— Ir vēl viena iespēja — tehniskā personāla eksports, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs skaļi ievilka gaisu. — Tā ir tehnisko vadītāju un inženieru nosūtīšana, bet vai to var saukt par eksportu? Piemēram, strādnieki pārceļotāji no Dienviditālijas pilnā spēkā raujas svešās zemēs, sūtot uz dzimteni nopelnīto naudu. Viņiem ir ciešas ģimenes saites, un Itālijai tas ir krietns ārzemju valūtas iegūšanas avots. Ienākumi tik lieli, ka dažas valstis vairs ne visai labprāt pieņem darbā šos strādniekus. Ar japāņiem šajā ziņā pavisam citādi. Viņi visi grib atgriezties savās firmās Japānā un maz rūpējas, lai iegūtu autoritāti svešās zemes darba vietās. Tā rezultātā japāņu kapitālieguldījumi un uzņēmumi tur kļūst nevēlami.
— Atklāti sakot, — premjerministrs teica, — man liekas, ka pienāks laiks, kad Japānai būs jāsper drošāki soļi pāri jūrām. Tuvojas tāda situācija, kad vairs nebūs jēgas aizsargājoties ieslēgties savā miestiņā un domāt tikai par savas zemes pilnīgošanu.
Tirdzniecības un rūpniecības ministrs sašutis novērsās un sāka aplūkot tējas tasīti.
— «Teorija par forelīti Bivas ezerā»… — Plānošanas pārvaldes priekšnieks iesmējās.
— Neba jau bez tās. Bet ir arī kas cits. Esmu tādās domās, ka nākotnē japāņiem nāksies dzīvot ne vien Japānā, vajadzēs izvietoties pa visu pasauli. Tuvojas laiks, kad japāņi vairs nevarēs domāt tikai par savu zemi. Amerikas kapitāls, pabeidzis izvirzīšanās pirmo raundu, tūdaļ uzsāks otru. Pirmajā raundā bija Vjetnamas problēma, un tās gaitā mēs ar lielām grūtībām kaut ko tomēr ieguvām, bet otrajā raundā viņi noteikti apsteigs mūs. Manuprāt, tā vietā, lai aizsargātos un domātu par Japānas iekšējo pārpilnību, būtu labāk, kaut vai pieļaujot starptautiskā kapitāla ieplūdi Japānā, visiem spēkiem izvirzīties pasaules ekonomiskajā kaujas laukā. Tam jākļūst par mūsu valsts politiku. Es runāju ne par «savstarpēju nogalināšanu», bet par «savstarpēju pārvietošanos». Lai mūsu partneri zināmā mērā iztukšo Japānu, bet, ja japāņi un to kapitāli lielā mērogā būs izplatījušies visā pasaulē, tad tomēr uz skaitīkļiem daļa kauliņu rādīs mūsu labā.
— Nu jūs gan… — ministrs nomurmināja zem deguna. .j „;
— Jāsaka, ka tādam nolūkam senās kapitāla izplatīšanas metodes vairs nav derīgas. Tās valstis, kas vēl nesen bija vāji attīstītas, tagad nostājušās uz attīstības eeļa, bet to vadītāji nopietni pievērsušies savu valstu celtniecībai. Tādēļ mums vajag visnotaļ sekmēt mūsu uzņēmumu un kapitālu pārceļošanu pāri jūrām. Atkārtoju vēlreiz, tam jākļūst par mūsu valsts politiku, — premjerministrs turpināja nosvērtā tonī. — Vajadzēs samierināties zināmā mērā arī ar ilgtermiņa zaudējumiem un dažiem citiem upuriem. Kamēr notiks pārcelšanās un uzņēmumi iesakņosies, mums būs jāziedo daudz enerģijas, spēka, prāta un vēl vairāk, protams, materiālo vērtību …
— Tieši tā. Japānas sabiedrības internacionalizācija turpmāk kļūs nenovēršama. Jums taisnība. Jau tagad jūtama tās nepieciešamība, — Plānošanas pārvaldes priekšnieks piekrita. — Tehnika un sakaru līdzekļi joprojām attīstīsies un pilnīgosies, tādējādi jau pati attīstība novedīs mūs līdz internacionalizācijai. Bet tas nozīmē, ka japāņu rūpniecība pamazām jāvērš citā virzienā …
— Nepavisam nē, — premjers dedzīgi iebilda. — Es domāju, mēs nedrīkstam gaidīt, kamēr viss nokārtosies pats no sevis. Vai tad jebkuras politikas būtība nav iniciatīvas pārtveršana, pirms vēl pati objektīvā realitāte pieprasa kādu noteiktu rīcību? Vai tad galu galā Japānas upuri nebūs mazāki, ja mēs jau iepriekš visur ieguldīsim balstus, lai uz tiem spītīgi izveidotu mūsu sliežu ceļus, par ko, protams, vajadzēs maksāt zināmu cenu? Bez šaubām, politisks darbinieks atbild par valsts stāvokli dotajā momentā un par valsts vadīšanu samērā īsā periodā. Bet ne tikai par to. Politiķis zināmā mērā ir atbildīgs arī par tautas nākotni. Viņam jāprot lūkoties uz priekšu vismaz par vienu gadsimtu, vai ne? Manuprāt, tieši tā ir politiskā darbinieka galvenā mērķa būtība. Tā tas ir no senseniem laikiem…
«Kā viņš ir izmainījies,» nodomāja Plānošanas pār
valdes priekšnieks, raugoties premjerministrā. «Pēkšņi kļuvis pavisam eits cilvēks. Izturas arī pavisam citādāk. Agrāk tādās sapulcēs, kas noritēja nepiespiestā atmosfērā, viņš neuzstājās ar runām un neizteica tik aktīvas domas par politikas būtību. Kādas pārmaiņas notikušas viņa dvēselē? Kas noticis? Vai tik viņu nav ietekmējis tas vecis vai kāds cits?»
Vispār premjers nebija spilgta personība. Viņš nepiederēja tā tipa cilvēkiem, kas apmāti noteiktām politiskām idejām un stūrgalvīgi cenšas ieviest tās dzīvē. Viņš bija tipisks sešdesmito gadu sākuma Japānas sabiedrības loceklis. Vārdu sakot, viņš piederēja tai politisko funkcionāru virknei, kas, nepretodamies straujām un sarežģītām sociālām pārmaiņām, prot veikli tām- pielāgoties. Spējīgs, izveicīgs, zināmā mērā elastīgs un apdāvināts ar labu politisku nojautu, viņš tajā pašā laikā ne visai izdalījās no sev līdzīgo bara. Parlamenta deputāti no opozīcijas partijām un mēlnesīgie korespondenti viņam aiz muguras mēļoja, ka neviens ij nepamanītu, ja premjers un ministru kabineta lietu pārvaldnieks apmainītos posteņiem. Pirms dažiem gadiem, kad trešais pēckara koalīcijas kabinets sabruka nepilna pusgada laikā, līdz tam brīdim maz pazīstamais ierindas darbinieks vispirms uzvarēja valdošās partijas priekšsēdētāja vēlēšanās, tad nodrošināja savai partijai uzvaru vispārējās vēlēšanās un, izveidojis tagadējo ministru kabinetu, ātri ieviesa kārtību politiskajās aprindās. Viņa nopelns tika atzinīgi novērtēts, bet, tiklīdz politiskais haoss beidzās, politiķu lielais vairums nonāca pie slēdziena, ka premjers kā valsts vadītājs nav ne tuvu ideālam. Viņam bija raksturīga ārkārtēja piesardzība, spēku līdzsvara saglabāšana un absolūta atteikšanās no jebkādiem pārgalvīgiem soļiem. Viņš nekad nepieļāva galējus izteicienus un neuzsāka radikālas pārmaiņas.
Un tagad šis cilvēks pats aktīvi cenšas izmainīt politisko kursu! Kad viņš pirmoreiz izrunāja vārdkopu «izvirzīties pasaules arēnā», nevienam neienāca prātā, ka aiz tās var kaut kas slēpties. Bet, izrādījās, viņš noskaņots ļoti kategoriski.
Kas salūzis viņa dvēselē? Ko pauž viņa nostāja, kurā šobrīd samanāmas milzīgu pārmaiņu pazīmes?
— Zināt ko? — tirdzniecības un rūpniecības ministrs atkal iebilda. — Mūsu dienās, kad tehnikas progress un sociālās pārvērtības norisinās neparasti straujos tempos, būs ļoti grūti īstenot jūsu ieceri. Mēs absolūti nevaram zināt, kā izmainīsies situācija pēc desmit vai divdesmit gadiem …
— Varbūt tieši šo mūsu laikmeta īpatnību dēļ vajadzēs īstenot minētos pasākumus? — premjers jautāja.
— Jums taisnība. Bet man liekas, ka pašlaik nebūtu savlaicīgi realizēt tādu kursu, kas paredz upurēt iekšējo tirgu, lai, izmantojot to kā atbalsta punktu, aktivizētu japāņu uzņēmumu un pašu japāņu izvirzīšanos aizjūru teritorijās. Vēl vairāk — manuprāt, tieši tagad vairāk kā jebkad mums vajadzētu ierobežot šādu pārvietošanos uz ārzemēm, kas līdz šim notikusi pašplūsmā, un mierīgi pavērot, kā rīkojas citas valstis.
— Esmu domājis arī par šādu iespēju. Mums jārūpējas, lai japāņu valsts, japāņu uzņēmumi un pati japāņu nācija spētu asimilēties svešās zemēs, saplūst ar to zemju tautām un kultūru. Sajā kursā ietilpst arī japāņu tautas nākotnes garīgās problēmas, — teica premjers, pārslēdzoties uz viņam ierastajiem toņiem.