— Ha, kāds spēkavīrs atradies! Tādā gadījumā, lūdzu, šo te! — geiša paņēma no galda lielu, ar sarkanu laku pārklātu, dziļu paplāti. — Jūs no tādas vēl neesat dzēris?
— Kas tas tāds? — jautāja jau diezgan iereibušais Ito, blenžot uz trauku. — Nu tad iemetīsim trīs reizes pa trim malkiem kā jau kāzās!
— Sirsnīgi pateicos. Bet es runāju pavisam par ko citu. Ja šajā paplātē ielej ūdeni, notver tajā uguņu atspulgu un pēc tam to izdzer, tad nevar saaukstēties.
— Kioto uz katra soļa tikai burvestības vien, — Ito nopurpināja. — Labi, lej iekšā. Bet ūdens vietā auksts sakē gan būtu noderīgāks!
Vienā rāvienā iztukšojis līdz malām piepildīto paplāti, viņš ar delnas virspusi novilka pār lūpām.
— Garšīgs. Kansajā sakē labāks nekā jebkur citur. — Ito apmierināts nopūtās. — Kas garšīgs, tas garšīgs!
— Jā, tas tiesa. Kāpēc nenobaudījāt grunduļu buljonu?
— Es upes zivis neēdu. Ja nu paretam kādu zuti vai foreli. Bet uz visādiem grunduļiem un karpām pat virsū neskatos! — Ito teica māksloti familiārā tonī un pagriezās uz Onoderas pusi. — Ko tad tu? Nemaz nedzer?
— Dzeru… — Onodera pielika pie lūpām glāzi ar alu.
— Bet tu laikam nemaz nereibsti… — Ito piebilda un palūdza geišai, lai tā atkal ielej. — Domā par Go?
— Jā …
— Es arī domāju par viņu.
Iestrēbis no pilnās tases, Ito nolika to uz galda un piesēdās tuvāk Onoderam.
— Viņa testaments… Nezinu, varbūt tas nemaz nav viņa… Bet man tomēr ir līdz kopija, — Ito uzsita uz bikšu kabatas. — Vai tev neliekas, ka tajā lietā kaut kas nav kārtībā?
— Kas tieši?
— Es visu laiku prātoju, vai tik tā nav slepkavība… — Ito kā parasti, kad bija piedzēries, lūkojās uz Onoderu caur pieri. — Viņš nebija tik mazdūšīgs, lai dotos pašnāvībā. Es viņu pazinu vēl no skolas sola.
— Slepkavība? — Onodera pārsteigts vaicāja.
— Bet kādēj?
— Vai pats nenojaut? Nav šaubu, ka uz super- jaunās maģistrāles celtniecības rēķina kāds ir krietni iedzīvojies, — Ito, atspiedies ar delnām pret ceļiem, izpleta elkoņus. — Go būs atklājis paviršības ģeodēziskajos mērījumos un balstu būvdarbos. Kāds no priekšniekiem, kam galva noripotu, ja tās nāktu atklātībā, aizvilināja viņu uz Tenrjūgavas upes augšteci, nogalināja un inscenēja pašnāvību. Nu, ko tu teiksi par tādu scenāriju?
— Nē, nē, — Onodera izklaidīgi prātoja. — Būvdarbi vēl nebija tādā stadijā, lai jau varētu kaut ko atklāt. Tādēļ nebija vajadzības nogalināt Go.
— Tu laikam man nepiekriti? — Ito jautāja.
— Zini, kas to saka? Es, Ito-san, tas pats, kas atmaskojis korupcijas uz ātrgaitas autostrādēm un saņēmis par to prēmiju no pārvaldes priekšnieka. Atgriezīšos darbā un cīņā par nelaiķa piemiņas godināšanu mēģināšu atmaskot arī šos …
— Man liekas, ka te slēpjas kas cits, — Onodera nedroši nomurmināja.
— Cits? Tātad tu domā, ka tā bija pašnāvība?
— Nē…
— Ne slepkavība, ne pašnāvība … Kas tad? …
— Es domāju, ka tā bija nejauša nāve.
Pēc šiem vārdiem Onoderam pēkšņi sāka likties, ka viss ir noskaidrojies. Acu priekšā uzpeldēja Go nāves aina, par kuru viņš bija dzirdējis notikuma vietā. Divdesmit otrā jūlija naktī, precīzāk sakot, divdesmit trešajā jūlijā pulksten divos no rīta, Go, nevienam nekā nesakot, pēkšņi izgājis no viesnīcas Hamamacu. Dežurants pie durvīm redzējis, kā viņš iesēdies taksometrā. Šoferis, kuru sameklēja vēlāk, pastāstīja, ka aizvedis Go līdz kalna ceļam pie pašas Sakumas. Viesnīcā Go vairs nav atgriezies, bet viņa līķi atraduši ūdenī tikai pēc trim dienām vairākus kilometrus lejpus Sakumas aizsprosta Tenrjūgavas upes augštecē. Galvaskauss bijis stipri iedragāts… Viesnīcā atrastas tās savādās piezīmes… Aizrāvies ar kādu domu, Go bija spējīgs pat vēlās nakts un agrās rīta stundās skriet uz laboratoriju vai modināt no miega savus darbabiedrus. Tātad bijis kaut kas tāds, kas viņu šausmīgi satraucis nakts vidū. Nesagaidījis rītu, Go drāzies uz Tenrjūgavas augšteci. Tur kaut ko ieraudzījis vai gribējis pārbaudīt. Sakumas rajonā ieradies īsi pirms rītausmas. Būdams neapdomīgs cilvēks, viņš atlaidis taksometru, bet pats devies pie aizsprosta. Sācis kāpt aizā, lai kaut ko aplūkotu. Rītausmas rēnajā gaismā paslīdējis uz norasojušās zāles vai kaut kā cita un nokritis lejā… Laikam tā bus bijis. Bet kas bija licis viņam nakts vidu traukties uz Sakumu?
Kaimiņu veranda sāka spēlēt samisenu[16]. Vējš pēkšņi pierima, un tūdaļ iestājās smacīgs karstums.
— Vai šeit atrodas Onodera-san? — kalpone pabāza galvu verandā. — Jums zvana no Tokijas.
Onodera pielēca kājās un devās pie kases letes.
— Onodera-kun? Runā Jukinaga, — atskanēja klausulē. — Mums vajag nekavējoties tikties un aprunāties. Vai jūs varēsit rīt atgriezties Tokijā?
— Neesmu noskaņots, bet… — Onodera sastomījās. — Bet, ja tāda steiga, izbraukšu no rīta pa jauno maģistrāli. Sakiet kaut vai apmēram, kas par lietu?
— Kad tiksimies, tad arī pastāstīšu visu sīki jo sīki. Gribu lūgt jūs sadarboties kādā pasākumā… — Jukinaga uz brīdi apklusa. — Vārdu sakot, runa ir par darbu pie profesora Tadokoro…
Saruna pēkšņi pārtrūka.
— Hallo, hallo! — Onodera kliedza klausulē. — Hallo, hallo!
Pēkšņi viņš sagrīļojās kā piedzēries. Kaut kur spalgi iespiedzās maiko vai kāda cita sieviete, smalki iesīkdamās nodrebēja fusuma[17]. Onodera vēl nepaguva nekā apjēgt, kad visa māja salīgojās un sāka griezties ap savu asi. No pazemes atplūda dobja rūkoņa. Atskanēja griezīgs brīkšķis, no staba, kas balstīja jumtu, atlūza sija. Sienas un griesti iegrima putekļu mākonī. Cauri dunoņai un grūstošo māju krakšķiem izlauzās sirdi plosoši kliedzieni un vaidi. Onodera, nespēdams noturēties kājās, pieķērās pie staba, bet, ieraudzījis, ka no eņģēm izlec pieliekamā durvis un no turienes kā dejodams atlido varens galds, sagrāba to, piestutēja pie sienas un palīda apakšā. Nodzisa gaisma, un kaut kas ar milzīgu dārdoņu nogāzās uz sarkankoka galda vir «sas. Onodera nez kādēļ paskatījās pulkstenī un iegaumēja laiku. Spriežot pēc tā, ka nebija iepriekšējo vieglo grūdienu, epicentram vajadzēja atrasties kaut kur tuvumā. «Cik ilgi tā turpināsies?» Pēkšņi prātā pazibēja šaušalīga doma, un pa muguru pārskrēja šermuļi. Ar mokām pagriezis galvu, viņš palūkojās uz istabas iekšējo pusi. Cauri starpsienu, stabu, siju un dēļu sablīvējumam vīdēja blāva gaismas strīpiņa.
Tur, kur agrāk atradās veranda, tagad nebija vairs nekā un neviena …
Šī «Kioto lielā zemestrīce», kas izcēlās, pēkšņi aktivizējoties sen apklusušai seismiskai joslai, bija tiešām drausmīga. Gan pēc mērogiem, gan pēc cilvēku upuru skaita. Uz «Daimondzi» — Lielā hieroglifa svētkiem — Kioto bija sabraucis milzum daudz ļaužu. No visiem tiltiem un galerijām Bontočjo un Kijamači kvartālos cilvēki bira lejup kā pupas. Neskaitāmas dzīvības tika apraktas zem māju gruvešiem vai samīdītas šausmu pārņemtajā pūlī. Pilsētā vienā acumirklī aizgāja bojā četri tūkstoši divi simti cilvēku, bet trīspadsmit tūkstoši bija ievainoti. Bontočjo, Kijamači, Gion-pirmais, Gion-otrais, Mijagavamači un Simidzu kvartāli pazuda no zemes virsas, bet viss Minamidza rajons sasvērās uz vienu pusi, atklājot patiešām traģisku ainu.
Pēc šīs drausmīgās katastrofas vidējas zemestrīces Kanto apgabalā ne tikai nenorimās, bet, tieši otrādi, kļuva biežākas un pamazām sāka izplatīties arī Japānas rietumu daļā …