Par pretpasākumiem patlaban negudrot — tāds bija Nakadas norādījums, Konkrētus pasākumus var plānot un veikt tikai konkrētā situācijā. Toties liela nozīme operativitātei. Ja tāds brīdis tiešām pienāktu, jābūt sagatavotiem uz jebkādiem pārsteigumiem, lai spētu nekavējoties pielietot attiecīgus pretlīdzekļus. Tāpēc patlaban jāsistematizē un sīki jāanalizē visa jau zināmā informācija. Vēlāk vajadzēs rūpīgi apstrādāt datus, kuri ienāks turpmākajos darba posmos, kā arī noskaidrot, kas un kur vislabāk informēts par jautājumiem, kuri mūs visvairāk interesē..
— Vārdu sakot, vajadzīgs priekšstats par visu ko, — Nakada apgalvoja. — Tas nav nekas jauns, vai ne? Katram savā nozarē jāvadās pēc nojautas, jāvāc un jāapkopo materiāli — tas arī ir viss darāmais. Dabiski, tiek pieņemts, ka mums katram piemīt zinātniekam nepieciešamā nojauta un mēs visi protam atšķirt primāro no sekundārā.. *
— Nu, nu,. — Jukinaga nopūtās. — Lielākais speciālists informācijas teorijas problēmās stāsta par vispārīgu priekšstatu un nojautu. Ko šai sakarībā domā profesors Tadokoro? Izrādās, ka to pašu — zinātniekam galvenais esot nojauta! Nudien kā sensenos laikos! …
— Starp citu, tieši informācijas teorija apliecina, ka tādas spējas ir absolūti nepieciešamas, — Nakada pārliecināti teica. — Mums vajadzīgi cilvēki ar labi attīstītu nojautu. Un pēc iespējas vairāk. Vai nevarētu kaut ko uzsākt, lai sadabūtu tādus?
It kā pats no sevis Nakada kļuva par šī plāna īstenošanas teorētisko vadītāju. Bez profesora Tadokoro patlaban darbos piedalījās tikai pieci cilvēki. Visi jauni, no trīsdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem.
— Esmu izskatījis skolotāja Tadokoro plānu, — paskaidroja gados visjaunākais — Jasukava, kurš bija pārvilināts no celtniecības kantora, kas izīrēja viņiem telpas. Tagad viņš kārtoja šī pasākuma grāmatvedības lietas. — Pilnīgi skaidrs, ka jau pirmaja posmā izdevumi pārsniegs līdzekļus, ko mums piešķir ministru kabineta pētījumu sektors. Jāpalielina štati. Un arī aparātu vajadzēs daudz vairāk…
— «Kermadec» jau nopirkts… 1 — Jukinaga teica. — Cik vēl vajadzēs skaitļotāju?
— Vienu pārvedām no profesora laboratorijas, tātad kādu laiku iztiksim, ja iegādāsim vēl vienu. Atsevišķus aprēķinus var veikt dažādās firmās, maksājot par nomas stundām, — Nakada paskaidroja. — Bet mums vajadzīgs vēl otrs batiskafs. Profesora Tadokoro plāns paredz pētījumus arī Japānas jūrā. Ar vienu batiskafu da'rbu efektivitāte nepieaugs.
— Vēl vienu? Kur lai to ņem? — Kuņieda paraustīja plecus. — Nomāt ārzemēs mēs nedrīkstam, un, ja palaimētos nopirkt, tad kur dabūt līdzekļus?
— Pagaidiet, — Jukinaga sacīja. — Man ir precīzi zināms, ka Jūras dzīļu apgūšanas sabiedrība drīz nolaidīs ūdenī «Vadacumi Nr. 2».
— Lieliski! — Nakada noklakšķināja pirkstus. — To arī nomāsim. Tūdaļ jāievada sarunas.
Grupai pievienojās vēl viens cilvēks. Pēc Nakadas ieteikuma no Aizsardzības institūta pie viņiem pārnāca līdzstrādnieks «ar labu ožu». Pašreiz ar to arī pietika. Bet turpmāk… Taču šodien vēl bija pilnīgi neiespējami- aprēķināt, cik vajadzēs cilvēku, cik līdzekļu un līdz kādai robežai nāksies izvērst darbus. Un vēclass="underline" kā valdībai iegūt naudu, ja nedrīkst atklāti paziņot, kādām vajadzībām tā paredzēta.
Līdz šim līdzekļus piešķīra no ministru kabineta pētījumu sektora, premjerministra kancelejas un Aizsardzības pārvaldes slepenajiem fondiem, noteikta summa ienāca arī no nezināma avota. Bez paša premjerministra par plānu vēl bija informētas trīs augsti stāvošas personas — premjerministra kancelejas priekšnieks, ministru kabineta lietu pārvaldnieks un Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. Tā kā tikai Aizsardzības pārvalde bija spējīga ievērot slepenību, mobilizējot lielus materiālos līdzekļus un cilvēku rezerves, tad varēja iedomāties, ka pamazām projekts pāries tās pārziņā. Jau pērkot «Kermadec», aizkulisēs iedarbojās Jūras pašaizsardzības spēki. Bet arī tie, pieļaujot kaut visniecīgāko paviršību, varēja nokļūt asu pārmetumu krustugunīs par «līdzekļu bezjēdzīgu izšķērdēšanu». Bija vēl citas rūpes — vajadzēja sekot, lai projekts nenokļūst amerikāņu armijas rokās.
Ja izdevumi pārsniegs asignējumus par dažiem simts miljoniem jenu, vēl varēs kaut kā tikt galā. Bet, ja par vairākiem miljardiem, tad diez vai būs iespējams noslēpt īstenību no politiķu acīm? Valdošās partijas līderi droši vien negribēs griezties pēc palīdzības pie civilām finansu aprindām, jo tās jau iesaistītas līdzekļu vākšanā sakarā ar vēlēšanu kampaņu, kas notiks pēc diviem gadiem.
— Par naudu lai rūpējas premjerministrs un citas prominentas personas, — teica Nakada. — Tur mēs nekā neizgudrosim. Mūsu uzdevums — strādāt, galvu nepaceļot. Ko citu vēl varam …
Paraustījis plecus, Jasukava paņēma paciņu iekārtas pasūtījumu blanku un izgāja ārā. Gandrīz visu, kas bija paredzēts sakarā ar dziļūdens pētījumiem, vajadzēja speciāli pasūtīt. Protams, tas maksāja lielu naudu.
— Kur ir profesors Tadokoro? — Nakada jautāja. — Gribētos sīkāk aprunāties par praktisko novērojumu un mērījumu sistēmu …
— Pašlaik viņam tikšanās ar premjerministru, — teica Jamadzaki, palūkojies pulkstenī. — Domāju, ka drīz atgriezīsies.
— Nu tad vēl mazliet atpūtīsimies? — Nakada ierosināja. — Aiziešu iedzert tasīti kafijas. Un ko jūs?
— Es drīz piebiedrošos… — Jukinaga piekrita. Viņam nebija steidzama darba, viņš vienkārši nespēja atbrīvoties no nomācoši smagās sajūtas un izrauties no apkārtnes tik viegli kā Nakada.
Kad Nakada un Jamadzaki bija aizgājuši, Jukinaga uzmeta acis no profesora Tadokoro vecās laboratorijas atvestajai Japānas kartei. Dienvidrietumos no Japānas salām, ko klāja krāsaina mozaīka, stiepās Japānas dziļvaga, kuru tagad šķērsoja lielas trīsstūrainas bultas. Tas bija profesora Tadokoro plāns.
Jukinaga pamanīja, ka karte viegli šūpojas. «Atkal drebina,» viņš nodomāja.
— Stāsta, ka Vatari vectētiņš esot daļēji šķīries no savas gleznu kolekcijas… — Kuņieda it kā nejauši ieminējās, aizdedzinot cigareti.
— Un tā nauda ieskaitīta mūsu pētījumu fondā?
— Acīmredzot. Tam vecim pieder retas gleznas, īstas nacionālas dārglietas…
«Kas viņš ir, šis krunkainais sirmgalvis, kas braukā ratiņu krēslā?» Jukinaga prātoja. «Savāds vecis! Dzimis vienā apvidū ar Kuņiedu, un laikam jau ne bez viņa atbalsta Kuņieda iestājies darbā premjerministra kancelejā.» Pilsētas bērnam Jukinagam bija svešas lauku kopienu un lielo ģimeņu tradīcijas, kas vēl arvien bija saglabājušās un tika ievērotas daudzos valsts apgabalos. Bet Kuņieda laikam uzturēja šādus kontaktus, tai skaitā arī ar veco vīru. Kad Jukinaga izstāstīja Ku- ņiedam par profesora Tadokoro bažām, bet vēlāk viņu gandrīz varmācīgi iesaistīja profesora zemestrīču problēmu apspriedes dalībnieku skaitā, viņš vēl nezināja par Kuņiedas attiecībām ar sirmgalvi. Nebija dzirdējis pat viņa vārdu. Bet, kad Kuņieda pastāstīja par Vatari un paskaidroja, kas viņš tāds, Jukinaga atcerējās, ka senos laikos Vatari bijis diezgan plaši pazīstama persona. Tagad viņam jau pāri simtam, un pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, kopš viņš aizgājis no lielās sabiedrības. Tieši Kuņieda bija tas, kas stādīja viņam priekšā Jukinagu pēc zinātnieku tikšanās ar valdības ierēdņiem. Jukinagu pārsteidza gara spēks, kas piemita grumbainajam, pēc izskata galīgi novārgušajam vecim, viņa prāta asums un skaidrība. Sirmgalvis uzstādīja