Profesors Tadokoro pagrieza slēdzi. Viņa rokas bezspēcīgi nokarājās gar ķermeni. Tagad viņš izskatījās pēc nomocīta veča.
— Atvaino. Bieži iekarstu… — profesors teica atslābušā balsī. — Bet saproti, man trūkst datu. Arī naudas vajadzēs šausmīgi daudz. Steidzīgi! Var jau būt, ka manas bažas ir aplamas. Aprēķinu kļūdas varbūtība ļoti liela. Es pat pieļauju, ka tas viss ir manas mežonīgās fantāzijas auglis. Bet, lai izprastu, vai tā ir fantāzija vai nav, vajadzīga traka nauda.
— Man ļoti gribētos būt jums noderīgam … — teica Onodera.
— Jā, jā, palīdzi man, Onodera-kun. Esmu gatavs pieņemt kaut vai visniecīgāko palīdzību. Ja man izdosies dabūt «Vadacumi», tu neiebildīsi, ja lūgšu nozīmēt par stūrmani tieši tevi?
— Protams, ar lielāko prieku… Bet varbūt es būšu noderīgs arī kādā citā lietā …
Kāpņu telpā atskanēja soļi. Docents Jukinaga arī šajā svelmē bija žaketē un ar kaklasaiti. Uz viņa stingrās sejas nebija ne lāsītes sviedru.
— Sveiks! — Jukinaga uzsmaidīja Onoderam.
— Paēdīsim kopā pusdienas, — profesors ierosināja. — Vai iziesim kaut kur ārā? Jeb pasūtīsim, lai atnes šurp?
— Man vienalga …
— Uzgaidiet, — profesors spieda interfona pogas.
— Neviens neatsaucas. Augšā atkal pilnīgs tukšums. Pagaidiet tepat. Atnesīšu kaut ko vēsu nodzerties.
Profesors uzskrēja augšup pa kāpnēm tik ātri, ka neviens nepaguva viņu aizkavēt.
— Labs cilvēks, — Onodera teica smaidot'.
— Jā, sirsnīgs un vienkāršs. Tādi mūslaikos ir retums… — Jukinaga nopietni sacīja un nopūtās. — Ģeniāls un pārgalvīgs. Tādēļ mūsu zinātniskajās aprindās viņu ciena daudz mazāk nekā ārzemēs…
Onoderam tas bija labi zināms. Jukinaga, ieraudzījis istabas kaktā kādu aparātu, izteica savu sajūsmu par jaunās ierīces ieviešanu un sāka to aplūkot.
— Lieliska laboratorija, — Onodera uzslavēja.
— No ārienes gan nav izskatīga …
— Tās iekārtošanai iztērēti gandrīz pieci simti miljonu jenu, — paskaidroja Jukinaga. — Bet cik vēl neizmaksā tās uzturēšana. Jūs taču zināt, ar kādu enerģiju strādā profesors. Lai kā taupītu, naudas nepietiks, jo skolotājam ļoti plašs vēriens. Pie tam visu laiku ceļas cenas, arī zinātnieku darba algas tiek paaugstinātas …
— Kur profesors ņem tādus līdzekļus? — Onodera vaicāja. Viņš jau sen bija domājis par šo jautājumu.
— No Pasaules okeāna draudzes, — Jukinaga atbildēja. — Tā ir jauna reliģija, kas izplatījusies pa visu zemeslodi. Veikli izgudrots, vai ne? Saules kults un dzīvnieku kults ir zināmi no seniem laikiem, bet pasludināt okeānu par pielūgšanas objektu — tas ir gluži jauns gājiens! Šīs draudzes locekļi ir dažādu tautību cilvēki no zvejniekiem līdz kuģu īpašniekiem, vārdu sakot, visi, kam ir kāds sakars ar jūru. Daudzās valstīs esot filiāles. Sakari visā pasaulē. Runā, ka organizācijas centrs atrodoties Grieķijā un ka to atbalstot Ona* sis. Ļoti naudīga baznīca.
— Jaunradusies reliģija mecenāta lomā… — To gan Onodera nebija gaidījis. Pasaules okeāna kults? Tādā gadījumā arī viņa firmai varbūt ir kādi sakari ar šo draudzi?
— Mūsu profesors ir nevaldāms, — Jukinaga turpināja. — Viņš ir ne tik daudz ārpus zinātnes, kā ārpus likuma un tradīcijām stāvošs. Ja zinātnes labad būs kaut kas vajadzīgs, viņš izmakšķerēs naudu no paša nelabā un pacentīsies nostrādāt tā, lai pats neuzķertos uz velna makšķeres. Tā ir viņa pārliecība. Tādēļ Japānas zinātnieku aprindās viņš nav pieņemams…
Kāpņu augšgalā parādījās profesors Tadokoro. Labajā rokā viņš turēja norasojušu tējkannu, bet kreisajā — paplāti ar apgāztām tasītēm.
— Jukinagas kungs, kādās attiecībās jūs esat ar profesoru? — Onodera klusi jautāja.
— Senāk, kad viņš bija mūsu universitātes ārštata profesors, neilgu laiku apmeklēju viņa lekcijas. Tas ir viss. Es bieži tikos ar viņu ēdnīcā blakus kopmītnei. Profesors dzīvoja tās tuvumā. Man viņš ļoti patīk. Plašs redzesloks un ģeniāla pieeja problēmu risināšanā. Runā, ka agrāk šāda tipa zinātnieki neesot bijuši nekāds retums. Bet mūsu laikos ne tikai retums, tādu vispār vairs nav. Tagadējie vairāk atgādina kalpotājus un birokrātus.
— No kuras viņš puses?
— Par ko jūs te čukstaties? — Profesors jau bija nokāpis pa kāpnēm lejā. — Droši vien mani aprunājat?
— Tieši otrādi, slavējam!
— Pietiks. Ja to saka Onodera, tad es ticu. Tu esi godīgs cilvēks. Jukinaga, ko tu ēdīsi? Rīsus ar dārzeņiem? Rīsus ar ceptu zivi? Rīsus ar vistas gaļu un olām? Vai varbūt kaut ko no eiropiešu ēdieniem?
— Man vienalga, — Jukinaga atbildēja. — Es ar jums gribēju …
— Tu vispirms izlem, ko ēdīsi. Un tu, Onodera-kun?
— Rīsus ar vistas gaļu un olām, — Onodera teica.
— Nu tad man arī to pašu, — Jukinaga iesmējās. — Es ar jums gribēju runāt zem četrām acīm…
Tadokoro, neklausoties viņā, grozīja telefona disku. Profesors pasūtīja divas porcijas rīsu ar vistas gaļu un olām un divas porcijas rīsu ar ceptu zivi, paņurdēja klausulē, ka ēdienos allaž maz mērces, un piekodināja, lai tās būtu pieliets vairāk.
Onodera, klausoties profesora dobjajā balsī, neuzkrītoši, it kā apskatot aparatūru, atvirzījās no Jukinagas.
— Onodera-kun! — atskanēja Tadokoro balss. — Panāc šurp! Jukinaga, viņš ir uzticams cilvēks. Es tikko lūdzu viņa palīdzību, un viņš apsolīja, protams, iespēju robežās.
— Jā, bet…
— Es vēlreiz saku — uzticams. Vai tu neesi to izpratis pēc mūsu kopīgā brauciena? Viņš pazīst dabu, pazīst jūru. Viņa sirds ir pavērsta pret Lielo pasauli. Un tādi puiši, zinot par visādu mahināciju un intrigu esamību, paši tajās nepiedalās.
Onoderu aizkustināja profesora teiktie vārdi. Viņš pat nosarka. «Bet kāpēc tādu talantīgu cilvēku neatzīst zinātniskajās aprindās?» Onodera prātoja. «Varbūt tādēļ, ka viņš pārāk dziļi un asi ielūkojas cilvēku dvēselēs?»
— Es jūs sapratu, profesor… — Jukinaga sacīja, mazliet apmulsis. — Onodera-kun, tu neļaunojies uz mani.
— Atkal nieku melšana. Vai tu tiešām nevari apjēgt, ka viņš absolūti nav spējīgs apvainoties par tādām lietām?
«Jā, viņš visu atklāti runā, ko domā. Nez, vai viņš ar visiem tā, jeb tikai ar tiem, kam uzticas…» Onodera atkal iegrima pārdomās.
— Skolotāj, jūs kā vienmēr esat strikts… — Jukinaga ierunājās. — Es pateikšu ļoti īsi. Man pirms brīža piezvanīja bijušais kursa biedrs, tagad viņš strādā par sekretāru premjerministra kancelejā.
— Premjerministra kancelejā? — profesors Tadokoro sarauca uzacis. — Ierēdnis?
— Jā. Ministru kabineta locekļi grib neoficiāli noklausīties zinātnieku domas par pēdējā laikā bieži notiekošajām zemestrīcēm. Tādēļ viņš lūdza mani palīdzēt izvēlēties apspriedes dalībniekus.
— Viņš pilnīgi uzticēja tev šo izvēli?
— Domāju, ka nē. Galīgo lēmumu droši vien pieņems premjerministra kancelejas pārvaldnieks. Man liekas, ka šajā jautājumā viņi griezušies ne tikai pie manis.
— īsti ierēdnieciski! — profesors asi izgrūda. — Viņi absolūti neuzticas cilvēkiem. Nedz zinātniekiem, nedz tautai. Netic nevienam. Melš, ka vēloties piesaistīt visus izcilākos prātus, bet pašiem nav ne novērošanas spēju, ne nojautas, lai tādus prātus saskatītu. Viņu galvas aizņemtas tikai ar vienu domu — kā labāk saglabāt spēku līdzsvaru, lai tikai spētu izvairīties no briesmām. Viņi nekad neriskē un tādēļ nespēj paredzēt, kas notiks nākotnē. Zaļknābji un neprašas! Izmanto valsts iestādes varu, lai noliktu uz svariem prātniekus. Nepinies ar tiem ierēdņiem!