Jukinagam īsus, precīzi formulētus jautājumus un tajā pašā laikā izturējās kā labsirdīgs un mīlīgs večuks. Kad Jukinaga, viesodamies Vatari mājā, uzzināja, ka šī cilvēka ietekme spēj iekustināt pat premjerministru, viņš bez iebildumiem piekrita atvilināt profesoru Tadokoro uz tikšanos.
Lai būtu kā būdams, skaidrs bija viens: ja vecim nebūtu radusies interese par šo jautājumu, ja Kuņieda nebūtu pastāstījis viņam par zinātnieku un valstsvīru apspriedi, ja vecais nepainteresētos par profesora Tadokoro personību un kaut ko nenojaustu, tiekoties ar profesoru viesnīcā «Palace», tad par plānu D nebūtu ne runas.
Jukinaga nespēja saprast, kā simtgadīgam vecim, kas sen aizgājis no aktīvas darbības, vēl arvien tik liela ietekme, lai iespaidotu pie valsts stūres stāvošus politiķus. Viņš bija aculiecinieks tam, ka sirmgalvis, uzaicinājis premjerministru savās mājās, ar diviem trim vārdiem piespieda viņu piekrist pētījumu plānam. Un tad vēl šī veča apkārtējā vide! Kaut kādas aizdomīgas personas, vīrieši ar caururbjošiem skatieniem, acīmredzot miesassargi, skaista jauna meitene. Kaut kāda leģendāra pasaule, baismīga un tomēr vilinoša…
— Pilnīgi iespējams, ka vectēvs pats kaut ko sadomājis neatkarīgi no mūsu plāna. — Kuņieda nodzēsa cigareti un saspieda to pelnu traukā.
— Man visu laiku gribas tev pajautāt, — Jukinaga teica. — Kas viņš tāds ir, šis vecis?
— Es pats nekā lāgā nezinu. Mēs ar viņu esam no vienas puses, bet, tiklīdz sāku šķetināt kamolu, ko sauc par «mūsu puses cilvēkiem», pavediens pārtrūkst. Skaidrs tikai tas, ka savā laikā viņš bijis liela persona gan politiskajās, gan finansiālajās aprindās. Par veci sarakstīti veseli papīru kalni, bet vai tad rakstos var visu izstāstīt? Bet tie, kas to varētu — viņa līdzgaitnieki un laikabiedri —, tagad jau gandrīz visi viņpasaulē. Viņa darbības uzplaukums laikam sakrita ar notikumiem Mandžūrijā. Ja arī ne pats savām rokām, tad tomēr kādus trīs četrus, nē — daudz vairāk, no ce|a būs novācis. Kara gados pilnīgi pārtraucis jebkādu darbību, dzīvojis klusumā, tādēļ netika uzskatīts par kara noziedznieku, bet pirmos piecpadsmit gadus pēc kara atkal bijis ļoti aktīvs un izdarīgs. Pārkāpjot astoņdesmitā gada slieksni, pārstājis piedalīties jebkādos darījumos. Tomēr dažādi politiskie darbinieki līdz pat šim laikam griežas pie viņa gan pēc padoma, gan ar lūgumu samierināt saķildojušos. Tagadējo premjerministru viņš pazīst no laikiem, kad tas vēl bijis pavisam sīks gariņš, tādēļ veča priekšā viņa ekselence neuzdrošinās ne muti paplest. Reiz vecais pat izglābis viņu no nepatikšanām, kad tas ticis iejaukts kādā skandalozā afērā …
— Riebjas visu to dzirdēt… — Jukinaga teica.
— Tu domā, ka man neriebjas? — Kuņieda sarauca uzacis. — Viņš taču bijis aculiecinieks veselu trīs laikmetu — imperatoru Meidzi, Taisjo un Sjovas valdīšanas gadu — ēnas pusēm un, protams, nav palicis stāvam mala šajā tumšajā pasaulē… Mums, «skaitļotāju ēras» zaļknābjiem, grūti izprast tādus cilvēkus. No mūsu redzes viedokļa,viņi strādājuši ļaunus darbus. Bet tajā pasaulē, viņu pasaulē, īsts spēks bija tikai ļauniem cilvēkiem. Taču, no otras puses, ja nebūtu bijis tāds «ļauns, bet nelokāms spēks», daudz kas netiktu īstenots.
— Interesanti, ko var just cilvēks, kas nodzīvojis veselu gadsimtu? — Jukinaga domīgi teica. — Viņam jau pāri simtam, bet vēl ir vara, viņš vēl arvien ietekmē notikumu slepeno gaitu… Ko viņš domā? Ko vēl grib uzsākt?
— Nezinu, — Kuņieda piecēlās no krēsla. — Neapšaubāms tikai tas, ka tieši viņa ietekmē plāns D ir ievirzījies īstenošanas gultnē…
Kuņieda aizgāja. Jukinaga palika viens un turpināja prātot. Domās pavīdēja simtgadīgais tumšais priekškars, aiz kura skanējuši un vēl tagad atskan pat premjerministram obligāti rīkojumi, valsts iestāžu virkne, pilnīgi slepens plāns… Un viņš pats, cilvēks, kas allaž centies izvairīties no samezgloto attiecību virpuļa un tādēļ izvēlējies tīro zinātnes ceļu, lūk, tagad ievilināts politiskā noslēpumā! Kas būs tālāk?
2.
Vecmodīgais izteiciens «izvirzīties pasaules arēnā», sākot ar septembra beigām, pēkšņi kļuva ļoti populārs. Vispirms tas atskanēja parlamenta vestibilā, tad to sāka lietot daži finansu aprindu pārstāvji un beidzot — žurnālisti. Kāds ziņkārīgs avīžnieks nolēma noskaidrot, kas īsti izlaidis apgrozībā spārnoto frāzi. Izrādījās, ka prioritāte pieder premjerministram. Viņš bija lietojis šos vārdus valdošās partijas vadītāju un finansistu apspriedē. Izteiciens netika uzņemts nopietni, tomēr drīz vien ieguva piekrišanu, kaut gan ar mazliet ironisku pieskaņu.
Lai dabūtu skaidrību, kādos nolūkos tiek lietota šī vārdkopa, korespondents griezās pie premjerministra kancelejas vadītāja. Tas paskaidroja, ka reiz premjers izlasījis kādu rakstu biezā žurnālā un iegrimis dziļās pārdomās. Acīmredzot raksts atstājis uz viņu tik dziļu iespaidu, ka, stāstot par to saviem kolēģiem, viņš vairākkārt atkārtojis iepatikušos izteicienu.
Raksta saturs īsumā šāds. Pirmskara Japānā, vai vismaz līdz Meidzi laikmetam, katram japānim bijuši skaidri jēdzieni — «ģimene» un «sabiedrība». Pilngadību sasniedzis vīrietis vai nu, pārstāvot «ģimeni», nonāca saskarē ar «sabiedrību», vai ari, atvadījies 110 «ģimenes», iegāja «sabiedrībā». Pēckara gados šīs attiecības pilnīgi izmainījušās. «Ģimene» sairusi līdz «kodol- ģimenei» ar minimālu locekļu skaitu. No otras puses, iedzīvotāju skaita pieaugums, ienākumu palielināšanās, sociālās nodrošināšanas pilnīgošana un obligātās izglītības laika pagarināšana novedusi pie «pārmērīgas sabiedriskas aizbildnības» un «augstas dzīves intensitātes», kā rezultātā vīrietis, izgājis no vecāku paspārnes, vairs nenokļūst «sabiedrībā, kur plosās vētras un viļņo bangas». Līdztekus pārmērīgai sabiedrības aizbildniecībai attiecībā uz vīrieti vai varbūt pat kā pretsvars tai sākusies sieviešu masveidīga piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē. Pašreizējos apstākļos notiek visas japāņu sabiedrības totāla «ģimenizācija», un vīrieši, kaut gan fiziski pieauguši, nav spējīgi šādā «ģimenizētā sabiedrībā» atrast piemērotu darbības lauku, lai kļūtu par stiprām, nobriedušām personībām. Ir labi zināms, ka lašu dzimtas zivīm vajadzīgs okeāns, lai galīgi nobriestu, pretējā gadījumā, ieslēgtas saldūdeņos, kur nākušas pasaulē, viņas pamazām deģenerējas un nodzīvo savu mūžu, tā ari nekļūstot «pieaugušas». Par piemēru der arī Bivas ezera forelītes un kuprlasis ziemeļaustrumu Japānas ūdenstilpēs. To pašu var teikt par gājputniem, kas iegūst patstāvību un rūdījumu tikai savā pirmajā pār-» lidojumā… Iespējams, ka arī cilvēks, it sevišķi vīrietis, sakarā ar savām fiziskajām un psiholoģiskajām īpašībām nav spējīgs kļūt par patstāvīgu personību, ja viņš nenonāk sadursmē ar rupju «ārējo realitāti». Jauno japāņu vīriešu feminizācija ir fakts, pie tam pilnīgi dabisks «ģimenizētajā sabiedrībā», kurā vadošo lomu sāk piesavināties sievietes, tātad ir gluži likumsakarīgi, ka vīrieši līdzīgi maziem bērniem, kas auguši ģimenes pārmērīgā aizbildniecībā, uz mūžu paliek infantili vai feminizējas. Ja japāņu sabiedrība ģimenizējusies un pārsātinājusies, tad sabiedrība, kurā varētu iegūt briedumu, acīmredzot atrodas ārpus Japānas. Tādējādi Japānas valsts patlaban ir «ģimene», bet «sabiedrība» atrodas pasaulē aiz valsts robežām. Vai tādēļ nevajadzētu nācijas veselības labad nodot valsts iekšējās lietas sieviešu un vecu cilvēku pārziņā, bet jaunie vīrieši varētu doties pāri jūrām, lai tur kļūtu par «pasaules mēroga vīriem»?