Arī politiskos jautājumos šajā valstī, liekas, balstījās ne tik daudz uz prāta stingri loģiskajām koncepcijām, cik uz perifēriskās nervu sistēmas signālu asumu. Japānā ar tās iedzīvotāju blīvo koncentrāciju no seniem laikiem pastāv tradīcija izmantot stihiskās nelaimes. Neviens, protams, to nedara apzināti, bet, spriežot pēc rezultātiem, tā iznāk. Taču pašreizējos notikumos jautās kas cits. Ja katrā atsevišķā gadījumā nebija nekā principiāli jauna, tad visas parādības kopumā slēpa sevī vēl nepazītu šausmu perspektīvu. Varbūt ne visi kabineta locekļi to manīja. Bet daļa no viņiem skaidri juta stindzinošo elpu, kas dvesa no šī nezināmā.
— Patlaban galvenā problēma ir nemiers, kas pārņēmis ļaužu prātus… — premjers ierunājās un pēkšņi apklusa. Viņa skatienu saistīja tasīte uz galda. Uz atdzisušās tējas līmeņa, kurā atspoguļojās caur logu krītošie spilgtie saules stari, virmoja sīki vilnīši.
— Cik ilgi vēl turpināsies šīs zemestrīces? — premjers pēkšņi mainīja balss toni. — Tas ir, es gribēju teikt, vai pēdējā laikā visā valstī zemestrīces nenotiek pārāk bieži…
— Statistiski pierādīts, ka vasarā zemestrīču vairāk nekā ziemā, — piebilda pašpārvaldes ministrs.
— Bet izvirdumu skaits arī liels… — premjers turpināja. — Ko tas nozīmē? Varbūt sācies lielu dabas pārvērtību periods? Kā jūs domājat?
— Kādu laiku valdīja versija, ka gaidāma otrā lielā zemestrīce Kanto apgabalā, — teica Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. — Bet tā neattaisnojās.
— Vārdu sakot, vai turpmāk trīcēs vairāk vai mazāk? — premjers taujāja, mazliet sapīcis. Viņa parasti mierīgā seja nervozi raustījās. — Es, protams, domāju, ka nav nekā bīstama. Bet, ja lietas būtība tiktu noskaidrota, tad mēs varētu ieplānot attiecīgus aizsardzības pasākumus.
«Pēdējā laikā premjerministrs kļuvis nervozs,» nodomāja lietu pārvaldnieks. «Cēlonis tam meklējamsme tikai dabas katastrofās. Viņu satrauc skandāls, kas var izcelties sakarā ar nelikumīgajiem kapitālieguldījumiem kādā milzīgā ar premjera frakciju cieši saistītā uzņēmumā.»
— Vai mums nevajadzētu noklausīties zinātnieku viedokli par zemestrīcei»? ierosināja veselības aizsardzības ministrs. — Būtu interesanti dzirdēt, kādas ir viņu domas.
— Nekā jauna jūs neuzzināsit, — Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšnieks nosmīnēja. — Pētījumi dabaszinātņu jomā atšķirībā no pētījumiem tehnikā parasti ir maz rezultatīvi, lai gan mums tie izmaksā milzīgas summas. Ļoti reti var izdarīt precīzus secinājumus. Bet, ja arī būs tāds zinātnieks, kas sadūšosies un uzstāsies ar saviem secinājumiem, viņu uzskatīs par šarlatānu vai savādnieku. Meteoroloģijas pārvaldē strādā mans draugs. Bieži tiekos ar viņu un vairākkārt esmu mēģinājis pieskarties šim jautājumam, bet viņa atbildes allaž ir ļoti miglainas.
Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšniekam nesen bija apritējuši četrdesmit gadi. No visiem kabineta locekļiem viņš bija vienīgais ar dabaszinātņu izglītību un piederēja pie jauna tipa politiskajiem darbiniekiem, tā saucamās kvazibirokrātijas, kas parādīja savas spējas kosmiskās tehnikas un atomenerģijas attīstīšanā, citiem vārdiem izsakoties — lielajā zinātnē.
— Nav svarīgi… — premjers teica, lūkodamies uz lietu pārvaldnieka pusi. — Jāpaklausās, ko teiks seis- mologi. Bet parūpējieties, lai tas notiktu bez liela
trokšņa. Citādi avīžnieki atkal sacels jezgu. Noklausīsimies vairākus zinātniekus. Tūlīt sāciet atlasīt referentus …
Pēkšņi istaba sašūpojās. No griestiem nobira putekļi. Pēc brīža sekoja daudz spēcīgāks grūdiens. Sienas iečīkstējās, no tasītēm izlija tēja.
— Diezgan spēcīgi… — teica nobālušais transporta ministrs, cenzdamies piecelties no krēsla.
Trīcēšana norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Tikai tēja tasītēs vēl arvien drebēja un ūdens savādi burzguļoja puķu vāzē. No sienas nokrita vairāki apmetuma gabali.
— Trīc un trīc… — sarūgtināts nopūtās veselības aizsardzības ministrs.
Visi nosmējās un reizē atviegloti ierunājās. Atskanēja tāla dārdoņa, līdzīga lielgabala šāvienam, un tajā pašā brīdī kāds pieklauvēja pie durvīm. Konferenču zālē ienāca sekretārs un kaut ko pačukstēja lietu pārvaldniekam. Tas paraustīja plecus, viegli paklanījās un griezās pie visiem klātesošajiem:
— Nupat esot sācies Asamas izvirdums…
Šīs zemestrīces laikā Onodera atradās Hongo otrajā kvartālā, profesora Tadokoro privātās laboratorijas otrajā stāvā. Viņš gulēja uz veca dīvāna, no kura līda ārā salmi un atsperes. Atvēris acis, viņš kā pa sapņiem vēroja, kā griesti un putekļiem klātā dienasgaismas spuldze līgojās. Tikai, kad pārplīsa loga stikls un kaut kas nokraukšķēja dīvānā, viņš atģidās un atcerējās, kur atrodas, piecēlās no dīvāna un skaļi nožāvājās. Zemestrīce beidzās. Kāpņu telpā atskanēja soļi.
— Vai ugunsgrēks? — viņš jautāja jaunam puisim, kas skrēja pa gaiteni.
— Nē, laikam Asamas izvirdums.
Onodera skriešus devās līdzi puisim uz trešo stāvu un no turienes uz jumta. Vairāki cilvēki, turēdamies pie margām, rādīja uz ziemeļrietumiem un uzbudināti kaut ko sprieda. Horizonts nebija skaidri pārredzams, jo traucēja balstu šoseja, superaugsteeltņu komplekss pilsētas centrā un jau manāmi sakarsušais smogs. Varēja redzēt tikai brūnu dūmu strēli… «Laikam tā arī
ir…» «Nē, nevar būt!» «Tiem jābūt dūmiem no kāda dūmeņa.» «Vai tad iespējams no šejienes saskatīt Asarnu?» «Līdz tai taču vairāk nekā simt kilometru, pie tam gaiss tā piesārņots…» Klausoties šajās izkliedētajās sarunās, Onodera pamazām pilnīgi atmodās. Pirms saules lēkta viņš bija ieskrējis savās mājās Aojamā, atvedis šurp vajadzīgos dokumentus un tepat atlaidies uz pāris stundām līdz darba sākumam. Viņš paraudzījās pulkstenī. Bija jau pusdivpadsmit. Jāpiezvana uz firmu. Viņš jau gan bija iesniedzis lūgumu piešķirt atvaļinājumu, bet tas sākās tikai ar rītdienu. Kāpnēs Onodera saskrējās ar profesoru Tadokoro. Novalkātā laboratorijas uzsvārcī, čībās, neskūts, sasarkušām acīm un iekritušiem vaigiem vecais vīrs izskatījās ļoti nomocīts — pavisam ne tas cilvēks, kas pirms nedēļas brauca ar «Vadacumi».
— Asama? — profesors nomurmināja aizsmakušā balsī. — Nav nekas nopietns …
— Bet vakar Amagi un šodien… — Onodera atmeta ar roku. — Nu sāksies satraukums sabiedrībā.
— Nav ko uztraukties. Parunās un norimsies, — profesors cīnījās ar žāvām. Viņa iekaisušajās acīs parādījās asaras. — Aizmirsis, tiklīdz beigsies drebinā- šana. Bet lietas būtība ir pavisam citur…
— Labi… — Onodera vēlreiz palūkojās pulkstenī. — Man jāiet. Aizgulējos, nokavēju darbu.
— Onodera-kun, — šoreiz profesors nespēja apvaldīt kārtējās žāvas. — Nesteidzies. Vai tu nevarētu kopā ar mani nokāpt lejā? Vēlos aprunāties. Tu tik saldi gulēji, ka negribējās modināt.
— Domāju, ka… — Onodera īsu brīdi apstājās kāpnēs. — Jā, varu. Ar rītdienu būšu atvaļinājumā, bet šodien man vēl jānodod lietas. Parādīšos pēcpusdienā uz pāris minūtēm, un tas būs viss. Kas par lietu?
— Tūlīt paskaidrošu. — Tadokoro pievērsās trokšņojošajiem jaunajiem zinātniskajiem līdzstrādniekiem: — Paklausieties, cik ilgi var kvernēt bezdarbībā? Ķerieties jel pie darba! Vajadzīgi dokumenti ar datiem par Asamas izvirdumu.