Bet kas notiks ar viņiem visiem, ja plāns, kuru viņi tagad centās īstenot, izrādīsies tukšas fantāzijas auglis? Neviens nav devis garantiju neveiksmes gadījumam. Un visļaunākais bija tas, ka ne tikai viņš pats bija iesaistījies šajā plānā, bet pierunājis piedalīties ari vairākus savus visspējīgākos draugus, tālab tagad jutās atbildīgs arī par viņu nākotni. No šādām domām sāka reibt galva un kļuva slikti.
— Vārdu sakot, tā ir bezcerīga mākoņu ķeršana, — teica Nakada Kadzusige, Jukinagas studiju biedrs, izcils informācijas teorijas speciālists. — Noteikumi ir pārāk sarežģīti. Vadīdamies pēc sistēmas «PERT», laikā nepaspēsim. Būs jāizstrādā jauns programmēšanas veids. Pirmkārt, jāpanāk, lai valdība piešķir mums līdzekļus regulāri, negaidot kārtējās fāzes pētījumu rezultātus. Otrkārt, pēc zināmu darbu veikšanas būs nepieciešamas tik milzīgas naudas summas, ka valdībai vajadzēs izdomāt kādu īpašu ieganstu, lai tās tiktu piešķirtas. Treškārt, ja pētījumu rezultāti katrā atsevišķā posmā izrādīsies puslīdz pozitīvi, valdībai pamazām būs jāveic attiecīgi pasākumi. Bet ne jau katrā etapā tūlīt iegūsim nešaubīgus, hipotēzi apstiprinošus rādītājus. Pēc «jā» var nākt arī «nē». Un, pat ja rezultāti tuvosies atbildei «jā», tomēr pašā pēdējā variantā var parādīties arī «nē», un visi aprēķini var izkūpēt gaisā. Viss iespējams. Cik ilgi tādā gadījumā valdība mūs uzturēs? Un cik ilgi viņa to spēs slēpt no sabiedrības? Ceturtkārt, līdz kādam pētījumu posmam vispār varēs saglabāt slepenībā mūsu veiktos darbus un hipotēzi, uz kuras pamata šie darbi tiek veikti?…
— Slepenībai ir dažādas pakāpes. Viena lieta — noslēpumi, ko nedrīkst izpaust ārzemēs, bet pavisam kas cits ir slepenība pašu zemē, — teica Jamadzaki no ministru kabineta informācijas sektora. — Arī mūsu pašu valstī slepenība var būt dažāda — attiecībā pret visu tautu, kas izmanto masu informācijas līdzekļus, pret opozīcijas partijām parlamentā, valsts iestādēm, finansistu aprindām,,
— Pastāv vēl cita problēma — kurā pētījumu posma un līdz kādai pakāpei valdība veiks savus pasa- kumus, — sarunā iejaucās premjerministra kancelejas sekretārs Kuņieda, Noteiktā posmā būs vajadzīgi jauni likumi. Tad arī izvirzīsies jautājums — līdz kādai pakāpei un kādos ietvaros ievērot slepenību un vai vispār būs iespējams nosargāt šo noslēpumu. Viss pārāk sarežģās.
Jā, tiešām viss ārkārtīgi sarežģījies. Sākumā Jukinaga bija domājis, ka līdz zināmam laikam darbi tiks veikti atklāti, saskaņā ar parasto zinātnisko pētījumu programmu. Tādā gadījumā nebūtu grūti panākt, lai parlaments apstiprina papildu budžetu liela mēroga kompleksiem pētījumiem, un atsevišķus tematus tad varētu uzticēt universitātēm. Vajadzības gadījumā kādā posmā darbus varētu padarīt arī slepenus. Jukinaga, kam šādas problēmas bija tālas un svešas, vispār uzskatīja, ka pētījumu slēpšana ir tīrā nejēdzība. Bet viņa draugi Nakada un Kuņieda, ar kuriem viņš dalījās domās par šo jautājumu, nepiekrita viņam. Ja Kuņieda — pēc Jukinagas domām — sprieda kā katrs ierēdnis, tad nopietnais pētnieks Nakada, kas savu zinātnisko darbu rezultātu dēļ bija nokļuvis amerikāņu firmas «Rand Corporation» redzeslokā un ne vienreiz vien noraidījis tās piedāvātos kontraktus par milzīgām summām, tomēr viņu pārliecināja.
Pirmais iemesls, kāpēc nedrīkstēja pieļaut atklātus pētījumus, bija tas, ka šie darbi cieši skāra visas Japānas likteni. Iepazinies ar profesora Tadokoro materiāliem, Nakada bija tūdaļ intuitīvi sapratis — varbūtība, ka turpmākie pētījumi pārvērtīsies ļoti svarīgā lietā, nepārsniedz divus procentus.
— Pašreizējos apstākļos pat vienprocentīga varbūtība ir daudz, — Nakada droši apgalvoja. — Mūsu pasaulē šad tad notiek lietas, kuru varbūtība ir neparasti maza. Ar varbūtību teoriju vien tas nav izskaidrojams. Jāņem vērā kvalitatīvi pavisam citādu parādību rašanās un attīstība.
Nakada jau daudzus gadus nodarbojās ar dabas parādību analīzi, kas pamatojās uz varbūtību teoriju. Viņš bija devis lielu ieguldījumu dabā vērojamo gadījuma procesu «sazarošanās parādību» izskaidrošanā un tālāk attīstījis dzīvības evolūcijas topoloģisko analīzi, kā arī izvirzījis teoriju, kas izskaidroja, kādu cēloņu dēļ dabā notiek parādības, kuru varbūtība ir ļoti niecīga. Šī ideja, ko varētu nosaukt par strukturālo varbūtību teoriju, zinātnieku aprindās vēl netika atzīta, bet viens otrs jau bija sācis pēc analoģijas ar «Vīnera procesu» un «Markova procesu» lietot godpilno vārdkopu «Nakadas process».
— Tiešām… — Kuņieda piemiedza acis. — Tas ir iespējams. Kad spēlēju pokeru, man vienā vakarā trīs reizes sanāca «piecas kārtis», pie tam divas reizes pēc kārtas…
— Brīnos, ka tu neizlaidi garu!… — Jamadzaki dzēlīgi piebilda. — Stāsta, ka spēlmaņi turpat uz vietas aizejot uz viņpasauli, ja tāda situācija izveidojoties ķīniešu kauliņu azartspēlē «maczjan».
— Pietiks pļāpāt par azartspēlēm, labāk vēl paprātosim, — Nakada pārtrauca tukšo tērzēšanu. Sim talantīgajam matemātiķim neveicās spēlēs, un, lai ko arī spēlētu, viņš allaž bija zaudētājs. — Realitātes izmaiņas faktori sadalāmi divās lielās grupās. No vienas puses, pētījumiem un novērojumiem attīstoties, uzkrājas daudz dažādu datu un kļūst skaidrāka notiekošo parādību kopaina. No otras puses, ir pieļaujama doma, ka izmainās pati novērojamā parādība. Tālab pēc iespējas ātrāk jānoteic, kādā virzienā konverģējas parādību vektori polimorfiskā sistēmā. Tad, pirmkārt, varēs pateikt, kādai parādībai jāīstenojas, un, otrkārt, — kad tam jānotiek…
Tāds bija otrs iemesls, kāpēc bija nepieciešams šo plānu turēt slepenībā. Pēc profesora Tadokoro aptuveniem aprēķiniem, TAS varētu notikt vēlākais piecdesmit, bet agrākais — divu gadu laikā. Profesora aprēķinos bija daudz neskaidrību, jo viņa datu vākšanas un materiālu apstrādes metodes bija tikpat savdabīgas kā pats zinātnieks. Jukinagam, kas ļoti labi zināja, cik bieži apstiprinās profesora intuīcija, pareģotais minimālais laiks iedvesa šausmas. Vajadzēja no jauna izanalizēt milzīgu daudzumu datu, kas reizēm pat likās savstarpēji nesaistīti, lai varētu pēc iespējas ātrāk pārbaudīt aprēķināto termiņu pareizību. Varēja jau balstīties uz vidējo aritmētisko — divdesmit četri, divdesmit pieci gadi —, bet Jukinaga pārāk labi zināja, ka savstarpēji saistīto dabas paradību virknē pat visniecīgākais sīkums spēj izraisīt citas parādības, kas tad strauji vēršas plašumā līdzīgi milzu lavīnai. Tiesa, ir arī tādas situācijas, kad parādības gan sāk veidoties, bet pusceļa apsīkst. Tomēr, ja runa ir par pārvērtību, kuras sekas var kļūt bīstamas visai Japānai, jaapsver visļaunakā varbūtība.
Pēc Nakadas programmas, kas balstījās uz «visļaunāko», gan paši pētījumi, gan to veikšanas procesi bija jātur pilnīgā slepenībā. Ja pētījumu gaitā visļaunākie pieņēmumi apstiprināsies, vajadzēs veikt ārkārtējus pasākumus, bet tiem jārit bez satraukuma un panikas. Sevišķi nevēlama būtu noslēpuma izpaušana ārzemēs, jo nedrīkst nerēķināties ar starptautiskajiem sakariem, īpaši tādā gadījumā, ja TAS pārsniegs zināmu robežu ietvarus. Labāk, ja pasaules sabiedriskā doma uzzina par TO tikai tad, kad jau veikti kādi pretpasā- kumi. Protams, tiklīdz būs precizētas šīs parādības attīstības tendences, datus vajadzēs publicēt. Un te nu radās jauna problēma ar milzīgu politisku nozīmi, proti, ko un kādā apjomā izdosies veikt pirms noslēpuma atklāšanas un vai daļa informācijas nenoplūdīs pirms oficiālās publicēšanas? Tādēļ bija nepieciešams nekavējoties detalizēti izpētīt visu, kas notiek pašreizējā brīdī,