Aizritēja vairākas dienas.
Tokija joprojām vārījās trīsdesmit piecu grādu peklē. Cilvēki staigāja iedeguši gluži melni un novārguši. Kopš Sjonanas jūras krasta nobrukuma un izvirduma Idzu rajonā pilsētnieki baidījās izbraukt piepilsētas zonā. Glābjoties no tveices un alkstot pēc jūras ūdens vēsuma, ļaudis masveidīgi devās uz Čibas prefektūru un tālāk uz Kansaja apgabalu, Kjūsjū salu, uz ziemeļaustrumiem, pat uz Hokaido salu. Vilcieni un lidmašīnas bija stāvgrūdām pilnas, automašīnas plūda pa šosejām nepārtrauktā straumē. Amagi, izvirdis daudz magmas, nomierinājās, lai gan vēl joprojām kūpēja, bet Asama laiku pa laikam atkārtoja nelielus izvirdumus. Zemestrīces nerimās, ik dienu notika pieci seši diezgan jūtami grūdieni. Vecās mājas sasvērās, sienās parādījās plaisas, no jumtiem bira dakstiņi. Visu prefektūru pilsētās un ciematos steidzīgi tika uzskaitītas novecojušās un līdz ar to bīstamās ēkas. Bet tuvākajai desmitgadei ieplānoto projektu, kas paredzēja visas valsts mērogā paātrinātos tempos kāpināt celtņu seismisko un ugunsizturību, vēl arvien apsprieda Celtniecības ministrijā.
Smacīgās tveices nomocīti, cilvēki vairs neievēroja zemestrīces. Uztvere notrulinās, ja zini, ka tevi ik brīdi var sašūpot, lai kur tu arī būtu — uz ielas, tējnīcā, mājās. Sevišķi spilgti tas izpaudās Tokijā. Tur pilsētnieki bija tiktāl pieraduši pie zemes līgošanās, ka biežās zemestrīces tika uzskatītas gandrīz vai par normālu parādību. Un tomēr ziņojumi, ka visā valstī, no Kjūsjū dienvidiem līdz Ilokaido ziemeļiem, nepārtraukti notiek sīkas un vidējas zemestrīces, krita uz nerviem. Nemieru izraisīja ari ūdens temperatūras celšanās Asinoko ezerā Hakonē kalnos. Rezultātā zivis uzpeldēja ar vēderiem uz augšu. Apziņas dziļumos cēlās neizprotams satraukums un bažas. Reizēm cilvēki sāka skraidīt un šaudīties apkārt, it kā viņus kāds vajātu. Salīdzinot ar pagājušā gada augustu, stipri bija pieaudzis autokatastrofu skaits. Visi bija kļuvuši apbrīnojami ātri sakaitināmi. Bieži notika strīdi, kautiņi, slepkavības. Bija zudusi interese par profesionālo beisbolu un hipodromiem. Neparastā daudzumā slīka atpūtnieki. Lietus gāzes bija nopostījušas rīsa laukus Sikoku salas Tosas apgabalā, lai gan, pēc iepriekšējiem aprēķiniem, visā Japānā bija gaidāma bagātīga raža. Dienvidu rajoniem tuvojās taifūni Nr. 17 un Nr. 18. Piejūras kūrvietā tika apcietināta grupa pusaudžu un jauniešu, kas, sašņau- kušies LSD, bija noslepkavojuši cilvēku.
Kansaja apgabalā, mirušo piemiņas dienai «Ura- bon» tuvojoties, sākās japāņu encefalīta epidēmijas otrais vilnis, bet universālveikalos demonstrēja rudens sezonas jaunās modes. Atombombardēšanas piemiņas dienā arī šogad notika plaši mītiņi. Un tad jau tuvojās piecpadsmitais augusts — kapitulācijas dienas datums, kas allaž modināja šausmu pilnas atmiņas par tālo, seno karu.
Desmitajā dienā pēc tikšanās ar kabineta locekļiem profesora Tadokoro laboratorijā atskanēja telefona zvans. Runāja Jukinaga. Docents ļoti lūdza profesoru, neraugoties uz to, ka viņš aizņemts darbā gan dienās, gan naktīs, nekavējoties atbraukt uz viesnīcu «Palace», lai tiktos ar kādu cilvēku, kas ļoti vēlas iepazīties ar viņu. Mašīna esot jau izbraukusi pēc profesora.
— Ar ko tu gribi mani iepazīstināt? — īgni rūca Tadokoro, neskūts, negulēšanas nomocīts. — Esmu aizņemts. Bez tam tu velc mani uz viesnīcu, kur jābūt ar kaklasaiti?
— Tas atņems jums pavisam nedaudz laika. Tikai kādas trīsdesmit minūtes, ne vairāk. — Jukinaga uzstāja. — Cik man zināms, šis cilvēks ļoti labi pazinis jūsu tēvu.
— Tādēļ es tev jautāju, kā viņu sauc.
Tieši šajā brīdī saruna pārtrūka, bet tūdaļ iedūcās interfons.
— Profesor Tadokoro… Pie durvīm jūs gaida automašīna, ko atsūtījis Jukinagas kungs.
— Lai gaida! — Profesors pagrozīja galvu un ar delnu novilka pa neskūtajiem vaigiem. Tad, neapmierināti nošņācies caur degunu, paķēra žaketi.
Tiklīdz profesors Tadokoro sagumzītā kreklā un novalkātā žaketē ieradās viesnīcā, pie viņa pienāca žilbinoši skaista meitene, tērpusies kimono.
— Profesors Tadokoro kungs? — viņa vaicāja. — Lūdzu, sekojiet man.
Viņi šķērsoja vestibilu, kurā drūzmējās ārzemju viesi, biznesmeņi un grezni tērptas sievietes — laikam bija paredzētas viesības —, un uzkāpa uz neliela paaugstinājuma, kur jau gaidīja jauns, stalts vīrietis tumšā uzvalkā.
— Lūdzu, profesora kungs. Jūs tiekat gaidīts… viņš pieklājīgi paklanījās.
Profesors Tadokoro paskatījās uz norādīto pusi. Tur stumjamā krēslā sēdēja vecs vīrs, tik izģindis, ka palikuši tikai kauli un āda. Viņa kājas, neraugoties uz vasaras svelmi, bija ietītas segā.
— Kur Jukinaga? — atskatījies uz jauno cilvēku, vaicāja profesors. Bet tas jau bija pazudis.
— Tadokoro-san?
Vecajam vīram bija negaidīti spēcīga balss. No dzi- jiem dobumiem biezu, sirrnu uzaču aizsegā uz Tadokoro asi un taisni raudzījās izbalējušas, bet skaidras acis. Krunkainā, savādiem plankumiem klātā seja izskatījās smaidoša.
— Tik tiešām līdzīgs. Labi pazinu jūsu tēvu. Tadokoro Einosins, vai ne? Bija ietiepīgs jauneklis.
— Ar ko man tas gods? — Tadokoro jautāja, lūkojoties vecī jau bez īgnuma.
— Sēstieties, — vecais izklepojies teica. — Uzvārds nav svarīgs. Es esmu Vatari, bet tas jums neko neizsaka. Esmu pārkāpis jau otrā gadsimta slieksni. Šogad oktobrī būs simts un viens gads. Medicīna stipri progresējusi un neļauj večiem aizmigt. Arī agrāk esmu bijis kaprīzs, bet, jo vecāks kļūstu, jo topu vēl untumaināks. Gadu gaitā vairojušās manas zināšanas, un, jo vairāk es uzzinu, jo mazāk bijāšanas paliek — tagad ne no kā pasaulē vairs nebīstos un līdz ar to esmu niķu pilns. Lūk, piemēram, sadomāju iepazīties ar jums — tas taču arī ir veca cilvēka untums… Bet vispār gribu jūs par kaut ko izprašņāt.
— Piedodiet, par ko tad? — Tadokoro pats nebija pamanījis, kā apsēdies uz krēsla un noslaucījis nosvīdušo seju.
— Ir tāda lieta, kas man nedod mieru… — vecais ieurbās profesorā asām acīm. — Jums varbūt liksies, ka es uzstādu bērnišķīgu jautājumu, bet nekā darīt. Mani satrauc tikai viens — bezdelīgas!
— Bezdelīgas?
— Jā, manās mājās katru pavasari atlidoja bezdelīgas un zem dzegas izveidoja ligzdu. Jau gandrīz divdesmit gadu. Bet pērn atlidoja maijā, uzcēla ligzdu un jūlijā nez kāpēc pazuda. Pameta tikko izdētas oliņas! Šogad nemaz neatlidoja. Un ne tikai manās mājās, bet visā apkārtnē. Kāpēc, ko?
— Bezdelīgas… — profesors Tadokoro pamāja ar galvu. — Tas notiek ne tikai pie jums, bet visā valstī. Pēdējo divu trīs gadu laikā krasi samazinājies Japānā atgriezušos gājputnu skaits. Ornitologi apgalvo, ka tāda parādība izskaidrojama ar ģeomagnētiskajām svārstībām vai klimatiskajām izmaiņām. Bet man liekas, ka ir vēl kādi citi cēloņi. Pērn un šogad atgriezušos bezdelīgu skaits mūsu zemē samazinājies simt divdesmit reizes. Tas notiek ne tikai ar bezdelīgām. Milzīgas izmaiņas novērotas arī zivju migrācijā.
— Hm, — vecis noņurdēja. — Ko tas nozīmētu? Varbūt kāda brīdinājuma zīme?
— Nekā nevaru pateikt, — profesors Tadokoro pagrozīja galvu. — Absolūti nekā nezinu teikt! Es pats lienu vai no ādas laukā, lai kaut ko izprastu. Man ir neskaidras bažas, bet vēl neuzdrošinos kaut ko apgalvot …
— Saprotu, — vecais atkal ieklepojās. — Ir vēl viens jautājums. Kā jus domājat, kas visvairāk nepieciešams zinātniekam?
— Nojauta! — profesors Tadokoro nekavējoties atbildēja.
— Kas? — vecais vīrs pielika roku pie auss. — Kā jūs teicāt?