— Es teicu «nojauta», — profesors atkārtoja ar dziļu pārliecību. — Jums tas varbūt liksies savādi, bet zinātniekam, it sevišķi tādam, kas strādā dabaszinību jomā, pats galvenais ir asa un aptveroša nojauta. Cilvēks, kam tās trūkst, nekad nekļūs liels zinātnieks, nekad neizdarīs lielu atklājumu.
— Labi. Es jūs saprotu… — Vecais pamāja ar galvu.
— Atvainojiet… — teica pēkšņi parādījies jaunais cilvēks un sāka grūst prom ratiņus. Profesors Tadokoro samulsis un pārsteigts acīm pavadīja jaunā cilvēka un kimono tērptās meitenes augumus.
Atjēdzies viņš paskatījās apkārt. Jukinaga nekur nebija redzams. Tikai tagad profesors pamanīja viesnīcas zēnu, kas sauca viņu vārdā un pasniedza zīmīti no Jukinagas. «Lūdzu piedošanu. Paskaidrošu vēlāk,» profesors izlasīja.
Aizritēja vēl viena nedēja, un kādā vakarā profesora Tadokoro laboratorijā ieradās stipri iededzis vīrietis vidējos gados.
— Esrnu dzirdējis, ka jums vajadzīgs batiskafs… — tūdaļ iesāka nepazīstamais. — Vai franču «Kermadec» būtu noderīgs? Tas var nolaisties vairāk nekā desmittūkstoš metru dziļumā.
— Ko nozīmē — būtu noderīgs? — profesors sarauca uzacis. — Man vajadzīgs japāņu batiskafs.
— Runa nav par nomāšanu. Batiskafs tiks nopirkts un uz laiku nodots jūsu lietošanā, — teica savādnieks. — Kas attiecas uz jūsu darbu Pasaules okeāna draudzes centram, tad tas varēs itin labi iztikt arī bez jums. Tiklīdz vispārējos vilcienos pabeigsit līgumdarbus, mēs lūdzam jūs — protams, ne jau tūdaļ, bet pamazām — izbeigt attiecības ar šo centru. Domāju, ka laboratoriju varēs atdot viņiem tādu, kāda tā ir. Jums jāsaprot, ka šis centrs ir tikai aizsegs, lai ASV jūras karaflotes okeānu pētīšanas nodaļa varētu sniegt jums finansiālu palīdzību. Mums tas ir zināms, tādēļ esam gatavi piešķirt jums pētnieciskajiem darbiem nepieciešamos līdzekļus, pie tam tik daudz, cik jums būs vajadzīgs. Mēs esam ar mieru, ka jūs pats izvēlaties piemērotus līdzstrādniekus. Vienīgais, ko lūdzam — atstājiet mūsu pārziņā noslēpumu saglabāšanas sistēmu. Līdz šim laikam jūs esat darījis visu, lai Japānas interesēs uz ārzemēm netiktu izpausta informācija par jūsu veikto darbu. Ceram, ka arī turpmāk Japānas labad sekmēsit noslēpumu saglabāšanu.
— Tas ir Jukinagas pirksts! — profesors Tadokoro iesaucās. — Kas jūs tāds esat? Kāds sakars jums ar Jukinagu?
— Protams, mēs griezāmies ar lūgumu sadarboties arī pie docenta Jukinagas. Lūdzu, es esmu… — vīrie-, tis izvilka no kabatas portfeļa vizītkarti.
— Ministru kabineta… pētījumu sektors… — profesors izlasīja kā vaidēdams.
Šajā brīdī kāpņu telpā atskanēja skaļš soļu troksnis un skaitļošanas telpā iedrāzās jauns cilvēks.
— Kas noticis? — profesors jautāja, gandrīz vai nobijies. — Vai tad klusāk nevari?
— Skolotāj… — Vēl pavisam jauniņš, bērnišķīgiem sejas pantiem, puisis ierāva galvu plecos un pasniedza papīrīti. — Nupat… atkal… Kansaja apgabalā …
Tajā laikā Onodera kopā ar dažiem studiju biedriem atradās Kioto pilsētā un no galerijas virs Kamo- gavas upes tīksminājās ar kalnā degošo milzīgo hieroglifu «liels». Visas viesnīcu galerijas Bontočjo kvartālā gar Kamogavu, Trešās un Ceturtās līnijas tilti, kā arī krasta zemes uzbērums bija ļaužu pārpildīti. Pa Ceturto līniju no upes rietumu krasta līdz Minamidzas kvartālam un pat vēl tālāk līdz Kioto — Osakas dzelzceļa 1 Ceturtās līnijas stacijai nepārtraukti plūda cilvēku straume. Transporta satiksme bija pārtraukta.
Milzīgi, koši sarkani ugunskuri, izvietoti hieroglifa veidā, Austrumu kalnā bija uzliesmojuši pirms kādām divdesmit minūtēm. Pa kreisi, tālajā ziemeļu nogāzē, arī iedegās milzīgs hieroglifs. Tā bija svētā uguns, kas «Urabon» — mirušo piemiņas — dienā pavadīja no šīs pasaules aizgājušo dvēseles.
— Savādi gan… — nočukstēja inženieris elektroniķis Kimura, kas pavisam nesen bija atgriezies no starptautiskas konferences televīzijas jautājumos.
— Zemē, kas palaiž mākslīgus pavadoņus ar radioraidītājiem un taisās būvēt atomtankkuģus, vēl saglabājušās tādas lietas… Pats par to it kā nemaz nedomāju, bet, tiklīdz iestājas augusts un tuvojas mirušo piemiņas diena, atkal ar nepacietību un pat ilgošanos gaidu šos uguņus…
— Esmu dzirdējis, ka informācijas tehnikā liela uz- r manība tiekot veltīta simboliem, — teica no alus sasarkušais Ueda, filozofijas pasniedzējs vietējā privāt- universitātē. — Bet kā informācijas tehnika definē un operē ar tādiem jēdzieniem kā «daiļums», «izsmalcinātība», «gaumes izpausme» un tā tālāk?
— Jā, tiešām dīvaina zeme, — Kimura turpināja.
— Kāpēc pie mums saglabājušies tādi seni paradumi? Tajos laikos, kad nebija nedz elektrības, nedz neona, šāda izrāde, protams, varēja atstāt dziļu iespaidu, bet mūsu dienās? Kāpēc tā saglabājusies? Vienam laikmetam izbeidzoties, kopā ar šo laikmetu būtu jāatmet arī
šī laikmeta kultūra. Man liekas, ka kultūra jāapglabā kopā ar tās laikmetu …
— Tāda ir Japāna, — teica Ueda, ar delnu noslaukot lūpas. — Šajā zemē nekas neizmirst un neizzūd.
Iespējams, ka no pasaules skatuves kaut kas arī aiziet, tomēr galīgi neiet bojā un nemirst. Uz laiku paslēpies, tas turpina dzīvot kaut kur šīs pasaules kaktos. Mirušo piemiņas dienā, kā arī citos svētkos pie miera aizgājušie cilvēki kopā ar savām paražām atkal uznāk uz skatuves. Tad viņus uzņem kā visdārgākos viesus, un dievi un senči, kas jau sen devušies pie miera, vienu dienu atkal kļūst galvenie varoņi. Tā pie mums ir pieņemts. Dīvaina zeme! Aplūkosim reliģijas jautājumu. Kādu tik Japānā nav reliģiju, bet vienas, galvenās, vadošās — nav. Toties ir paradums visu uzņemt un saglabāt. Šis paradums ir unikāls, tā ir mūsu garīgās kultūras sastāvdaļa, kurai citās zemēs nav nekā līdzīga…
— Ja nebūtu šī paraduma, kas neļauj aiziet bojā nekam un nevienam, tad mūsdienās nebūtu ne miņas arī no tik mīlīgas maiko[15]! — sarunā iejaucās Osakas celtniecības firmas kalpotājs Nodzaki, aiz pleciem pievelkot sev klāt biezi nopūderētu slaidu maiko. — Kur tu vēl mūsu laikos atradīsi tādu gaumi un smalkumu! Gindzas hosteses tik vien prot kā dzert un naudu izvilināt, bet mums, apmeklētājiem, vēl jāapkalpo viņas pašas. Vai man nav taisnība, mazulīt? Gribi, iemācīšu tevi skūpstīties, kā nākas?
— Ko jūs, — maiko smiedamās iesaucās. — Liecieties mierā! Nobirsiet viss ar pūderi!
Onodera, atspiedies pret margām un raudzīdamies hieroglifu lēkājošajās liesmās, izklaidīgi klausījās draugu sarunās. Pagarinājis savu divu nedēļu atvaļinājumu vēl par vienu nedēļu, viņš bija aizbraucis uz Go bēru ceremoniju, bet vēlāk piedalījies viņa pīšļu apglabāšanā Go dzimtajā pusē Sikoku salā. Tika atrasts kaut kas testamentam līdzīgs un noskaidrots, ka Go izdarījis pašnāvību. Ātrrakstā uzmestās nesakarīgās piezīmes bija grūti salasāmas, tomēr varēja izburtot, ka Go kaut ko atklājis …
Kāpēc viņš gāja nāvē?
Ugunskuri, kā pavadot Go dvēseli, mirgoja un palēnām izdzisa. Šajā zemē nekas neizmirst un neizzūd… Vai tas ir tiesa? Vai tiešām neizzūd? Piemēram, Kioto… Pastāv jau tūkstoš gadu… Un dzīvo vēl tagad, neļaujot pagātnei aiziet nebūtībā. Bet kā būs turpmāk? Nākošajā gadu tūkstotī?
— Atļausit piedāvāt vēl vienu, — viņam tuvāk pievirzījās ne visai jauna geiša. — Kas jums lēcies? Garlaikojaties?… Vai nevēlaties nobaudīt?
— Ielej labāk man, — teica informācijas nodaļas reportieris Ito, kas bija ieradies no Tokijas. — Bet tikai ne mazā tasītē. Iedod glāzi vai kaut ko tai līdzīgu …