— Redzat, es tikai pirms desmit dienām atgriezos no ārzemēm… — profesors Oidzumi apklusa.
— Man nesen izdevās piedalīties kādas ļoti dīvainas parādības novērošanā. Klusajā okeānā, Ogasavaras dienvidu daļā, vienā naktī divsimt metrus iegrima maza saliņa, — profesors Tadokoro it kā runāja pats ar sevi. — Tas nozīmē, ka vienā naktī tādā pašā dziļumā nosēdies jūras dibens. Jūras dziļvagas dibenā no batiskafa novēroju augsta blīvuma duļķu straumi. Japānas salu rajonā seismiskie dziļumepicentri pēdējos gados pārvietojas uz jūras dibenu austrumu virzienā. Ir vēl viena spilgti izteikta parādība — pieaug sauszemes seismisko epicentru dziļums.
— Zem Japānas, protams, notiek savādas parādības, — profesors Jamasiro piekrita. — Bet neviens nevar pateikt, ko tās nozīmē. Šoreiz mēs esam sapulcējušies ne jau tādēļ, lai izvērstu zinātnisku diskusiju. Mūsu mērķis — vispārējos vilcienos ziņot premjeram un ministriem par situāciju pašreizējos apstākļos.
— Jā. Tādēļ arī esmu ieradies šeit, lai par visu ziņotu premjeram, — profesors Tadokoro teica, skaļi aizcirzdams piezīmju grāmatiņu. — Valsts darbiniekam jābūt gatavam uz visu, viņš nedrīkst apjukt nekādos apstākļos. Gribu izteikt savu personisko viedokli: man ir nojauta, ka notiek kaut kas nebijis ļoti lielos apmēros.
Visi pēkšņi apklusa. Premjers satraukti palūkojās uz profesora Jamasiro pusi.
— Vai jūs nevarētu paskaidrot mums, kas tieši var notikt un uz kā ir dibināti jūsu pareģojumi? Profesor Tadokoro, jūsu paziņojums ir ļoti nopietns! Ja zinātnieks runā ar politiskajiem darbiniekiem, kas nav speciālisti šajā nozarē, tad …
— Es vēl nezinu, kas var notikt. Un man gandrīz nav pamatojuma… — profesors Tadokoro mierīgi teica. — Bet Jamasiro-san, jums, mums visiem jāskatās uz lietas būtību daudz plašāk, visas ģeofizikas mērogos, pareizāk sakot, tādos mērogos, kas aptver visas zinības par zemeslodi. It sevišķi tas attiecas uz jūras dibenu. Mūsu iespējas tā novērošanai ir ļoti trūcīgas, bet mums vajadzētu pievērst tam daudz lielāku uzmanību. Jo tur sākas kaut kas ļoti nopietns, lai gan es pats nezinu, kas tieši. Lai izprastu Japānas arhipelāga turpmāko kustēšanos, mūsu uzmanība jākoncentrē uz okeāna dibenu. Gribu vēl piebilst, ka nav izslēgta parādība, kādu mēs vēl neesam vērojuši, tāda pārvērtība, kas vēl nekad nav notikusi uz Zemes.
— To var sacīt par jebkuru jaunu parādību, — teica profesors Jamasiro, vel joprojām neraudzīdamies uz Tadokoro. - Bet maz ticams, ka arī šāds vēl nekad nenovērots process varētu sākties bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm.
— Iespējams, ka tas izpaužas dažādās mums labi pazīstamās parādībās, kas notiek mums apkārt gandrīz vai katru dienu. Mēs vienkārši nepievēršam uzmanību, jo uzskatām, ka tās jau sen izpētītas. Kaut ko palaižam garām… — profesors Tadokoro iebāza piezīmju grāmatiņu kabatā. — Ir vēl viena problēma. Kaut gan jūs atkal teiksit, ka tas ir mans kārtējais izdomājums. Mēs parasti neņemam vērā evolūcijas procesu, kas ir tektonisko izmaiņu pamatā. Kalnu veidošanās cikli kļūst īsāki līdz ar Zemes ģeoloģiskā vecuma pieaugšanu, bet izmaiņu krasuma pakāpe acīmredzot kļūst lielāka. Tiesa, šai sakarībā ir arī citādi, atšķirīgi viedokļi. Bet pēdējo miljonu gadu ritumā norisinās akcelerācija tektonisko izmaiņu evolūcijā. Tāpat kā tas notiek ar evolūciju dzīvnieku pasaulē. Ja, piemēram, rit sāktos tektonisko izmaiņu lūzuma fāze, neviens neapgalvotu, ka nevar notikt tādas parādības, kādas mēs pat iedomāties nevaram. Nav izslēgts, ka atgadās kaut kas tāds, ko nevar paredzēt, pamatojoties uz mūsu tagadējiem novērojumiem un no seniem laikiem uzkrāto pieredzi.
Zinātnisko novērojumu vēsture ir vēl pārāk īsa… Atļausit atvadīties … Man šonakt darbs līdz rītausmai…
Izteicis visu, ko gribēja, profesors Tadokoro piecēlās un ātri izgāja no istabas.
— Kā vienmēr, — izmeta kāds zinātnieks. — Sapūš miglu, maldina visus …
— Neņemiet viņam ļaunā, — profesors Jamasiro uzsmaidīja. — Viņa vārdos ir zināma taisnība. Vienīgi viņš tver pārāk plaši. Tik plaši un tik tālu, ka tā jau vairs nav ne šīsdienas, ne rītdienas problēma. Piemēram, apgalvojums, ka tuvākajā nākotnē zeme un debess apmainīsies vietām, nebūs nedz pareizs, nedz kļūdains, jo mēs par tādu varbūtību nezinām pat tik daudz, cik melns aiz naga, un pie tam jēdziens «tuvākā nākotne» ir ārkārtīgi relatīvs un stiepjams.
— Piedodiet, vai viņš ir paziņa kādam no klātesošajiem? — īgni jautāja Centra cīņai pret dabas katastrofām vadītājs. — Viņš taču ir diezgan ievērojama persona.
— Nē, mēs visi tiekamies ar viņu pirmo reizi, — lietu pārvaldnieks pasteidzās atbildēt. — Esmu dzirdējis, ka viņš ir plaši pazīstams ārzemēs, it sevišķi Amerikā.
— Vai jums zināms, ko viņš darījis Amerikā? — profesors Oidzumi painteresējās. — Jūras karaflotes uzdevumā Klusā okeāna dibenā plašā mērogā pētījis gai- jotus — ir tādi vulkāni jūras dibenā. ASV flotei bija nodoms izmantot šos gaijotus par orientieriem un kodolraķešu bāzēm …
Sajā brīdī durvis atvērās un ienāca profesors Tadokoro. Profesors Oidzumi apklusa kā aizrijies.
— Aizmirsu pildspalvu… — Tadokoro nomurmināja un, paņēmis no galda resnu «Mont Blanc», devās atpakaļ.
— Profesor Tadokoro! … — viņu pēkšņi uzrunāja premjerministrs. — Jūs teicāt, ka man kā valstsvīram jābūt uz kaut ko sagatavotam. Atļausit jautāt, tieši uz ko? Kāda mēroga parādībām man jāsagatavojas?
— Es jau teicu, ka vēl nevaru pasacīt nekā noteikta, — profesors Tadokoro paraustīja plecus. — Bet man liekas, nav izslēdzama pat tāda varbūtība kā Japānas sagrūšana. Var notikt arī tā, ka Japānas salas vienkārši pavisam pazūd…
Istabā atskanēja sīki smiekliņi. Izteikti neapmierināts ar sevi, profesors Tadokoro izgāja.
Pēc tikšanās ar zinātniekiem viens no premjerministra kancelejas sekretāriem, izbraucis savu automašīnu no apakšzemes stāvvietas un apturējis to pie zālāja malas, ieslēdza tālsakaru radiotelefonu un piezvanīja uz ārpilsētu. Klausulē atskanēja vecīga balss.
— Beigusies… — sekretārs ziņoja. — Kā jau bija gaidāms, nekas noteikts netika izteikts. Atļausit paziņot galvenos momentus.
Sekretārs nolasīja piezīmes par apspriedes gaitu.
— Bija gan viens savāds zinātnieks, kas sarunāja dīvainas lietas. Viņu sauc Tadokoro… Teica, ka Japāna vienkārši nogrims… Jā, Tadokoro Jūsuke… Tieši tā … Jūs viņu labi pazīstat?… Jā, klausos… — sekretārs mazliet sarauca uzacis. — Saprotu. Ja var tūlīt, tad es momentā braucu …
Nolicis klausuli, sekretārs nopūtās un uzmeta acis pulkstenim uz mērpaneļa. Bija vienpadsmit un trīsdesmit piecas minūtes.
— Satrauc? — sekretārs murmināja tumšajā automašīnā. — Kas viņu satrauc?
Ieslēdzis dzinēju, viņš piezvanīja vēlreiz.
— Tas esmu es. Pa ceļam iegriezīšos Cigasaki, tādēļ mājās būšu vēlu. Liecies uz auss.
Viņš brauca zem Tokijas tveicīgās nakts debesīm, kurās nemirdzēja neviena zvaigznīte un tumsā slēpās Jojogi birzs un stadions. Šeit naktīs allaž mēdza satikties iemīlējušies. Apgaismojis ar starmešiem vairākus pārīšus, viņš uzspieda uz akseleratora.