— Bet, profesor, es taču arī esmu valsts kalpotājs. — Jukinaga iesmējās. — Skolotāj, man liekas, ka jūs nepavisam neizprotat ierēdņu pamatprincipu. Tos plusus, ko sabiedrībai dod viņu reālisms, prasme risināt pašreizējā momenta problēmas, organizētība. Arī pašas valsts iestādes nav nekas cits kā stingra sistēma, kas sadala vienam cilvēkam pārak smago atbildību, kuru prasa sabiedrības, šī milzīgā organisma, vadīšana. Pati sabiedrība ir organizēta valstī, kurā sa- vukārt viena kamolā satītas daudzas jo daudzas sarežģītas un samezglotas sistēmas. Ierēdņi ir cilvēki, kas visvairāk piemēroti tam, lai veidotu stabilu organizāciju, ko sauc par valsti. Politisko darbinieku organizatoriskais princips ir pamatots uz cilvēku jūtām, pirmkārt, uz pienākuma apziņu un brīvprātīgu, bet katrā ziņā obligātu pakļaušanos augstākstāvošajiem. Tā, lūk, iznāk, ka šis princips cieši savijas ar spēku līdzsvara principu, kas ir lielā cieņā ierēdņu vidū. Birokrātiska domāšana attīstās, absolūti izvairoties no riska, saglabājot izvēles iespējas un ieturot spēku līdzsvaru nulles līmenī. Citiem vārdiem sakot, ierēdņi ir tā cilvēku cilts, kas visvairāk piemērota un noderīga organizētai sistēmai.
— Tik daudz es pats saprotu! — profesors negaidīti viegli piekrita. — Ja visiem šiem ierēdņiem pēkšņi parādītos radošas spējas, tad mūsu pasaulē, kur untumaini un nikni sakrustojušās savstarpēji pretējas intereses, noteiktas jomas nonāktu pilnīgā sabrukumā — tas man arī labi zināms. Bet, ja cilvēks ir izsities uz augšu, vāroties šīs milzīgās organizācijas sulā, un šī organizācija pati ir izveidojusies uz fantastiska apmēra daudzu gadsimtu uzkrājumiem, tad šāds cilvēks bieži jo bieži zaudē cilvēcisku seju. Protams, reizēm starp tādiem ļaudīm gadās arī izcilas personas, bet man arī tās nešķiet simpātiskas kā cilvēki. Sevišķi nepatīk centrālā aparāta augstākā ranga ierēdņi. No ierindas cilvēkiem viņi atšķiras ar to, ka uzskata sevi par visgudrākajiem un visizcilākajiem. Pie tam ir pārliecināti, ka viņu izcilību nosaka viņu amats šajā iestādē. Viņi nav spējīgi kontaktēties ar citiem kā visi pārējie. Viņiem tādi jēdzieni kā vienkāršs cilvēks, daba…
— Es visu sapratu, profesor. — Jukinaga gurdi pamāja ar galvu. — Bet man šodien, vēlākais rīt, jādod atbilde. Vai varu cerēt, ka jūs būtu ar mieru piedalīties?
— Es? — profesors izvalbīja acis. — Ha! Lai es tur ietu! Kas vēl nebūs! Manuprāt, piedalīsies tikai Taka- mine no Centra cīņai pret dabas katastrofām, Nodzue no Meteoroloģijas pārvaldes, Kimisima no Izglītības ministrijas zemestrīču prognozēšanas zinātniskās padomes, Jamasiro no «T» universitātes un varbūt vēl Oidzumi no «K» universitātes …
— Apbrīnojami! Cik precīzi jūs uzminējāt! — Jukinaga nervozi norija siekalas. — Kā naglai uz galvas!
— Bet tu biji pārliecināts, ka es nekā nesajēdzu, vai ne? Ja valsts iestāde sadomājusi sapulcināt zinātniekus, tātad cilvēkus no tai neizprotamas pasaules, tad šī iestāde izvēlēsies tieši tādus šīs pasaules pārstāvjus. Varbūt vēl pieaicinās Nakagavaru no «Y» universitātes, ja tikai Nodzue ieteiks viņa kandidatūru. Visi ir ievērojami, visi ar vārdu. Katrs savā ziņā talantīgs, katram savā nozarē izcili nopelni. Bet viņiem visiem ir šaurs redzesloks — ne soli ārpus savas nozares! Savos spriedumos viņi būs ļoti piesardzīgi. It sevišķi sniedzot paskaidrojumus kabineta locekļiem, kas ir galīgi diletanti zinātnes jautājumos. Tās ir sekas, kas radušās pēc ilgstošas uzturēšanās zinātnes pasaulē. Bet kas ir mūsu zinātnes pasaule? Tā pati birokrātiskā sistēma, valsts sistēmas precīza kopija. Zinātnieki allaž ir iegrožoti, tādēļ gribot negribot viņiem jāiekļauj sava darbība noteiktajos ietvaros. Viņi ir iemācījušies izteikties stingri un atturīgi, jo uz augšu virzās tikai tas, kas «neizlec no rāmjiem»! Pie tā viņi paši pat nav vainīgi, bet tādi viņi ir. Un, ja kāds no viņiem kā īsts zinātnieks uzdrošināsies pārkāpt novilktās robežas, viņu bārs, zākās, sitīs. Pretīgi runāt par tādām lietām. Bet pamazām viņi pie tā pierod. Tas kļūst par viņu otro dabu. Un palēnām viņi zaudē spējas radoši domāt plašos mērogos, aptvert visas zinātņu nozares. Viņi nīkst savos šaurajos ietvaros, zaudē vitālos spēkus un…
— Tieši tādēļ, profesor, es lūdzu jūs piedalīties!.. — Jukinaga pārtrauca runātāju. — Jūs pastāstīsit par saviem tagadējiem pētījumiem …
— Par tagadējiem pētījumiem? — profesors iekliedzās, pielēcis no krēsla. — Par maniem tagadējiem pētījumiem? Stāstīt par tiem? Kāda tam jēga? Lai mani atkal nosauktu par prātu zaudējušu un padarītu par izsmieklu? Man vēl arvien nav precīzu datu. Es izmisīgi cīnos, lai tos iegūtu. Kāda jēga kaut ko stāstīt pašreizējā stadijā, kad pašam viss liekas miglā tīts un neskaidrs? Ja ar viņiem dalīšos savos minējumos, tie izraisīs sabiedrībā tikai lielu satraukumu. Mani izsludinās par vājprātīgo, kas lolo trakulīgas idejas. Man pietiek! Un vel viena lieta. Mana klātbūtne izslēgtu (Inžu citu zinātnieku piedalīšanos. Atteiktos gan Nodzue, gan Jarnasiro. Viņi uzskata, ka esmu šarlatāns, kuru pat kauns saukt par zinātnieku. Saņemu naudu no aizdomīgas reliģiskas draudzes. Arī žaketes man nav labi pašūtas. Neprotu, kā nākas, sasiet kaklasaiti. Reizēm staigāju neskuvies. Klaigāju. Oficiālās sapulcēs varu jebkuru nolamāt. Netupu savas šaurās specialitātes ietvaros. Piesargies, manas kandidatūras ieteikšana nenāks tev par labu. Padomā par savu nākotni. Arī tavs draugs var ciest, zaudēs autoritāti. Nē, es nepiedalīšos! Neparko!
— Ko tur bažīties par manu nākotni? — Jukinaga pacietīgi iebilda. — Vai jums vajadzētu pievērst uzmanību tam, kādi vēji pūš zinātnieku aprindās? Jūs taču, kā pats tikko teicāt, jau sen esat izpratis šīs lietas. Kādos nolūkos jūs nodarbojaties ar tagadējiem pētījumiem? Un vai jums pašam neliekas, ka tik kategoriska atteikšanās nemaz neizskatās pēc jums, skolotāj? Runa taču ir par Japānai ārkārtīgi svarīgu …
— Japāna… Japānai?… — profesora seja pēkšņi savilkās krunkās, un likās, ka viņš tūdaļ sāks raudāt. — Japāna … Man vienalga, kas notiek ar šo valsti! Juki- naga-kun, man ir Zemeslode… Miljardu gadu ritumā tā no okeāna un atmosfēras radījusi daudzas jo daudzas dzīvas būtnes, beidzot izveidojusi cilvēku, un, lai gan šis radījums izpostījis pats savas mātes virsmu, tā turpina veidot likteni, savu vēsturi. Tāda, lūk, ir mana lielā Zvaigzne, lai gan Visuma mērogos niecīgāka par smilšu graudiņu. Mana Zemeslode ir izveidojusi sauszemi un kalnus, ietinusies atmosfērā, uzvilkusi ledus tērpu un piepildījusi sevi ar brīnumainiem noslēpumiem, kurus cilvēks vēl arvien nav atklājis. Mana sirds apskauj šo Zemeslodi, Jukinaga-kun! Varbūt iz- sakos dīvaini? Šī siltā, mitrā, virsotnes augšup slejošā un dzelmju dziļumos krītošā planēta. Ietērpusies valganajā atmosfērā, tā pratusi nosargāt maigo virsmu no Visuma, kas bāztin piebāzts ar ledainu vakuumu, radiāciju un bezgalīgu tumsu… Neiedomājami ilgi audzējusi augsni, zaļus kokus, visādus kukainīšus… Vienīgā planēta visā Saules sistēmā, kas varējusi savās miesās iznēsāt bērnu. Zemeslode dažubrīd ir ļaunprātīga. Bet nav nekādas sevišķas jēgas cīnīties pret to. Man ir Zemeslode. Un, lai kas arī notiktu ar šo pašu Japānu, ar šīm nieka saliņām, kas izstiepušās kā stri- ķītī…
— Bet, profesor, jūs taču esat japānis… — Jukinaga klusi teica. — Tikpat spēcīgi, kā jūs mīlat zemeslodi, tāpat kā jūs uzskatāt zemeslodi par mīlīgu planētu, jūs mīlat, tikai slepeni, arī Japānu. Ja tas nav tā, tad sakiet, kāpēc jūs neesat nosūtījis visus savāktos datus Pasaules okeāna draudzei? Un kādēļ jūs neko nepublicējat, klusējat par savām hipotēzēm, izvairāties no avīžniekiem, nedēļas žurnālu skribentiem un visādiem citādiem sensāciju un skandālu mīļotājiem?