— Es tomēr piezvanīšu pa telefonu, — Onodera teica un noskrēja lejup pa kāpnēm.
Profesora Tadokoro privātās laboratorijas centrālā daļa bija izvietota trīsstāvu ēkas pagrabtelpās un
pirmajā stāvā. Šajā divstāvu dzelzsbetona kastē bija ieslēgta viena mazāka kastīte — istaba ar dubult- sienām, kurā darbojās sevišķi mazs miniskaitļotājs ar integrālshēmām. Apkārt tam drūzmējās nekārtīgi sabīdīti galdi un plaukti, uz kuriem kaudzēm mētājās atvērtas un aizvērtas dokumentu mapes, kā arī rasējamie dēļi un dažādi mēraparāti. Knikšķēja veca tipa atmiņas ierīce, kas laiku pa laikam ar troksni izsvieda perforētu lenti.
Pie lielās pagrabtelpas griestiem gar trim sienām bija izveidota ar metāla pinumu apjozta galerija. Tajā aiz stikla un plastmasas šķērssienām atradās vairākas kabīnes, bāztin piebāztas ar telefoniem un citiem sakaru aparātiem. Brīvo sienu aizņēma milzīga Japānas un tai tuvāko jūru karte, bet zem tās — caurspīdīga magnētiskās plastmasas pults ar daudzām krāsainām podziņām. Likās, ka visa šī trīsstāvu ēka, būvēta no stiegrotiem paneļiem, kas tagad vietumis jau bija saplaisājuši un pat sašķobījušies, turas kopā tikai tādēļ, ka cieši pieķērusies kastītei ar skaitļotāju. Šis nožēlojamais, novecojušais grausts vairāk būtu bijis piemērots kādai blēžu firmai, kas nododas mahinācijām ar nekustamiem īpašumiem, vai sīkieguldītāju kaktu bankai. Vārtos stāvēja nolietots autofurgons un aizvēsturiska vieglā mašīna.
Piezvanījis pa telefonu, Onodera nokāpa pagrabā. Tur bija patīkami vēsi — gaisa kondicionētāji darbojās nevainojami. Telpa bija tukša, laikam jau sācies pusdienu pārtraukums. Profesors Tadokoro viens pats sēdēja pie galda. Atbalstījis galvu rokās, viņš kaut ko murmināja pie sevis. Onodera piegāja viņam klāt. Tadokoro pacēla sasarkušās acis un palūkojās atnācējā kā svešiniekā.
— Ā, tas esi tu… — beidzot profesors ierunājās, it kā tikko atguvis saprašanu. — Jā, nupat zvanīja Jukinaga. Drīz būšot šeit. Kad pasacīju, ka tu esi pie manis, viņš izteica vēlēšanos tikties.
— Docents Jukinaga? — Onodera pārvaicāja.
— Jā, viņš dzīvo tepat tuvumā. Papusdienosim visi kopā? Pasūtīsim, lai atnes šurp! — un profesors pastiepa roku pēc telefona.
— Jūs gribējāt aprunāties ar mani?
— Tieši tā… — profesors lēni nolika klausuli un iegrima pārdomās.
— Es par to batiskafu, kas jūsu iestādē… — pēc ilgstošas klusēšanas viņš ieteicās. — Cik būtu jāmaksā, ja to iznomātu,ilgākam laikam?
— Kā to lai saka. Viss atkarīgs no noteikumiem… — Onodera nebija gaidījis šādu jautājumu. — Sazinieties ar mūsu firmas nomas nodaļu. Man grūti aprēķināt, jo nomas maksa atkarīga no izmantošanas ilguma, mērķa un jūras dziļuma darbības vietās…
— Un vēl es gribēju uzzināt… — profesors Tadokoro pacēla gaisā savu resno rādītājpirkstu. — Vai būtu iespējams tūdaļ sākt izmantot batiskafu, ja nomas pieteikumu iesniegtu nekavējoties?
— Tas nebūs iespējams, — Onodera ātri atbildēja. — Tiklīdz pabeigs pašreizējos pētījumus, «Vadacumi» tūdaļ pārvedīs uz Kjūsjū salu. Tur tiks izvērsti pētījumi sakarā ar tuneļa celtniecību Korejas jūras šaurumā starp Simonoseki un Pusanu. Darba pietiks veselam mēnesim. Pēc tam būs jāpilda Indonēzijas pa- sūtijuins. Ir vel daudz citu pieteikumu, tā ka jūsu kārta pienāktu tikai pēc vairākiem mēnešiem.
— Runa ir par ārkārtīgi svarīgu lietu! — profesors uzsita ar delnu pa galdu. — Es taisos izmantot batiskafu sevišķiem pētījumiem. Vai tiešām nevar panākt atvieglotus noteikumus?
— Nezinu. Es neko nevaru jums pateikt. — Onodera iztēlojās, ar kādu sejas izteiksmi raudzīsies uz viņu nodaļas vadītājs Josimura, no kura viņš bija atvadījies rītausmā. — Tas laikam atkarīgs no lietošanas ilguma … Uz kādu laiku jums vajadzīgs batiskafs?
— Uz pusgadu, varbūt vēl ilgāk, — profesors ietiepīgi uzstāja, droši vien arī pats labi saprazdams, cik aplama ir viņa vēlēšanās. — Tu taču esi redzējis, mēs abi vērojām TO! Es gribu pamatīgi krustām šķērsām apsekot Japānas dziļvagas dibenu.
— Uz pusgadu? — Onodera pakratīja galvu. — Tas ir absolūti neiespējami. Jums taču nebūs pa prātam, ja batiskafu jums dos, tā sakot, firmas programmas starpbrīžos. Pēc katras reizes būs ilgi jāgaida.
— Bet kāpēc Japānā ir tikai viens vienīgs batiskafs, kas var nolaisties desmittūkstoš metru dziļumā! — profesors jau sāka skaļi kliegt. — Un tā esot jūras lielvalsts? Pat dzirdēt negribas!
— Ir batiskafi, kas piemēroti iegrimšanai līdz divtūkstoš metriem. Viens tāds pieder mūsu firmai. Bet visā valstī tādu ir pieci vai seši. Vajadzība pēc desmit- tūkstošmetru klases batiskafa radās pavisam nesen. Ari mūsu «Vadacumi» parasti tiek izmantots jūras dibena apsekošanai tūkstoš līdz divtūkstoš metru dziļumā. Kad ierindā stāsies «Vadacumi Nr. 2», grafiks vairs nebūs tā pārslogots. Bet, kamēr jauno batiskafu pārbaudīs, paies vismaz vēl pusgads, — Onodera centās nomierināt profesoru. — Varbūt jūs varat nomāt ārzemēs? Amerikā ir tāda organizācija «PCMD» (Pacific Coast Marinē Development), kas nodarbojas ar jūras dzīļu pētīšanu gar ASV Klusā okeāna piekrasti. Tās rīcībā ir divi «Aluminaut» tipa kuģi un četri — «Trieste» tipa. Ja tur nekas nesanāktu, varētu griezties pie franču dziļjūru pētīšanas grupas «Malan», tai ir trīs «Archi- medes» tipa kuģi.
— To es pats visu zinu, — profesors nosvieda uz galda papīra lapu. Tas bija visas pasaules dziļūdens kuģu saraksts. — Bet es negribu nomāt ārzemju kuģi. Par katru cenu gribu dabiit japāņu. Kāds iemesls? Tādēļ, ka mani pētījumi ir, tā sakot, ļoti delikāti un pie tam cieši saistīti ar Japānas interesēm..»
Profesors Tadokoro pēkšņi apklusa.
— Skolotāj Tadokoro! — Onodera sadūšojās. — Vai jūs nevarētu man paskaidrot, ko jūs gribat izpētīt? Kas galu galā notiek Japānas dziļvagas dibenā?
Tadokoro pielēca no krēsla, viņa mati izspūra, kvēlojošām acīm viņš ieurbās Onoderā.
— Kas notiek? — profesors ierēcās. — Nezinu! Itin nekā nezinu! Tādēļ jau nepieciešami pētījumi. Esmu savācis visādus datus, bet galveno trūkst! Tādēļ arī nevaru pateikt nekā noteikta. Skaties!
Profesors noklakšķināja slēdzi. Aiz Japānas kartes, kas bija uzzīmēta uz caurspīdīgas magnētiskās plastmasas paneļa, iezīmējās vēl viena, pavisam citāda karte — kā daudzkrāsaina un daudzkārtaina mozaīka …
— Te ir savākti un cits pie cita salikti dažādi dati: meteoroloģiskie vērojumi, augsnes pārvērtības, jūras krasta līnijas svārstības, vulkāniskā darbība, gravitācijas svārstības, siltās straumes, apakšzemes temperatūru sadalījums, ģeomagnētiskās izmaiņas, zemes strāvu katra gada raksturlielumi, jūras dibena svārstības, magmas pārvietošanās (cik bija iespējams uzzināt), zemestrīces, kalnu grēdu novirzes, pat izmaiņas bio- sfērā… Viss, sākot ar svārstībām bioloģiskajās fāzēs un beidzot ar izmaiņām migrējošo zivju un gājputnu ekoloģiskajos procesos… Bet neko nevar noskaidrot. Tad es mēģināju rast'atrisinājumu, analizējot norises lielākā, globālā mērogā. Iespējams, kaut kādas pazīmes jau ir pavīdējušas, bet uz to pamata vēl pārāk agri izdarīt nopietnus secinājumus. Man vajag vairāk datu, pēc iespējas vairāk… Nepieciešams steidzami savākt visu iespējamo informāciju kaut vai par dziļvagas dibenu…
— Kāpēc tāda steiga? — Onodera jautāja. — Vai ir kaut kas saskatāms?
— To… — profesors noraidoši papurināja galvu. — To es vēl nevaru apgalvot. Bet mani moka bažas, un tās liek steigties.