— Dokumentos minēti ieskrambājumi gondolas dibenā. Cerams, ka nav nekas nopietns, vai ne? — Onodera ielūkojās zem batiskafa. Zemūdenei līdzīgā plu< diņa apakšējā daļā bija piestiprināta smagnēja rotējoša eliptiska gondola no superizturīga molibdēna tērauda.
— Nieka skrambiņas. Nav ko uztraukties. Bet nedaudz cietis sānu iluminators. Esmu atvedis rezerves organisko stiklu.
Zvejnieku savienības uzdevumā «Vadacumi» pētīja jūras dibenu Surugas līča Senoumi kvadrātā. Tādēļ tas bija novietots uz liela tralera klāja Jaidzu ostā. Tajā laikā no dienvidiem pienāca ziņas par salas nogrimšanu un uz notikuma vietu ar meteokuģi devās speciāla komisija, kuras kodolu sastādīja galvenokārt laika biroja darbinieki. Pēc Jūki vārdiem, ar lūgumu atsūtīt «Vadacumi» esot griezies kāds šīs komisijas dalībnieks — okeanologs, kam ir liela autoritāte Zinātnes un tehnikas pārvaldē.
Vai velak Ienāca vel kādas ziņas? — Onodera vriiļ'i aplūkoja Juki nelielo augumu. — Pēdējā laika le*.lādes ļoti nervozi reaģē uz visu, kas notiek Fudzi vulkāniskajā joslā. Kas tur tāds sevišķs noticis? Nogrimusi kāda neapdzīvota saliņa…
— Gluži neapdzīvota laikam gan nav bijusi, — Jūki sašķobīja seju, un tad īsti varēja manīt, cik tā ir pārguruši. — Stāsta, ka tur esot bijuši kanaku zvejnieki. Reizēm viņi meklē salā patvērumu no vētrām.
— Tātad viņi bijuši aculiecinieki? — Onodera satraukti jautāja. — Atradušies uz salas un izglābušies?
— Jā. Tajā vakarā salas piekrastē enkuru esot izmetis japāņu zvejas kuģis, — sāka stāstīt Jūki, apsēdies uz tauvas rituļa. — Tas izglābis kanakus, bet tagad tie it kā esot pārcelti uz meteokuģa…
— Tu slikti izskaties, — Onodera uzlika roku uz Jūki pleca. — Atpūties kajītē. Remontu sāksim uz vakara pusi.
— Jāsāk ātrāk, — Jūki ierosināja. — Tu laikam nezini, ka mūsu kuģis traucas uz priekšu ar vidējo ātrumu divdesmit pieci mezgli. Kā īsts mīnu kuģis.
— Lai būtu kā būdams, bet īsto iegremdēšanu sāksim tikai parīt. — Onodera pavilka Jūki aiz rokas, tā liekot viņam piecelties. — Ej atpūties.
— Nolādēts! Šķiet, ka, lietojot akvaiangu, esmu sa- rijies hēliju, — Jūki grīļodamies mēģināja jokot. — Nu, labi, iešu arī. Uzturēšu tev sakarus ar kuģi…
3
«Hokuto» lielā ātrumā traucās tālāk uz dienvidiem. Klausot Jūki padomam, Onodera, negaidot vakaru, uzsāka remontdarbus. Nomainījis detaļas dzenskrūves pārslēdzējā, viņš pabeidza motora pārbaudi, iemontēja iluminatorā konusveidīgu organiskā stikla gabalu un sevišķi rūpīgi noregulēja balasta izsviešanas magnētisko slēdzi, kas parasti niķojās tieši dziļākos ūdens slāņos. Samazinājis balasta tvertnēs tērauda skrošu skaitu, viņš kā rezerves dibenbalastu piestiprināja divas svarķēdes. Tagad, ja pat notiktu kas neparedzēts, piemēram, atvērtos kāda balasta tvertne un izkristu skrotis, — tik un tā varētu nodrošināt iegremdēšanu, regulējot benzīna daudzumu pludiņā.
Dienas otrajā pusē, kad «Hokuto» atradās jau pavisam tuvu Hačidzjo salai, pienāca telegramma, ka minētās akciju sabiedrības bāzeskuģis «Tacumi-maru», kam vajadzēja satikt «Hokuto» Hačidzjo ostā, jau devies uz notikuma vietu. Tādēļ arī «Hokuto», ne- iegriežoties ostā, taisnā ceļā devās uz turieni.
— Iznāk tāds kā forsēts pārgājiens. Vai tas jūs netraucēs? — jautāja kuģa kapteinis, kam sejā vēl bija saglabājušies bērnišķīgi vaibsti. — Zems tropiskais ciklons, par laimi, pagriezies uz austrumiem, bet viļņu augstums pieaug. Vai būs iespējams veikt remontdarbus?
— Viss kārtībā, — Onodera atbildēja. — Atlikušas tikai divas trīs iegremdēšanas pārbaudes.
— Izskatās, ka ne gluži viss ir kārtībā… — Jūki ar roku norādīja uz Hačidzjo salu, kas melnoja kuģa priekšā apmēram piecu kilometru attālumā. — Kas tas tāds?
— Saņemta radiogramma, — uz klāja parādījas radists. — No Hačidzjo pie mums lido laikraksta «A» redakcijas helikopters. Lūdz mūs uzņemt vienu cilvēku.
— Nu tad ies vaļā, — neapmierināts noburkšķēja kuģa kapteinis, vēršoties pie Onoderas. — Laikam kaut ko ir saoduši.
— Lepni dzīvo, — piebilda Jūki, vērojot helikopteru, kas jau skaļi tarkšķēja virs kuģa. — Varēja taču pie- brauktfar kādu laivu.
Kapteinis pavēlēja apturēt kuģi. Helikopters palika karājamies virs kuģa pakaļgala. Pa virvju kāpnēm uz klāja ātri nolaidās kāds vīrietis. Propellera saceltā vēja brāzma norāva viņam cepuri, un uz klāja nokrita viņa plecu soma.
— Kas tā par ierašanos bez iepriekšēja brīdinājuma? — kapteiņa seja pauda atklātu īgnumu.
— Ja grieztos ar lūgumu, jūs noteikti būtu aizmu- kuši, — bezrūpīgi iesmējās jauns korespondents ar lieliem vaigu kauliem. — Stāsta, ka esot cilvēku upuri. Tādēļ jūs arī vedat līdzi «Vadacumi»? Lai sameklētu līķus?
— Cilvēki laikam nav gājuši bojā, — kapteinis pagriežas pret viņu ar muguru. — Kāpēc ievajadzējies «Vadacumi», mums nav zināms. Mūsu uzdevums nobadīti to lidz vietai.
Vai jfls esat «Vadacumi» apkalpe? — korespon- deiils versas pie Onoderas un Jūki. — Pastāstiet man kaut ko! Jums tas taču ir zināms, vai ne? Kas ir salas nogrimšanas cēlonis?
— Nezinu, — Onodera paraustīja plecus. — Braucam laikam tādēļ, lai noskaidrotu. Mēs paši tikai vadām šo te. Nolaidīsimies vajadzīgajā dziļumā, bet tālāko pētīs zinātnieki.
— Man jau pašam vienalga, — teica Jūki, paceļot no klāja nokritušo somu. — Bet vai nevajadzētu pārbaudīt, kas tur iekšā saglabājies? Nokritis taču vismaz 110 piecu metru augstuma!
— Ak vai! — jauneklis šausmās iekliedzās un metās pie somas.
— Beigta fotokamera… — Viņš skumju pilnu seju izvilka fotoaparātu ar sasistu objektīvu.
— Muļķīgi iznācis, — aizrādīja Jūki. — Kas tad, nolaižoties ar helikopteru, atstāj teleobjektīvu nenoņemtu.
— Gan jau kaut kā iztikšu, — jau nākošā brīdī iesmējās korespondents ar tādu nebēdnību, kas raksturīga tikai jaunatnei. — Nav jau rnans, bet redakcijas…
«Hokuto» joprojām ar divdesmit piecu mezglu ātrumu traucās gandrīz taisni uz dienvidiem. Hačidzjo sala, it kā nogrimusi balti putojošajā straumē, kas plūda aiz kuģa, palika kaut kur aiz ziemeļu horizonta, bet priekšā nebija redzama neviena sala. Visapkārt milzīga, mazliet izliekta ūdens bļoda. Onodera uzkāpa novērošanas tornī, no kura pats «Hokuto» izskatījās kā sīciņa vabole, kas, uzrāpusies uz kolosālas šķidras lodes, no visa spēka mazpamazārn cītīgi veļ šo jocīgo ūdens bumbu, kuras diametrs vairākas simttūkstoš reizes pārsniedz viņas pašas ķermeņa garumu.
Ausīs svilpoja spocīgs, mitrs jūras vējš. Augstajiem viļņiem uzbangojot, «Hokuto» priekšgals pazuda ūdenī. Dienvidaustrumu tālē parādījās neliels padebesis, varbūt sala, bet dienvidrietumu pusē no dienvidiem uz ziemeļaustrumiem virzījās gari stiepts mākonis. Virs galvas žilbinošs, gaiši zils debess jumols. Tā vidū vārījās un burbuļoja saule, izelpojot svilinošu svelmi. Radās iespaids, ka debesis pārkausējas zilā stiklā un tek lejup.
Viļņu šļakatas, vēja brāzmu svilpoņa ausīs un turbīnu rūkoņa zem kājām kaut kur dziļi kuģa iekšienē kopā ar ūdens spilgtumu un debess zaigu apreibināja un iemidzināja. Onodera grima it kā savādā griezīgu kliedzienu pārpilnā sapnī.
Pēkšņi viņam likās, ka tiešām dzird kāda cilvēka saucienu. Paraudzījies lejup, viņš redzēja, ka uz viņu, galvu atpakaļ atliecis, skatās Jukinaga.