— Vai vārdos «izvirzīties pasaules arēnā» netiek pausta valdības jaunā politika attiecībā uz jaunatni? — žurnālists jautāja.
— Iespējama arī tāda interpretācija, bet man liekas, ka problēma vēršas plašuma, — māksloti naivi atbildēja kancelejas vadītājs. — Japānas ekonomika nespēj pastāvēt un attīstīties bez ciešiem sakariem ar ārpasauli. Iespējams, pienāks laiks, kad visai japāņu sabiedrībai būs jāiziet ārpus valsts robežām, lai veiktu darbus, kas nes labumu visai cilvēcei. Nedrīkst vārīties vienīgi paši savā sulā, tas var novest pie pašsaindē- šanās.
— Bet daudzas valstis diezgan noraidoši raugās uz to, ka japāņi plaši iziet pasaulē. Ne velti mūs sauc par «ekonomiskajiem dzīvniekiem». Vai iziešana netiks uztverta kā jauna veida «agresija»? — vaicāja kāds korespondents. — Pie tam aiz jūrām arī nav nemaz tik daudz brīvu vietu …
— Nu, tādā gadījumā mums neatliek nekas cits kā izcelties kosmosā, — kancelejas vadītājs uzjautrināja žurnālistus.
— Nu, tagad sāksies! — Nakada pasmīnēja, lasot interviju ar kancelejas vadītāju. — Izvērsīsim veselu kampaņu ar lozungu «Izvirzīties pasaules arēnā!».
— Tā ari ir jūsu ideja, Nakada-san? — jautāja jaunais Jasukava.
— Nē. To no savām smadzenēm izspieduši politiķi un ierēdņi, kas ir lietas kursā. Protams, ne bez ierosinājuma no mūsu puses.
— Jābūt piesardzīgiem. Iespējams, ka tauta kaut ko nojauš. — Kuņieda norādīja uz lasītāju atsauksmēm, kas bija pievienotas iespiestajai intervijai. Vienā no tām bija parodija par Sjovas laikmeta sākuma periodā populāro dziesmiņu:
«Ja tu brauksi, braukšu arī es —
Drebošajā zemē nedzīvosim mēs!»
— «Izvirzīties pasaules arēnā!» — Nakada atkal pavīpsnāja. — Protams, atradīsies cilvēki ar pietiekami attīstītu nojautu, kas šo saukli saistīs ar zemestrīcēm. Japāņu tautai nav nemaz tik slikta oža.
— Šodien premjerministrs apspriežas ar vadošo ministriju ministriem… — Kuņieda teica, šķirstot piezīmju grāmatiņu. — Parīt Ekonomisko problēmu padomes ārkārtējā sēde. šovakar viņam tikšanās Akasakas pilī ar Plānošanas pārvaldes priekšnieku un tirdzniecības un transporta ministru. Jādomā, ka spriedīs par kapitālieguldījumu vairākgadu plānu, lai sekmētu ārvalstu ekonomisko attīstību ar mūsu kapitāla investīcijām.
— Nu, ja tā, tad mēs nebūsim zaudētāji. Veikls manevrs, — Nakada teica, graužot nagus. — Bet, ja rīkosimies pārāk steidzīgi, var izcelties liela rīvēšanās gan iekšzemē, gan ārzemēs, un tad, skaties, mūsu noslēpums vairs nebūs noslēpums. Rīkoties vajag piesardzīgi, nezaudējot mēra sajūtu.
— Lai kādi arī būtu pētījumu rezultāti saskaņā ar plānu D, kapitālieguldījumi ārzemēs tik un tā mums nenesīs zaudējumus, — Jasukava piebilda. — Varēsim tos paņemt atpakaļ… Vispār šādi pasākumi var kļūt par pagrieziena punktiem valsts vēsturē, un japāņu nācija varbūt tiešām internacionalizēsies vislielākos mērogos. Nav ļauna bez laba.
— Tu laikam ļoti tici iespējai iegūt pēc plāna D rezultātus, kas līdzinātos nullei, — Kuņieda pasmīnēja.
— Atklāti sakot, negribu ticēt šim bažu cēlonim kā kaut kam reālam, — Jasukava izvalbīja acis.
— Japāna ir pietiekoši liela, izstiepusies divi tūkstoši kilometru garumā … Mums ir pat savi Alpi…
— Bet zini ko? — Nakada pagrozīja galvu. — Ja teritorijas astoņdesmit procenti…
Vārdus aprāva viegls apakšzemes grūdiens. Tāds, kādiem pēdējā laikā neviens vairs nepievērsa uzmanību. Istabā, it kā grūdiens būtu bijis signāls viņam, ienāca Jamadzaki.
— Aso un Kirisimas izvirdums… — viņš izgrūda, nosviedis uz galda panamas cepuri. — Nupat dzirdēju televīzijas ziņās. Komuras pilsētas rajonā spēcīgā zemestrīce.
— Kas tagad būs ar kapitālieguldījumiem tūrismā? — Jasukava uztraucās. — Stāsta, ka Idzu, Hakonē un Karuidzavā zemes gabalus pārdodot par smiekla naudu …
— Ne tikai tur. Drīz tāda pati jezga sāksies visā Japānā. — Jamadzaki ar kabatas lakatu noslaucīja seju. — Šogad vēl kaut kā izturēs, bet nākotnē… Bankrotēs ļoti daudz sīko un vidējo uzņēmumu.
— Nu, stāsti, kā gāja Aizsardzības pārvaldē? — Kuņieda jautāja.
— Priekšnieks ar lielām grūtībām pierunāja apvienotā štāba priekšsēdētāju. — Jamadzaki atpogāja krekla apkakli. — Tā bija savāda saruna. Priekšsēdētājs uzskatīja, ka šādas operācijas izstrādāšana ir nejēdzība. «Nonsenss», kā viņš teica. Nu, tas, protams, no karavīru viedokļa. Visas japāņu tautas pilnīga evakuācija kā operācija neesot iespējama, un pie tam reāli šāda situācija vispār nevarot rasties. Kāda jēga pētīt un izstrādāt absurdu. Pārvaldes priekšnieks strīdējās pretim un, kad vairs nezināja, kā vēl varētu pārliecināt, štāba priekšsēdētājs, it kā kaut ko nojautis, pēkšņi piekrita: «Sapratu! Rīkosimies!» Vairāk nekā nerunāja, sapratās gandrīz vai telepātiski.
— Vai tiešām saprata? — Kuņieda jautaja.
— Protams, nē. Bet kaut ko nojauta. Nolemts izstrādāt operatīvu plānu D2, iesaistot šajā darbā visgaišākos prātus no štābiem un pētnieciskā institūta. Noslēpums — «spec-A» kategorija.
— Ar kādu ieganstu? — Jukinaga jautāja. — Nevar taču būt, ka …
— Neuztraucieties. Iegansts — ūdeņraža bumbu karš, — Jamadzaki teica. — Tas, protams, ir anahronisms. Bet visi acīmredzot kaut ko nojauš un turēs muti ciet.
Durvis ar troksni atvērās, un istabā kā tanks iedrāzās profesors Tadokoro.
— Kas dzirdams par «Kermadec»? Vēl nav pienācis? — tie bija jautājumi, ko pēdējā laikā profesors uzstādīja neskaitāmas reizes. — Kur tas kavējas? Vai nav notikusi kuģa avārija?
— Viss kārtībā. Kuģis ar batiskafu uz borta jau pabraucis garām Okinavai un rīt sasniegs Modzi, — Nakada vicināja gaisā Onoderas telegrammu.
— Modzi? — profesors piesarka aiz dusmām.
— Kādēļ uz turieni? Mums jāpēta Japānas dziļvaga! Mēs taču zaudēsim veselas divas dienas.
— Profesor, tas tiek darīts, lai nepievērstu ļaužu uzmanību, — Nakada pacietīgi skaidroja. — Kobē vai Jokohamā neizdotos noslēpties no korespondentu acīm. Bet Modzi, pat ja vietējie avīžnieki ieraudzītu batiskafu, nekādas briesmas nedraud, jo ziņas paliks uz vietas. Tiklīdz muitnieki pārbaudīs kuģi, batiskafu tūdaļ pārvietos uz «Takacuki» — Pašaizsardzības spēku karakuģa, kas dosies taisnā ceļā Ises virzienā, kur Tobas līcī un Kumano selgā tiks veikti iegrimšanas eksperimenti.
— Es arī braukšu uz īsi! — teica profesors Tadokoro. — Nedrīkst kavēties ne acumirkli. Palūkojieties šajos dokumentos. Jūras piekrastes sauszemes daļa iegrimst par puscentimetru dienā. Jūras dibenā pie Sanriku katru dienu notiek vairākas sīkas un vidējas zemestrīces ar seklu epicentru. Vispirms vajag izpētīt tās vietas, kur dziļvaga atrodas vistuvāk sauszemei. Steidzīgi! Kad pienāks aparatūra, kas nepieciešama novērojumiem?
— Viena daļa jau nogādāta uz Modzi un Tobu. Bet, kamēr visi aparāti tiks sagatavoti un samontēti batis- kafā, paies vismaz nedēļa, varbūt pat desmit dienas.
— Desmit dienas! — profesors ierēcās kā zvērs.
— Mums ir dārga katra minūte, bet te… Velns parāvis! Kaut kur zem Japānas salām ik brīdi notiek izmaiņas. Nemāku pateikt, kā tās attīstīsies tālāk, bet mums vajag pēc iespējas ātrāk tās noskaidrot. Kas notiks, ja mēs nepagūsim īstenot plānu Dl?