Onodera vairāk nekā mēnesi nebija bijis mājās. Toreiz Kioto, izrāpies no lausku kaudzes, viņš tūdaļ devās meklēt telefonu. Par laimi, sakaru tīklu ātri atjaunoja, un viņš varēja piezvanīt uz Tokiju. Tālāk notikumi attīstījās zibens ātrumā. Pēc sarunas Onodera tūdaļ izlidoja uz Eiropu pirkt «Kermadec». Saistīties ar saviem piederīgajiem viņš nepaguva.
Tagad Onoderas rīcībā bija vairākas stundas brīva laika, un viņš ar sakaru amfībijlidmašīnu ieradās no Tobas Tokijā. Vajadzēja paņemt no mājām dažas mantas. Bija jāsteidzas, jo rīt kopā ar Jukinagu un Nakadu viņš, lidodams šajā pašā lidmašīnā, panāks «Takacuki», kas tajā laikā jau atradīsies pusotra simta kilometru uz austrumiem no Inubo zemesraga.
Pirms brauciena uz mājām Onodera iegriezās galvenajā darba vietā Ilaradzjuku rajonā. Nakada, Jukinaga L./1 pārējie kolēģi iesaistīja viņu bezgalīgā diskusijā par s ikaru sistēmu un pētījumu programmu.
Onoderu pārsteidza straujais temps un precizitāte vissarežģītāko problēmu risināšanā. Vēl vairāk, viņš izbrīnījās, ka, neraugoties uz jau sasniegtajiem rezultātiem, milzīgais darba apjoms nav samazinājies. Vai tiešām viņi cerēja ar tik maziem štatiem veikt visus uzdevumus?
— Nu, redzat, Ģeodēzijas padome un Meteoroloģijas pārvalde arī iekustējušās, — Jukinaga paziņoja, pārskrejot ar acīm faksimila lentei ar pēdējām ziņām. — Jāsteidzas. Trīsgadīgā Zemes mantijas pētīšanas programma pabeigta, un tagad viņu rīcībā ir milzīgs novērošanas staciju tīkls, kas apgādāts ar vismodernāko iekārtu. Ar viņiem sadarbojas daudzas universitātes un pētnieciskas organizācijas. Viņiem izdevies aptvert zinības par Zemi gandrīz visās jomās. Iespējams, ka starp viņiem atradīsies arī tāds, kas visu nojautīs, ja vien viņa rokās nonāks summārā uzskaite par izmaiņām Zemes garozas kustībā zem Japānas salu grēdas.
— Nav ko uztraukties, lai tik cenšas, tas nāks mums vienīgi par labu, — Nakada smiedamies teica. — Mums palīdzēs Hodzumi, viņam piebiedrosies Zinātnes un tehnikas padomes priekšsēdētājs, un mūsu rokās nonāks tie paši dati, kas viņiem. Vārdu sakot, viņi sadarbosies ar mums, paši to nezinot. Profesors Tadokoro sāka veidot šādu sistēmu, mēs to pilnīgosim. Bet jūras dibens viņiem vēl arvien ir vājā vieta. Tātad šajā jomā mēs esam izrāvušies stipri uz priekšu,
— Jukinagam-san tas laikam būs ne visai patīkami, bet mēs esam nolēmuši izmantot kādu mūsu izgudrojumu, Jamadzaki ierāva galvu plecos. — Tas būtu,, Hm! Ierīce skaitļotāju noklausīšanai!
— Lūk, cik tālu esam aizgājuši! — Jukinaga nopūtās. — Un jūs tiešām to pielietosit?
— Jā, nepieciešamības gadījumos… — Nakada ar skābu seju grauza nagus. — Nav citas izejas. Mašī- niņa pavisam vienkārša. Pieslēgta skaitļotaja ieejai un izejai, tā reģistrē un pārraida impulsus. Izanalizējuši attiecīgā veida visu ienākušo informāciju, mēs vispārējos vilcienos varēsim noteikt, uz kādu problēmu tā attiecas un kādu atbildi sniedzis skaitļotājs.
— Labi, uzskatīsim, ka man nekas nav zināms, — Jukinaga bezcerīgi atmeta ar roku. — Lai tas paliek uz jūsu sirdsapziņas., Bet es esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā dažs labs Starptautiskajā ģeodēzijas un ģeofizikas savienībā sācis pārāk aktīvi interesēties par izmaiņām Japānas salu Zemes garozā. Ja visi pasaules zinātnieki sāks pievērst uzmanību Japānai, tad gan,,
— Laiks, Jukinaga! Tā ir mūsu vienīgā cerība! — Nakada uzsita viņam uz pleca. — Es pazīstu zinātniekus no tās savienības. Viņi vēl ilgi nevarēs iekustēties. Vispirms sarīkos konferenci, kurā nodziedās slavas dziesmas pasaules labākajai — Japānas seismoloģijai, un tikai tad pamazām… Būs sliktāk, ja par mūsu darbu interesēsies liela mēroga ārzemju uzņēmumi vai militārās aprindas. Bet vēl mums ir laiks. Ticēsim tam. Viss atkarīgs no tā, par cik mēs viņus apsteigsim… Par cik gadiem, mēnešiem, nedēļām, dienām, stundām, minūtēm un pat sekundēm …
— Mani uztrauc vēl viena lieta. Jums zināmā Pasaules okeāna draudze gandrīz vai prātā sajukusi, meklējot profesora Tadokoro atrašanās vietu, — Kuņieda paziņoja. — Profesors nosūtījis viņiem atskaites ziņojumu, līguma termiņš arī beidzies, palikuši nenokārtoti tikai daži sīki jautājumi… Draudzes vadītāji sašutuši par profesoru kā par cilvēku, kam neesot ne kauna, ne goda…
— Arī mums pašiem no kauna un goda nav daudz kas palicis pāri, — Nakada uzsita sev pa krūtīm.
— Bet ko lai tādā gadījumā sakām par Onoderu? Pirmšķirīgas firmas inženieris, bet zemestrīces laikā burtiski izgarojis.
To atceroties, Onoderam iesāpējās pakrūtē. Labi, Josimura kaut kā nomierināsies, bet abi direktori droši vien vēl arvien svilst aiz dusmām.
— Beidzam! No mūsu pļāpāšanas nav nekāda labuma, — Nakada, nosviedis uz galda dokumentus, skaļi nožāvājās. — Ierosinu šodien labi izgulēties, vai ne? Onodera-kun, vai mums nevajadzētu kaut kur aiziet un miegazāļu vietā iemest kādu glāzīti? Atzīmēsim iepazīšanos un šķiršanos, jo tu taču jau rīt atkal pazudīsi no Tokijas.
— Nebūtu slikti, — Onodera piecēlies paraudzījās pulkstenī. — Pasēdēsim kādu stundu vai divas…
Atstājuši kantorī Jasukavu vienu pašu, viņi devās uz bāru Jojogi rajona jaunās superaugstceltnes augšējā stāva panorāmas hallē. Patumšā telpa, kurā tik tikko varēja saskatīt cilvēku siluetus, bija gandrīz pilna, lai gan pulkstenis rādīja tikai vienpadsmit. Sveces ar sarkaniem un zaļiem abažūriem meta pār galdiņiem 1ās- mainu gaismu. Klusināti spēlēja orķestris, tikpat klusi sarunājās gaumīgi tērpti pāri. Zili violetā puskrēslā kā bāli zivju vēderi tumšā jūras dzelmē līgojās sejas_, rokas, kaili pleci un dārglietas uz krūtīm. Reizēm kā dzeltenas zibspuldzes uzliesmoja šķiltavas.
Visi pieci, apsēdušies pie loga, pasūtīja baltvīnu un klusi pacēla glāzītes.
— Nu tad, — Kuņieda ierosināja, — par mūsu rītdienas grandiozo ceļojumu!
— Ko nu par ceļojumu!.. — Onodera iesmējās.
<5 a»
— Labāk uzdzersim par veiksmi pētījumos!
— Par «Kermadec» sekmīgu darbību! — Jukinaga piebilda.
Un par Japānas nākotni… — Nakada pabeidza.
Glāzes klusi nošķindēja. Kad tās bija piepildītas otrreiz, Onodera, izvairīdamies no kopējās sarunas, atspiedās pret krēsla atzveltni un caur stikla sienu sāka vērot lejā izpletušos naksnīgo pilsētu.
Tokijas nakts kā allaž grima gaismas plūdos. Ielās dzīvsudraba laternu aukstā, zilganā gaisma mijās ar automašīnu starmešu baltajām strēlēm un pakaļējo uguņu sarkanajiem punktiem. Ātrgaitas šoseja, ko apgaismoja dzeltenas nātrija spuldzes, vijās kā milzīga čūska, bet debesskrāpji — šie melnie briesmoņi — ar miljons spilgtām acīm lūkojās naktī.
No četrdesmit piektā stāva varēja redzēt Akasaku, Ropongi un pat Gindzu. Sarkana, zaļa, zila, gaiši violeta neona gaisma, virpuļodama naksnīgajās debesīs, nenogurstoši veidoja vienas un tās pašas rakstu zīmes. Lūkojoties daudzkrāsainā atblāzmā vizmojošās debesīs, šķita, ka var dzirdēt pat zem šīm debesīm bangojošo līksmības troksni.
Gindzas bāri — bezgalīgs virszemes un pazemes labirints,*, Katrā no tiem skaistas, trauslas, glīti tērptas meitenes saskandina glāzītes ar labi koptiem apmeklētājiem vai, mīlīgi smiedamās, uzkož olīvas, graciozi liekot tas pie visās varavīksnes krāsās zaigojošajām lūpām, vai arī dejo, gūžas ritmiski gorot… Centrālajās ielās jau sāk pulcēties taksometri, drīz parādīsies pirmie ftakts pasažieri. Metro, elektriskie vilcieni, privātās automašīnas… Hosteses ar saviem klientiem dodas tālākos izbraucienos — uz Atami vai Hakoni… Bet Ropongi vai Akasakā jautrība un uzdzīve tikko sakas… Tokija… Sī milzīgā, pasaulē visplaukstošākā pilsēta, kas glabā sevī divpadsmit miljonus cilvēku,. Tokija… Sī milzīgā pilsēta ar sirsnīgiem, elegantiem vīriešiem un sievietēm, kas prot skaisti izklaidēties, un… Japānas arhipelāgs, uz kura tā izvietota,.