Bija manāms, ka Reiko pārņēmušas bailes un viņa nedzirdami kliedz. Tāls uguns stabs nokrāsoja mākoņus un dūmu mutuļus asinssarkanā krāsā, bet no kalna galotnes lejup stiepās spilgtas lavas straumes.
3.
Tajā dienā, 198… gada 26. jūlijā, pulksten 23 un 26 minūtēs sākās vulkāna Amagi izvirdums, kam sekoja zemestrīce tuvākajos rajonos. Kā vēlāk noskaidrojās, izvirdums nebija cēlonis, bet sekas seklajai zemestrīcei, kuras epicentru konstatēja desmit kilometru dziļumā zem jūras dibena dienvidrietumu virziena no Sagami līča. Tā bija ļoti neparasta vulkāna izvirduma aina. Sešarpus balles spēcīga zemestrīce Japānā nav nekāda retā parādība, taču šoreiz tā krasi atšķīrās no parastās strukturālās zemestrīces un izraisīja pēkšņu izvirdumu neaktīvajā vulkānā, kas sen nebija rādījis nekādas darbības pazīmes.
Astoņas minūtes pēc Amagi sprādziena sākās Mi- haras vulkāna izvirdums Lielajā Idzu salā. Un tad ierūcās un dūmu mutuļus izvirda Oomuro kalns ziemeļaustrumos no Amagi. Atagavas — Karstās upes — ūdeņi, it kā piemērodamies nosaukumam, sakarsa, bet no karstajiem avotiem pretim debesīm ar milzīgu spēku izšāvās tvaika strūklas. Idzu pussalā starp Ito un Higasiidzu pilsētām nevarēja braukt ne pa šoseju, ne pa dzelzceļu. Lavas straume plūda Atagavas pilsētas virzienā. Glābt pilsētu iedzīvotājus, kas zemestrīces un cunami dēļ bija nokļuvuši katastrofālā stāvoklī, varēja tikai no jūras puses — ar kuģiem un gaisa spilvena kuteriem.Noskaidroja zemestrīces epicentra koordinātes: ziemeļu platuma 34°59′10″ un austrumu garuma 139°14′ 30." Tas atradās zem jūras dibena. Zemestrīces izraisītais cunami uzbruka Idzu pussalas austrumu krastam, Lielajai Idzu salai un visai Sagami līča piekrastei. Rezultātā cieta Ito, Atami, Odavaras, Oiso, Hiradzukas, Dzusi, Hajamas un Miuras pilsētas. Salīdzinot ar lielo zemestrīci Ziemeļidzu 1930. gada 26. novembrī, šoreiz dabas katastrofas mērogi nebija tik lieli, bet, tā kā kapitālieguldījumi Tokaido megalopolē gar Klusā okeāna piekrasti bija sasnieguši ļoti augstu līmeni, reālie zaudējumi izrādījās kolosāli. Pie tam ļoti daudz cietušo bija arī starp atpūtniekiem, kas kuplā skaitā bija sabraukuši tur pavadīt vasaras sezonu. Amagi, pēc ilgstošas klusēšanas pēkšņi sācis darboties, vēl arvien turpināja izgrūst kuplus dūmu mutuļus. Vēja brāzmas pacēla augstu gaisā vulkāniskos pelnus un kopā ar lietus gāzēm aizpūta tos līdz pat attālākajiem Sjonanas apgabala nostūriem. Uz Tokaido un Jaunās maģistrāles līnijām apstājās visi vilcieni, nevarēja pabraukt pa Valsts šoseju Nr. 1, vairākos posmos pa Tokijas — Nagojas šoseju bija iespējama tikai vienvirziena satiksme, netika piegādāta elektriskā strāva, daļēji bija pārtraukti telefona sakari… Bet zeme, iedvešot šausmas visai dzīvajai radībai, vēl arvien trīcēja un drebēja. No baismīgi uzpūtušās jūras dzīlēm, biedējot cilvēku sirdis, atskanēja dunoņa, līdzīga plēsīga zvēra rēkoņai…
Onodera kopā ar Reiko viesiem nolēma atgriezties Tokijā. Neliels kuteris, skrienot pa viļņu galotnēm, ātri traucās prom no zemestrīces rajona. Reiko vasarnīca, kas atradās piecdesmit metru virs jūras līmeņa, gandrīz nemaz nebija cietusi. Tikai cunami trieciena dēļ bija sabrucis lifts. Uz laiku nodzisa gaisma. Nogruvums aiz- bloķēja ceļu. Tas visus satrauca visvairāk. Sevišķi sanervozējās Josimura, kas nekādi nespēja apslēpt bailes. Kopš tā brīža, kad viņš ieraudzīja izvirduma sarkanās liesmas, viņam trīcēja lūpas. Reiko, kas bija pilnīgi mierīga, no Sidzuokas piezvanīja tēvs. Vecais, protams, bija uztraucies — vai tik ar meitu nav kas noticis. Viesi arī bija nemierīgi — visus nākošajā rītā Tokijā gaidīja neatliekamas darīšanas. Par laimi, neskarts bija palicis gaisa spilvena kuteris, kas cunami laikā atradās ellingā aiz dzelzs durvīm. (Kuteris bija firmas «Westland-M» ražojums un maksāja divdesmit miljonu jenu. Izmantot to izpriecu braucienam bija neprātīgs greznums!) Onodera vienīgais no visiem prata vadīt šādu kuģi. Kuteris joņoja ar ātrumu septiņdesmit kilometru stundā. Starmeša gaisma šķēla nakts tumsu. Lija ar pelniem sajaukts lietus. Reizēm, novērsis acis no radara ekrāna, Onodera palūkojās uz Amagi pusi, kur debesīs virs vulkāna liesmoja purpursarkana blāzma. Kaut kur sirds dziļumos auga neapzināts nemiers. Onodera vēl neizprata sava satraukuma iemeslu, bet neskaidri nojauta, ka tas ir cieši saistīts ar to vārdā nenosaucamo drausmi, milzīgo un briesmīgo kaut ko, kas raustījās krampjos un ko viņš bija redzējis un sajutis cauri batiskafa čaulai Japānas dziļvagas dienvidu galā.
— Onodera-kun, — kāds sauca viņu, kad kuteris jau bija pārbraucis Aburacubo līci. — < Tev zvana no Tokijas. Privātsaruna.
Izdzirdis aicinājumu, viņš palika nekustīgi stāvam un izklaidīgi blenžam vienā punktā. Stindzinošās šausmas, kas bija pārņēmušas dvēseli, vēl arvien nebija zudušas.
Beidzot Onodera nomierinājās.
— Ko, privātsaruna? — viņš nočukstēja un atcerējās, ka pēdējos gados, tāpat ka Eiropā un Amerikā, ari šeit ļoti izplatītas bija privātās radiotelefona sarunas. — Pārslēdziet uz mani… — Onodera uzlika austiņas.
— Hallo, hallo… — viņš izdzirda pazīstamu zemu balsi.
— Lūdzu, runājiet, Onodera klausās…
— Tas esmu es — Tadokoro… Beidzot sameklēju tevi. Kā tur izskatās Amagi?
— Izvirdums turpinās… — Onodera uzmeta acis iluminatoram, ko bija pārklājušas pelēkas lietus lāses. — Un Mihara arī kūp pilnā sparā…
— Tev, izrādās, esot dienasgrāmata, rakstīta pirms pāris nedēļām, apsekojot jūras dibenu Sagami līcī. Man to paziņoja jūsu firmas galvenais direktors Jamasiro, bet viņš uzzinājis no tava priekšnieka Josimuras…
— Jā, esmu paņēmis mājās kopiju, lai apkopotu materiālus un uzrakstītu ziņojumu. Oriģināls glabājas firmā. Līdz tā nodošanai atliek vēl diezgan krietns laiks…
— Saki, vai dienasgrāmatā ir ieraksti par kādām neparastām izmaiņām, kas novērotas pēdējā laikā Sagami līča jūras dibena dziļumslāņos?
— Jā … Taču tie ir drīzāk mani personiskie novērojumi un iespaidi, jo no iepriekšējiem pētījumiem nekādu sīkāku datu nav. Ja dibena reljefu salīdzina ar agrāko — jūras dibens tur tika apsekots apmēram pirms pusgada —. tad jāsaka, ka notikušas pārsteidzošas izmaiņas. Bet; es vēlreiz atkārtoju, ka šāds slēdziens ir dibināts tikai uz maniem paša novērojumiem.
— Vai pēdējā reizē jūs uzzīmējāt jūras dibena karti? Novērojumus ierakstījāt žurnālā?
— Uzmetām skici vispārējos vilcienos… Ja nemaldos, tad jāsaka: dibena reljefs izmainījies diezgan lielā iecirknī…
— Paklausies, kad tu būsi Tokijā? — profesors Tadokoro jautāja savā pierastajā tonī, kas nepieļāva nekādus iebildumus. — Saprotu, ka esi ļoti noguris, bet man pēc iespējas ātrāk vajadzīgas tavas piezīmes. Pašreiz esmu Hongo, savā institūtā. Kur tu dzīvo?
— Aojamā… — Onodera palūkojās pulkstenī. Viens un četrdesmit piecas minūtes pēc pusnakts. — Ja tā labi piespiestos, tad līdz rītausmai varētu jums nogādāt. Adrese?
— Otrais kvartāls. Piezvani, kad būsi tuvumā.
— Vai tiem datiem… ir kāds sakars ar pašreizējo zemestrīci?
— Ar pašreizējo zemestrīci? — profesora balss skanēja gandrīz dusmīgi. — Es cenšos uzskicēt daudz lielāku ainu, tādēļ man vajadzīgi visi iespējamie dati, jo pēc ziņām, kas patlaban ir mūsu rīcībā, vēl nekā noteikta nevar spriest, bet tomēr…
Pēkšņi profesora Tadokoro balss izzuda.
— Hallo, hallo… — Onodera sauca, domādams, ka pārtrūkuši telefona sakari.
— Es varbūt esmu jucis, — pēkšņi atskanēja profesora izmisīgā balss. — Iespējams, ka tā ir tikai mana neprātīgā fantāzija. Bet tā nedod mieru, un es tādēļ caurām naktīm nevaru gulēt. Vārdu sakot, lūdzu tevi…