— Pie vienas reizes, lūdzu, ielūkojieties šeit, — sarunu biedrs izvilka albumu. — Tas ir tāds kā mūsu preces paraugu katalogs. Kā redzat, mums jau šis tas ir …
Kad jauneklis atvēra albumu, pārsteigtais Martēna kungs sarauca uzacis.
— Sjaraku … Diez vai…
— Jūs paskatieties vērīgāk, — sarunu biedrs piebīdīja albumu vēl tuvāk.
Izvilcis no krūšu kabatas saliekamu lupu, Martēna kungs cieši ielūkojās attēlā.
— Šķiet, ka oriģināls… — viņš nesaprašanā nomurmināja. — Bet man taču ir skaidri zināms, ka tas atrodas Valsts mākslas muzejā.
— Jā, atradās. Bet tagad tur glabājas lieliska kopija! — sarunu biedrs aizcirta albumu.
— Sākumam mēs nogādāsim to uz Antverpeni. Pēc saņemšanas noguldiet norunāto summu dolāros Šveices bankā mūsu norādītajā kontā.
— Un jus uzņematies arī piegādi? — Martēna kungs izskatījās mazliet apmulsis. — Kā jūs to izdarīsit?
— Šajā gadījumā mantiņa nav pārāk liela, — sarunu biedrs iesmējās. — Nekādu grūtību nebūs. Pie tam ir tāds jēdziens kā «diplomātiskā imunitāte»…
Apmēram tajā pašā laikā Jūras dzīļu apgūšanas sabiedrībā ar aviopastu negaidīti ienāca Onoderas lūgums atbrīvot no darba. Viņš bija bez vēsts pazudis kopš sešpadsmitā augusta, tas ir, no Kioto lielās zemestrīces dienas. Nedz Kobē dzīvojošā māte, nedz darbabiedri nezināja, vai viņš dzīvs un kas ar viņu noticis. Uz aploksnes bija Neapoles pasta zīmogs.
— Ko tas nozīmē? — direktors uzklupa nodaļas vadītājam Josimuram. — Uzskatījām, ka viņš gājis bojā Kioto!
— Visi viņa draugi, ar kuriem viņš toreiz bijis kopā, nav vairs starp dzīvajiem… — Josimura skaidroja galīgi satriekts. — Es gan esmu aizkavējis bēru pabalsta piešķiršanu.
— Kādēļ viņš devies uz Eiropu? Un vai firmu nevajadzēja brīdināt? — Direktors pagrozīja galvu.
— Nevaru saprast. Bet katrā gadījumā vajag nekavējoties padomāt par vakantās vietas aizpildīšanu, — teica nodaļas vadītājs. — Tāda darba veterāna zaudējums mums būs ļoti sāpīgs.
— Tomēr, kāpēc viņš aizbraucis uz Eiropu? — direktors nespēja norimties.
Atbildi uz šo jautājumu pēc vairākām dienām sniedza pilnīgi negaidīts avots. Pārlapojot informācijas nodaļas ziņojumus, Josimura pēkšņi cieši ielūkojās kādā lappusē. Sakniebis lūpas, viņš mazliet padomāja, tad pa telefonu sazinājās ar informācijas nodaļu. Nedaudz vēlāk ar piezīmju grāmatiņu rokā Josimura iegāja direktora kabinetā,
— Man liekas, esmu noskaidrojis Onoderas savādo rīcību, — viņš teica. — Šodien saņemta informācija: kāda japāņu glābšanas kompānija nopirkusi no Francijas jūras karaflotes batiskafu «Kermadecv — .
— Kas tā par kompāniju? — direktors taujāja,
•— Kaut kāda aizdomīga, sīka kompānija Kobē. Noskaidrots, ķa tā vai nu galīgi bankrotējusi, vai uz laiku pārtraukusi darbību. Vārdu sakot, tumša bilde…
—. Bet ko tāda bodīte darīs ar desmittūkstoš metru klases batiskafu? Ir taču daudz vienkāršāk tādu iekārtu nomāt. Brīvi kuģi ir gan Francijā, gan Anglijā, gan Amerikā… — Bija skaidri manāms, ka direktors sak iekarst. — Un kā šī knīpa uzdrošinājusies nopirkt tik dārgu mantu? No kurienes tai tāda nauda?
— Nav zināms. Cenšamies izdibināt… — Josimura ieskatījās piezīmju grāmatiņā. — Domāju, ka šī kompānija pārvilinājusi Onoderu un aizkomandējusi viņu uz Eiropu saņemt «Kermadec». Kāda jēga pirkt kuģi, ja nav tehniķa, kas spēj to pārbaudīt un vadīt?
— Viņš būtu tas? — direktors vēl vairāk izbrīnījās. — Onodera nemaz neizskatījās pēc cilvēka, kas spējīgs spert tādu soli…
— Ir ienākušas ziņas, ka «Kermadec» saņemšana notiks Neapolē.,.
— Nu tad esmu viņā vīlies… — direktors aizsmēķēja cigareti.
Kabinetā ienāca informācijas nodaļas vadītājs.
— Es vēl par to pašu Kobes kompāniju. Tā sen vairs nenodarbojas ar avarējušu kuģu glābšanu. Kādu laiku būvējusi kuģi koraļļu pētīšanai, bet arī šis pasākums nav izdevies. Tāda niecīga bodīte ar divdesmit miljonu jenu lielu kapitālu.
— Un tomēr, kur tāds niecīgs uzņēmums dabūjis naudu?
— Vietējie finansisti un bankas piešķīruši kredītus. Bet summas niecīgas. Jādomā, ka to atbalsta kādi daudz spēcīgāki naudas dūži. Bet skaidrības nav. Ir aizdomas, ka šīs kompānijas aizmugurē zem smagās mašīnbūves firmas «K» izkārtnes slēpjas Aizsardzības pārvalde. Taču šādas ziņas vēl nav apstiprinātas.
— Aizsardzības pārvalde? — direktors atkārtoja.
— Vai nav iespējams, ka tieši Aizsardzības pārvalde grib iegādāties batiskafu? Varbūt to nedrīkst parādīt budžetā vai arī nav vēlams izpaust lietošanas mērķi. Tādēļ darījums tiek kārtots bankrotējušas kompānijas aizsegā. Mēs sniedzam jums finansiālu atbalstu, jūs pēc mūsu norādījuma pērkat batiskafu, bet mēs to nomāsim no jums krietni ilgu laiku,,
i— Jā, kaut kas tamlīdzīgs, — direktors sāka urbināt ausi. — Bet kādēļ Aizsardzības pārvaldei vajadzīgs batiskafs? Kāpēc to nevar īrēt tieši no ārzemēm? Kādēļ jāiet aplinku ceļi? Vai nepieciešams kaut ko pārbaudīt tik steidzīgi, ka nav laika gaidīt, kamēr tiks nolaists ūdenī mūsu «Vadacumi Nr. 2»?
— Noskaidrosim visu Aizsardzības pārvaldē, — Josimura ierosināja.
Bet viņu mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Pavediens drīz pārtrūka un pazuda «drošības noslēpumu» tumšajos labirintos,
Docents Jukinaga iesniedza universitātei lūgumu atbrīvot viņu uz laiku no ieņemamā amata un caurām dienām un naktīm sēdēja ieslēdzies kantorī, kas atradās daudzstāvu ēkā Tokijas Haradzjuku kvartālā. Tagad visas viņa domas bija saistītas ar projektiem, ko kopumā nosauca par plānu D. Sī plāna centrālā figūra, protams, bija profesors Tadokoro. Arī profesors strādāja kā apmāts, jo vajadzēja vienlaicīgi pārcelt laboratorijas materiālus un nekavējoties sastādīt pētījumu programmu,
«Ar ko es galu galā nodarbojos?» Jukinaga reizēm iegrima pārdomās. Viņš pilnīgi bija nodevies darbam, kas izrādījās netverams kā mākoņi. Ja galarezultātā izrādīsies, ka tā bijusi viena zinātnieka fanātiķa neprātīga fantāzija, kāda nākotne sagaidīs viņu — Juki- nagu? Visu savu laiku un spēkus viņš ziedo šim plānam D un pie tam nedrīkst stāstīt par savu darbu nedz saviem bijušajiem skolotājiem, nedz radiem, nedz draugiem. Un viss joprojām tikpat neskaidrs un miglā tīts kā sākumā, un neviens nezina, ko vajadzētu uzsākt, lai kaut ko minimāli noskaidrotu. Ja viņš būtu turpinājis mierīgi strādāt, varbūt jau nākošajā gadā iegūtu profesora grādu. Viņa zinātniskie darbi bija diezgan plaši pazīstami, un rudens konferencē viņš gribēja uzstāties ar nopietnu referātu. Bet nu profesors, viņa bijušais pasniedzējs, dusmās kaisdams, meklē savu pazudušo audzēkni… Kas lika viņam šajā atbildīgajā dzīves posma iesaistīties tik neskaidra, tik nenoteiktā lietā, kur neredzēja neviena pavediena, kam varētu īsti pieķerties?
«Protams, ja pētījumus varētu veikt atklāti, viss būtu daudz vienkāršāk — nekādu noslēpumu, nekādu aplinku ceļu, jebkurš sasniegums būtu pieejams visai sabiedrībai un tiktu atzinīgi novērtēts. Bet darbam tāds raksturs, ka nepieciešams ievērot visstingrāko slepenību. Par slepenību sevišķi uzstājas premjerministrs un., tas vecis. Mokpilns darbs, par kuru nedrīkst zināt neviens, pat tuvākais draugs. Un nav apsolīts nekāds atalgojums.» Viņš pats brīnījās par sevi. Par ko viņš īsti domāja? Kāpēc palaida vējā savas dzīves gaišāko daļu? Varbūt tagad vienkārši svaidās izmisumā? Varbūt pie visa vainīga sieva — pirms vairākiem gadiem miruša zinātnieka, viņa iemīļotākā skolotāja, vienīgā meita. Izaugusi greznībā, lutināta, viņa spēja būt apbrīnojami cietsirdīga, Bērnu viņiem nebija. Pirms gada, kamēr viņš atradās ārzemju komandējumā, viņa bija pametusi māju un aizgājusi dzīvot pie saviem radiem. Šī sieviete acīmredzot nespēja būt dzīvesbiedre tādam kautrīgam, savaldīgam un mazliet savdabīgam zinātniekam, kas, aizrāvies ar savu zinātni, gandrīz nekad nebija mājās»