— Skolotāj, mums ir jaunumi, kas liek bažīties, — Jukinaga teica. — Ienākusi informācija, ka Izglītības ministrijas Zemestrīču prognozēšanas zinātniskā padome, ģeofiziķi un Meteoroloģijas pārvaldes līdzstrādnieki kopā ar grupu parlamenta deputātu grib uzsākt kompleksus pētījumus sakarā ar izmaiņām Japānas arhipelāga Zemes garozā.
— Padomes priekšsēdētājs ir informēts, — Kuņieda iejaucās. — Pēc sava statusa šai organizācijai kaut kas ir jādara.
— Iespējams, kāds ģeoķīmiķis, ģeofiziķis, ģeologs vai seismologs pilnīgi patstāvīgi izpratis šīs lietas būtību, — Jukinaga teica.
— Tas ir dabiski… — profesors Tadokoro sažņaudza rokas. — Tāda ir zinātnes būtība. Lai kādā slepenībā viss tiktu turēts, tik un tā kāds ar savu prātu to izdibinās. Tas var būt pat ne japāņj, bet ārzemju zinātnieks. Zinātne… Tajā nekā nevar noslēpt…
— Tā tas ir, bet viņu darbība būs mazefektīva, — Nakada iebilda. — Viss atkarīgs, cik tālu mēs aizsteigsimies viņiem priekšā, par cik agrāk sasniegsim finišu.
— Ir dažādas iespējas likt viņiem ceļā mākslīgus šķēršļus. — Tas būtu lieliski. Bet jārīkojas ārkārtīgi piesardzīgi, lai neiznāk nepatikšanas, — Kuņieda brīdināja. — Sāksim veidot savdabīgas grūtības, bet kādam tās var kļūt par iedvesmas avotu.
— Nu, to es nokārtošu, kā nākas, — Jamadzaki apsolīja. — Vispirms vajag sīki noskaidrot, kas un kur vēl ir ieinteresēts šajā lietā.
— Jā, mums vajadzīgs vēl viens cilvēks, tikai viens vienīgais. Vajadzētu tādu pārvilināt pie mums… — Nakada, sakrustojis rokas uz krūtīm, grauza nagus.
— Kas tas būtu? — Kuņieda jautāja.
— Kāds zinātniskais komentators.
— Absolūti izslēgts! — Jamadzaki iekliedzās. — Nav nekā bīstamāka par avīžnieku …
— Bet, ja viņš iesaistītos mūsu grupā, tas būtu ārkārtīgi izdevīgi. Mums tāds cilvēks ir pat nepieciešams, — Nakada nepiekāpās. — Es runāju par korespondentu, kam ir sakari ar zinātniekiem un parlamenta locekļiem, kas ir cieši saistīts ar zinātniskajām biedrībām. Viņš apgādātu mūs ar informāciju par to, kas īsti viņiem zināms. Pie tam viņam pilnīgi jāsaprot mūsu pasākumu būtība un jābūt gatavam jebkurā brīdī kopā ar mums pārvilkt svītru savai nākotnei.
— Pazīstu tādur Ilodzumi. Strādājis laikrakstā «N»… — Jukinaga nedroši ieminējās. Viņam atkal radās sirdsapziņas pārmetumi. — Pavisam nesen kļuvis brīvais žurnālists. Vēl nav četrdesmit, bet jau ir personība …
— Jūs sakāt Hodzumi? Es arī viņu pazīstu, — Nakada noknikšķināja pirkstus. — Būs piemērots. īsts vilks vientuļnieks, prot muti turēt. Izveicīgs, starptautiska klase. Pamēģināsim pierunāt.
— Vai uz viņu var paļauties? — Jamadzaki vēl arvien šaubījās.
— Būs jāpamēģina, neko citu neizgudrosim. Mēs ar Jukinagu gatavojamies uzbrukumam. Un, ja starp zinātniekiem atradīsies tāds, kas jau kaut ko nojauš, neatliks nekas cits kā iesaistīt arī viņu plāna īstenošanā.
— Tātad naudas būs vajadzīgs arvien vairāk… — Jasukava bažījās.
— Pētījumu sektora vadītājs šajā sakarībā jau pacēlis balsi, — Jamadzaki teica. — Pat tur mūsu plāns reģistrēts ailē «Pilnīgi slepeni». Tātad asignējumus citiem pasākumiem daudz ko nesamazināsi…
— Nu ko, būs jārunā ar pašu premjerministru, — * Kuņieda apņēmīgi noteica. — Bet tādā gadījumā palūgšu visus mani atbalstīt.
Kad profesors Tadokoro aizgāja, lai dotos uz Modzi, Jukinaga nopūties paņēma no galda biezo žurnālu. To pašu, no kura premjers bija smēlies izteicienu «izvirzīties pasaules arēnā».
— Veikli!… — Jukinaga iesaucās, atverot žurnālu vajadzīgajā lappusē. — Politiķi spēj būt pat ļoti gudri. Ja viņi grib kaut ko paziņot, tad katrā ziņā iepriekš izgudros kādu ieganstu. Paklau, vai tu neesi pielicis roku šim rakstam?
— Ko tu? — Nakada iespurdzās. — Man tādām lietām neatliek laika. Jādomā, ka paši nonākuši līdz tādai domai. Kāds no sekretāriem vai pats lietu pārvaldnieks būs nejauši uzgājis un tūdaļ licis lietā. Viņi kļūst ļoti veikli un atjautīgi tad, kad viņiem tas izdevīgi.
— Kas tas par zinātnieku, kurš sarakstījis Šo rakstu?
— Labi nezinu, bet laikam sociologs… No Kansaja jaunajiem. Strādā daudz un labi. Runā, ka esot ļoti talantīgs.
«Pienāks diena,» Jukinaga nodomaja, ar acīm pārskrienot rakstam, «un mums būs vajadzīgi sociologi., Bet kad pienāks tā diena?…»
3.
Tikšanās notika nelielā restorānā Akasakas rajonā. Uzrunādams plānošanas pārvaldes priekšnieku un tirdzniecības un rūpniecības ministru, premjers, it kā starp citu, teica:
— Kā jūs domājat, vai mums nevajadzētu šodien patērzēt tā brīvāk, neskarot nekādas konkrētas problēmas?… Piemēram, kādas ir prognozes turpmākai japāņu kapitāla ieguldīšanai ārzemēs, ņemot vērā gan valsts, gan privātos līdzekļus? …
— Tā pamazām, palēnām… — atbildēja tirdzniecības un rūpniecības ministrs. — Turpinām godīgu kauju, cenšamies noturēties pret milzīgo starptautisko kapitālu, bet no aizrobežas sāk pūst nelabvēlīgi vēji, tādēļ reizēm krietni jānopūlas. Ja neuzsāksim diplomātisku ofensīvu, turpmākie kapitālieguldījumi — gan jaunattīstības valstīs, gan Eiropā un Amerikā — noslīdēs līdz nabadzības līmenim…
— Mēs esam krietni izvirzījušies Brazīlijā, bet patlaban šī valsts jau pārsātināta. Tai nepieciešama atpūta, lai varētu sagremot to, kas ieguldīts, jo citādi atsāksies inflācija, — teica plānošanas pārvaldes priekšnieks, slaukot rokas karstajā osibori. — Mūsu uzņēmumi daudzās valstīs visdažādākajās nozarēs ir attīstīti diezgan plaši. Tātad, ja mēs neizstrādāsim jaunas metodes kapitālu eksportēšanai, starptautiskie finansu monopoli, iespējams, dosies pretuzbrukumā. Jūs taču paši saprotat, ka amerikāņu rūpniecība, pārplūdinot pasaules tirgu ar savu produkciju un izmantojot darījumu kārtošanai perfektas metodes, tikai tagad sāk atklāt savas slēptās rezerves. Paplašinātais Eiropas kopējais tirgus arī iegājis īstajās sliedēs. Tas nozīmē, ja mēs nepiedāvāsim daudz izdevīgākus noteikumus, mums klāsies plāni.
— Un tomēr mēs esam vairāk vai mazāk spēcīgi iesakņojušies arābu naftas rūpniecībā, Indijas, Centrālās un Dienvidamerikas metalurģijā, Āfrikas vara raktuvēs. Mūsu klātbūtne ir manāma visur, kur darīšanas ar vājstrāvu, automašīnām, naftas ķīmiju un metāla kausēšanu, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs iebāza mutē cepumu. — Tālo Austrumu resursu apgūšana ar padomju un japāņu kopējiem spēkiem jau spērusi pirmos soļus, bet Ķīnas un Japānas ekonomiskā sadarbība aizkavējusies. Panākumi tikai vieglajā rūpniecībā. Tekstiliju ziņā jaunattīstības zemēs mums neveicas, toties labi iekļaujamies plašpatēriņa preču ražošanā, plastmasas apstrādē, kā arī dažās citās vieglās rūpniecības nozarēs. Būvējam šajās zemēs uzņēmumus, kuros izmantojam lēto darbaspēku, bet produkciju vēlāk eksportējam. Taču arī šajā jomā musu kapitālieguldījumi pakāpeniski samazinās.
— Licenču pārdošana vēršas plašumā, — sarunā iejaucās Plānošanas pārvaldes priekšnieks, — bet ne jau tādos mērogos, lai tie mūs pilnīgi apmierinātu. Eksports uz jaunattīstības zemēm saistīts ar līdzekļu ilgtermiņa apgrozību. Pie tam šajās zemēs politiskā situācija vēl arvien diezgan tālu no stabilitātes, tādēļ bez kapitālu apdrošināšanas vai šo valstu valdību garantijām mūsu vidējie uzņēmumi atsakās no eksporta operāciju kārtošanas. Ko varam darīt jaunattīstības zemju labad? Vienīgi atbalstīt tās, «pārvietojot uzņēmumus» — mēs taču nesūtām, kā to dara Amerika, tā saucamo militāro palīdzību un neizvietojam «sabiedroto karaspēku».