsimtu miljoni, bet tā vēl arvien peld riņķi pēc riņķa. Un kā asaras viņu klāj rūgti sāļi ūdeņi, virs kuriem tikai vietumis savu seju atklāj sauszeme… Un uz tas cilvēku vēlmju samezglotā pasaule, kurā trako vara, greznība, intrigas, mīla, tukša godkāre, apātija, ķildas — viss tas, ko sauc par efemero turību.»
— Apskauj jel… — Reiko atkārtoja vēlreiz. Viņas balss skanēja klusināti, bet kaisli. Onodera juta, cik smagi cilājas viņas kuplās krūtis. Meitenes rokas apvijās ap viņa kaklu … '
Onodera gandrīz iekliedzās. Selgas tālumā, kurā viņš lūkojās, pār tumšo naksnīgo debess plašumu pārskrēja spilgts gaismas uzliesmojums. Uz tā fona iezīmējās un tūdaļ izzuda tālās Idzu kalnu grēdas siluets. Nē, tā nebija parastā rūsa, jo gaisma bija pārāk spilgta, balti žilbinoša. Ko nozīmē šādas liesmas?… Vai tā nav kāda pazīme? Bet tuvumā skanēja mūzika, un stiprās rokas, kas bija apvijušās ap kaklu, vilka viņu pie zemes. Reiko trīcošās lūpas smaržoja pēc alkohola un bija mazliet sāļas. Vēl arvien uzbāzīgi skanēja mūzika, bet drīz tā un visa apkārtne izzuda …
Pēkšņi viņš nodrebēja.
— … līķis … — atskanēja pie auss no Reiko uztvērēja. — … noskaidrots, ka pirms nedēļas bez vēsts pazudušais Go Rokuro kungs, kas kalpoja «N» celtniecības kompānijas pētnieciskajā nodaļā, bija 31 gadu vecs. Go kungs vadīja ģeoloģiskus pētījumus tajā iecirknī, kur šī kompānija būvē Tokaido jauno super- ātrgaitas dzelzceļa maģistrāli. Darba biedri apliecināja, ka pēdējā laikā Go kungs bijis ļoti nervozs sakarā ar savu darbu. Šī mēneša sākumā viņš aizgājis no būvdarbu vadīšanas centra Hamamacu un nav atgriezies. Spriežot pēc atrastā līķa, domājams, ka tā bijusi pašnāvība …
— Palaid, — Onodera mēģināja atbrīvoties no Reiko rokām.
— Nē! — Reiko, paātrināti elsodama, vēl ciešāk apskāva Onoderu. — Nē, vēl…
— Palaid, es tev saku! — viņš nikni uzkliedza. — Mans draugs miris…
— Nākošais ziņojums … — teica diktors.
Grūdiens, kas atbalsojās vēderā, nāca no pašām zemes dzīlēm. Sejā kā pļauka iesitās pēkšņa vēja brāzma. Smilšainā pludmale, kurā viņi gulēja, sīki drebēja, un no kraujas cauri krūmu biezoknim lejup bira akmeņi:
Viņš instinktīvi pagriezās pret jūru. Virs tālajiem Idzu kalniem nepārtraukti šaudījās zibens strēles.
— Piecelies! — Onodera vienā rāvienā aiz rokas uzrāva Reiko kājās. Viņas plecs skaļi nokrakšķēja.
— Uzvelc peldkostīmu!
Virs kalna galotnes selgā parādījās oranža blāzma, un tūdaļ pret debesīm uzšāvās spilgti sarkans uguns- stabs. Nogranda tāds pērkons, U kā reizē izšautu neskaitāmi lielgabali.
— Kas tas ir? — Reiko jautāja aizsmakušā balsī.
— Kas noticis?
— Izvirdums! — Onodera atbildēja un nodomāja, ka laikam sācis darboties vulkāns Amagi, viņš tikai nevarēja saprast, kādēļ tas noticis tik pēkšņi. — Veicīgāk! — viņš gandrīz kliedza, skubinot Reiko.
Zeme, smagi stenēdama, nepārtraukti līgojās, no kraujas bira smiltis, sīki akmeņi un klinšu atlūžņi. «Slikti,» Onodera domāja un, satvēris Reiko roku, gribēja skriet uz jūras pusi, bet tad viņam prātā iešāvās sirdi stindzinoša doma.
— Kur ir ceļš augšup uz vasarnīcu?
— Aiz tās klints, pretējā pusē. Priekš kā tas tev?… — Reiko čukstēja trīcošā balsī. — Tur ir bīstami, var uzkrist akmeņi. Iesim no jūras puses.
Viņš klusēdams rādīja uz zemi zem kājām. Smilšainā pludmale, kuru pirmīt apskaloja jūras viļņi, tagad bija kaila, jūra bija atkāpusies par vairākiem metriem, un tās tumšie ūdeņi plūda arvien tālāk un tālāk prom no krasta. Vietumis jau atkailinājās arī zemūdens klintis.